DŽERALDS DARELS: PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS

biezā brezenta kulē tā, ka viņa nepaguva man iekost. Devos cauri dūmu mākonim uz tikla otru galu, kur atradu Eliāsu lēkājam uz visām četrām un nikni purpinām:

Ek, tu, riebekli… ek, nejaukais zvērs …

Kas tev tur ir, Eliās?

Krūmu žurkas, ser, — viņš satraukts atsaucās, — briesmīgi kožas… uzmanīgi, ser… viņas jūs sa­kost …

Pa zāli, glābjoties no dūmiem, skraidīja vesels bars ruddeguna žurku, līkumodamas un lēkādamas, tomēr ap­brīnojami veikli izvairīdamās no tīkla. Žurkas bija treknas un glumas, ar olīvzaļu ķermeni, tikai purns un dibengals košā rūsas sarkanumā. Žurkas šaudijās mums starp kā­jām, ielēca garajā zālē, tūliņ atkal izlēca ārā, zibenīgi kustinot mazās, sārtās ķepiņas; baltās, garās ūsas visu laiku nervozi raustījās. Ne no kā viņām nebija bail, un viņas koda kā pats nelabais. Kamēr Eliāss nometās ceļos, lai vienu noķertu, otra aši uzskrēja viņam gar lielu līdz gurnam, palīda zem sarongas un iekoda cirksnī. Nolē­kusi zemē, žurka acumirklī pazuda zālē.

Aiiii! — Eliāss sāpēs ierēcās. — Viņa man iekoda … aiii … āāā! Briesmīgs zvērs …

Pa to laiku viena bija iekodusies man īkšķī, un es biju pārāk aizņemts, lai pievērstu nepieciešamo uzmanību Eliāsa brūcēm. Beigu beigās sagūstījām desmit žurku un, izlīduši no krūmiem, izskatījāmies tā, it kā nule būtu uz dzīvību un nāvi cīnījušies ar leopardu. Man bija pieci sāpīgi kodieni rokās, uņ, krizdams lielā ērkšķu krūmā, biju krietni saskrāpējis seju. Eliāsam gar lieliem asinis plūda straumītēm, viņam bija divās vietās sakostas rokas un ceļgals. Jābrīnās, cik stipri tropos asiņo brūces: no niecīga ieskrāpējuma asinis plūst tā, it kā jums būtu_pār­

plēsta artērija. No kodumos un ieplēsumos iekļuvušajiem sviedriem brūces neganti sūrstēja. Mati mums bija pie- ķepuši ar pelniem un dubļiem. Man šķita, ka žurkas par savu brīvību prasījušas ļoti augstu cenu.

Nolēmām tomēr pirms došanās mājup izsvēpināt vēl vienu zāles laukumu. Nepatīkamo tīkla nostiepšanas un uguns pielaišanas darbu mēs šoreiz paveicām itin jautrā prātā, jo ieguvums, kā tas vienmēr mēdz būt ar trofejām, mūs iedvesmoja. Nekas tā nenomāc kā vairāk reižu no vietas atkārtojams darbs, ja tas nedod nekādus rezultātus. Pielaiduši uguni, atkāpāmies un vērojām, kā dūmi ne­steidzīgi vijas pa zeltaino zāli.

Pašas pirmās, laikam nodomājušas, ka zālē izcēlies ugunsgrēks, no dūmu aizsega izskrēja divas skaistas, rai­bas ķirzakas un metās uz tiklu. Vienu es noķēru tauriņu tiklā, otra skrēja uz Eliāsa pusi, kurš laiski pavēzēja tai ar koku un tad, nekā nedarīdams, noskatījās, kā veiklais rāpulis pazūd krūmos.

Eliās, tu ļāvi viņai aizbēgt? …

Iemuka krūmos, ser, — Eliāss drūmi atteica.

Kāpēc neķēri, vai tev roku nav? — es apskaities no­prasīju, piebāzdams savu ķirzaku viņam pie paša de­guna. Viņš izbijies atlēca atpakaļ.

Masa, tas slikts zvērs … ja viņš jums iekost, jūs pagalam.

Blēņas, — es atteicu un iebāzu mazo pirkstiņu ķir­zakai pavērtajos žokļos, ļaudams, lai tā man iekož. Jutu tikai vieglu kniebienu.

Nu, redzi? Tas nav ļauns dzīvnieks. Nemaz nevar stipri iekost, tam nav spēka.

Viņam ir inde, masa, — Eliāss sacīja, pārsteigts nolūkodamies, kā ķirzaka košļā manu pirkstu. — Tiešām nav slikts zvērs, ser.

Vai tev vēl liekas, ka būšu pagalam, ja viņa man iekodīs?

Nē, ser, — Eliāss atteica ar tādu loģikas trūkumu, kuram nebija iespējams strīdēties pretī, — jūs esat bal­tais cilvēks. Melnais cilvēks gan tūliņ nomirst, ja šitais zvērs iekost.

Iebāzu savu ķirzaku audekla kulē, un mēs no jauna pievērsāmies tīklam, kur spirinājās trīs jaukas žurkas un melns neganta izskata cirslītis. Žurkas bija palsā smilšu krāsā ar gareniskām svītrām, ko veidoja intensīvas

krēmkrāsas plankumi. Kad pacēlām tās aiz astes, tās ne­pretodamās palika mierīgi karājamies, un mēs sabāzām tās maisā, neiemantojuši neviena kodiena. Vēlāk konstatēju, ka šīs žurkas, kaut arī ārkārtīgi bailīgas, tomēr piejaucē- jamas daudz vieglāk par visām citām meža žurkām; jau pēc divām gūstā pavadītām dienām tās rāpās cilvēkam uz plaukstas saņemt barību.

Toties cirslītim raksturs bija tikpat melns kā kažoks. Lai arī zvēriņš nebija garāks par trim collām, tas mežo­nīgi plosījās pa tīklu un, kad mēģinājām to satvert, sirdīgi uzbruka mums atžņiebtiem zobiem un niknumā sarauktu garo degunu. Tiklīdz mums izdevās atmudžināt tīklu, eir- slītis izslējās pakaļkājās, savilka sīkās priekšķepiņas dū­rēs un izaicinoši iespiedzās, brīdinādams, lai neķeramies tam klāt. Ar lielām pūlēm iedzinām sīkaliņu kastē, kur tas tupēja līdz viduklim sausajā zālē, ko es tur biju salicis, un dusmīgi savā nodabā kaut ko purpināja. Man nebija nodoma cirslīti pievienot kolekcijai, jo neticēju, ka tāds spētu izturēt garo un grūto ceļu līdz Anglijai, bet gribēju to paturēt dažas dienas, lai novērotu tuvumā. Afrikāņiem fakts, ka es dažkārt, grūti nopūlējies, lai notvertu kādu dzīvnieku, paturēju to dažas dienas un tad neskartu un neapēstu atlaidu brīvībā, bija drošs pierādījums tam, ka esmu drusku jucis.

Saule jau slīdēja pretī klajuma malai, kad mēs sakra- vājāmies, lai dotos mājup, un, sasniegušiem mežmalu, mums atkal pavērās zeltainzaļo lapu siena. Mežā krēsla sabiezēja ātri, un drīz vien koku biezumā jau valdīja piķa melna tumsa. Es steberēju uz priekšu, klupdams pār sak­nēm, atsizdamies ar galvu pret zariem un noklausīdamies Eliāsa neskaitāmajos līdzjūtības apliecinājumos. Tīrumus, kas pletās ap ciemu, mēs sasniedzām tai brīdī, kad pa­sauli pirms pilnīgas tumsas iestāšanās tina pelēka krēsla; papagaiļu pāris augstu virs mūsu galvām steigšus lidoja uz mežu, putnu kliedzieni un svilpieni sasniedza mūs reizē ar atbalsi. Izpluinītie mākoņi tvīka sārti, zeltoti un zaļi. Mūs sveicināja nometnes ugunis, un garda ēdiena smarža tīkami kairināja man nāsis. Taču es sapratu, ka nedabūšu ne nomazgāties, ne paēst, iekams nebūšu no­vietojis un pabarojis savus gūstekņus.

Lielāko zvēru bija gandrīz tikpat daudz, cik sīko: par lielākajiem dēvēja visus dzīvniekus augumā no mājas kaķa līdz zilonim. Lielākos zvērus sagūstit bija daudz vieglāk tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tie daudz vieglāk ieraugāmi. Tādam dzīvniekam kā pele vai vāvere nav ne­pieciešams tik biezs krūmājs, lai paslēptos, kāds vaja­dzīgs, piemēram, antilopei dukeram. Bez tam sīkaliņiem piemīt nelāgā īpašība kaut kā izmanīties cauri tīkla acīm, turpretī ja tīklā sapinies prāvāks dzīvnieks, varat to jau puslidz droši uzskatīt par savu.

Kādu rītu Eliāss un Andrajs ieradās nometnē, kā man šķita, neiespējami agri. Gulēdams tumšajā teltī, dzirdēju viņus ārpusē nikni sačukstamies ar Piusu, apsverot jau­tājumu, vai es būtu modināms vai ne. Piuss šajā ziņā bija ārkārtigs pedants; pagāja ilgs laiks, līdz viņam ieskaidroju, ka atnestie dzīvnieki nedrīkst lieku brīdi gaidīt. Ja kāds ieradās ar notvertu dzīvnieku, kamēr es skuvos, ēdu vai tīrīju šauteni, Piuss valdonīgi lika atnācējam gaidīt. Na­baga dzīvnieki, kas bija pārcietuši nesaudzīgu sagūstī­šanu, droši vien veselu dienu turēti bez barības un ūdens, somā vai maisā ieslodzīti, varēja nobeigties, ja tiem liktu vēl lieki gaidīt ari nometnē. Visvairāk tas attiecās uz putniem. Sākumā neparko nevarēju medniekiem iestāstīt, ka putnam, ko viņi noķēruši vakarā vai naktī un neatnes man līdz nākamajam rītam, gaužām maz izredžu palikt dzīvam. Šādai izskaidrošanai allaž sekoja viena un tā pati atbilde: