DŽERALDS DARELS - ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Faridai un Vehebam,

kuru laipnība un viesmīlība

papildināja Maurīcijas salas burvību

IEVADVĀRDI

Manuprāt, ievadā jāpasaka daži vārdi par šo grāmatu. Tajā ietverti divi atsevišķi ceļojumi, kuros es kopā ar savu asistentu Džonu Hārtliju un sekretāri Annu Pītersu apciemoju burvīgo Maurīcijas salu. Šiem ceļojumiem bija divēji mērķi.

Pirms vairākiem gadiem nodibināju Džersijas Savvaļas dzīvnieku aizsardzības trestu, lai palīdzētu saglabāt ap­draudēto sugu dzīvniekus, vairojot tos nebrīvē. Šajā darbā esam guvuši krietnus panākumus, taču pēc kāda laika sapratu, ka īstenībā visi dzīvnieki jāvairo tajā zemē, kur tie mīt savvaļā. Grūtības radīja tas, ka vairumā šo zemju nebija savvaļas dzīvnieku turēšanas un kopšanas vāra jā mākslā apmācītu cilvēku. Tādēļ trests nodibināja stipendiju, sniedzot materiālu palīdzību studentiem, lai tie varētu pie mums mācīties un praktizēties, bet pēc tam, atgriezušies savā zemē, izveidot dzīvnieku vaislošanas programmas nebrīves apstākļos. Tā kā mūsu simbols ir dodo, mums stipendijas sistēmas svinīgai uzsākšanai vis­piemērotāk likās, ja pirmais students būs no Maurīcijas salas. Tādēļ devos turp, lai visu pārrunātu ar Maurīcijas valdību. Vienlaikus man gribējās redzēt dažus no apdrau­dētajiem putniem, zīdītājiem un rāpuļiem un izpētīt, vai nav kāda iespēja palīdzēt Maurīcijas valdībai tos glābt. Šis būs stāsts par to, kā devāmies turp,

Kad jūs pirmo reizi dodaties uz nezināmu pasaules malu, tad — īpaši, ja esat dzīvnieku kolekcionētājs — svarīgi ir priekšlaikus izdarīt divas lietas. Pirmkārt, sagādāt iespējami daudz personisku ieteikumu pie cilvēkiem, ku­rus tur sastapsiet, otrkārt, savākt labi daudz informācijas (lai arī tā būtu neskaidra vai liktos pilnīgi nevajadzīga) par to vietu, uz kuru braucat. Viena no iespējām, kā tikt pie informācijas, ir attiecīgās valsts vēstniecība vai pār­stāvniecība Londonā. Daudzos gadījumos rezultāti ir spoži un jūs tiekat krautin apkrauts ar kartēm un košu, krā-

saiņu literatūru, kurā varat atrast daudz interesantu faktu un daudz dezinformācijas. Dažos gadījumos atsau­cība nav tik liela. Es, piemēram, vēl šodien gaidu plašo informāciju, kuru man apsolīja burvīgs malajiešu džentl­menis Londonas pārstāvniecībā, kad es posos ceļā uz Mā­lāju. Uz turieni es devos pirms astoņiem gadiem. Tomēr atbilde, ko saņemat vēstniecībā vai pārstāvniecībā, jums parasti dod zināmu priekšstatu par cilvēku dzīves uz­tveri attiecīgajā valstī.

Kad bija pilnīgi izlemts, ka braukšu uz Maurīciju, es piezvanīju tās pārstāvniecībai Londonā. Atsaucās apbu­roša jauna dāma ar ļoti patīkamu aziātes akcentu.

Hallo! — viņa sacīja ieinteresēti, tomēr piesardzīgi, neatklājot ne telefona numuru, ne savu personību.

Vai Maurīcijas pārstāvniecība? — es jautāju.

Sekoja pauze. Jautājums laikam bija negaidīts, un va­jadzēja brītiņu apdomāties, kā rīkoties tālāk.

Jā, — viņa beidzot diezgan negribīgi atbildēja, — gluži pareizi.

Maurīcijas pārstāvniecība? — es pārvaicāju, lai jus­tos pilnīgi drošs.

Jā, — viņa atteica, šoreiz jau noteiktāk, — Maurī­cijas.

Ļoti jauki, — es sacīju. — Ceru, ka varēsiet mani sīkāk informēt, jo drīzumā vēlos doties turp.

Atkal iss klusuma brīdis.

Kurp doties? — viņa pēdīgi apjautājās.

Zināju, ka Maurīcija atrodas visai nomaļu, bet tas man tomēr šķita par daudz. Lai nu kā, bet tāda iznāca mana pirmā iepazīšanās ar valdzinošo loģikas trūkumu maurieiešu dzīves veidā. Beigu beigās dabūju no pār­stāvniecības mazu brošūriņu, kurā, starp citu, bija visai neskaidrs attēls ar 1967. gada «Mis Mauriciju»; viņa gulēja liedagā, kas varēja tikpat labi būt Bognarrīdžisā vai Bornmutā, kaut gan tas lāgā nebija iespējams. Gri­bot negribot vajadzēja vien atgriezties pie agrīno zoo­logu darbiem un mūsdienu ģeogrāfijas grāmatām, lai iegūtu nepieciešamo informāciju.

Maskarēnu salas, no kurām Maurīcija ir pēc lieluma otrā, atrodas Indijas okeānā uz austrumiem no Mada- gaskaras. Četrdesmit jūdžu garā un divdesmit jūdžu platā Maurīcijas sala zalgo miljons tropu zaļās krāsas toņos, sākot ar spāres spārnu un smaragdu zaļumu un beidzot ar rītausmas palso un jaunu bambusa atvašu dzeltenīgi maigo iekrāšu. To visu apvij ziedu varavīk­sne, kas lielajos kokos lāsmo kā burvju lukturu rinda un noslīd lejup līdz trauslajiem violetajiem fuksiju zie­diem, it kā tūkstošiem dienastauriņu būtu sakļāvuši zālē spārnus, kas spēj būt gan zaļi, gan dzelteni, gan saul­rieta sārtumā.

Maurīcija ir radīta pasaules rītausmā, kad lielo vul­kānu krāteri vēl mutuļoja un izspļāva zemes virspusē uguni un lavu. Zemei krampjos viļņojot, sala tika iz­spiesta no jūras un izslieta pret debesīm; sarkanās klin­tis kvēloja un kusa, bet cikloni un paisuma viļņi, kar­stie vēji un lielās lietavas to grauza un gludināja, spē­cīgas zemestrīces to drebināja un izveidoja ērmotas kalnu grēdas, sakūla karstās, mīkstās klintis, kā pavārs kuļ olu baltumu, līdz tās sastinga. Tā radās Maurīcijas dī­vainie kalni; tie nav diezcik augsti, neviens nepārsniedz 3000 pēdu, bet toties ir tik vienveidīgi kā rūpīgi uzglez­nots skatuves dibenplāns. Pēc tam koraļļi, neskaitāmi kā zvaigznes debesīs, izauga aizsargvalnī apkārt salai un izveidoja lagūnu, kas apjoza salu, kā pilsgrāvis apjož cietoksni.

Pamazām radās smiltis, pa gaisu atlidoja un no jūras izskalojās sēklas un dzina saknes mīkstajā, auglīgajā vulkāniskajā augsnē, ko veldzēja daudzu dzidru upju ūdeņi. Klaiņojošie vēji atnesa putnus un sikspārņus, no citām zemēm uz koku zaru un tīteņu plostiem kā bojā gājuša kuģa jūrnieki ieradās bruņrupuči un ķirzakas. Tie apmetās jaunajā vietā uz dzīvi, vairojās un pama­zām, gadu miljonos, izveidoja paši savas sugas, kādas bija sastopamas vienīgi šajās salās.

Tā laikam radās arī dodo un lielais, melnais, nelido­jošais papagailis. Bruņrupuči auga arvien lielāki, līdz beidzot sasniedza atzveltņa krēsla apmērus un svarā pāri par divtūkstoš mārciņu, un ķirzakas sacentās cita ar citu svītrojuma rakstā un visās varavīksnes krāsās. Tā kā vienīgie plēsoņas te bija kāda pūču suga un ne­liels piekūns, visa dzīvā radība pamazām zaudēja jeb­kuras aizsargspējas. Dodo aizmirsa lidošanu, nobarojās resni un ļēpoja gorīdamies, bez briesmu tie ligzdoja un perēja uz zemes; tāpat arī papagaiļi. Nekas neapdrau­dēja dižbruņrupuču mūžseno gauso, nesteidzīgo dzīves veidu; vienīgi žiglajām ķirzakām un gekoniem bija jā­baidās no piekūniem un pūcēm.

Tā uz vulkāniskās augsnes kripatiņas okeāna vidū lē­nām un rūpīgi tika radīta savdabīga un dziļa miera ap­dvesta pasaulīte. Simtiem, tūkstošiem gadu tā gaidīja nāvējošo uzbrukumu, pret kuru tā bija pilnīgi bezpalī­dzīga, — negantu zvēru baru, kura priekšpulkā soļoja pasaules briesmīgākais plēsoņa — Homo sapieris. Cilvē­kam līdzi, protams, atnāca visi viņa uzticamie pavadoņi: suns, žurka, cūka un šajā gadījumā viens no nežēlīgāka­jiem laupītājiem tūliņ pēc cilvēka — pērtiķis.

Neticami īsā laika sprīdī izzuda liels pulks vienrei­zīgu sugu — dodo; lielais melnais nelidojošais papagai­lis; milzīgais Maurīcijas salas dižbruņrupucis, kuram jo drīz sekoja Rodrigesas salas dižbruņrupucis; ērmotais putns soliters. Pazuda dugongi, kuru rifos bija milzums, un no unikālās miermīlīgās faunas palika pāri vienīgi saujiņa putnu un ķirzakas. Tiem līdz ar pirmatnējā meža paliekām jāpārdzīvo gaužām grūti laiki. Maurīcijas sala ir ne vien gandrīz visbiežāk apdzīvotais stūrītis uz ze­meslodes, bet salā kopā ar suņiem, kaķiem, žurkām un pērtiķiem cilvēkam raksturīgajā neapdomīgajā veidā ir ievazāts vēl daudz kas cits svešs un nepiederīgs. No jauna tur ievesti, piemēram, divdesmit sugu putni, to vidū visur esošais mājas zvirbulis un kāds ļodzlgs strazds.