DŽERALDS DARELS - ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Un parādi viņam arī dodo koku, — Vehebs pie­bilda.

Kas tas par dodo koku? — es jautāju.

Pagaidiet, gan jau redzēsiet, — Vehebs noslēpu­maini noteica.

Otrā rītā devāmies uz Makabija mežu, lai tur pava­dītu visu dienu. Lai nokļūtu Makabija mežā, jāšķērso Šampaņas līdzenums (atkal viens daiļskanīgs nosau­kums). Seit mēs uz brītiņu piestājām apskatīt nedaudzās Maurīcijas viršu audzītes, kas vēl saglabājušās; šie virši ir nelieli augi ar sīkstu dzīvību, ekoloģiski ļoti intere­santi. Būtu gaužām žēl, ja tie iznīktu pavisam. Visā pa­saulē mēs neiedomājamā izšķērdībā iznīcinām mežus un citu augāju, turklāt savā gandrīz pilnīgajā neziņā jo viegli varam iznīcināt tādus augus, kuriem varbūt ir ārkārtīgi liela nozīme medicīnā.

Pārbraukuši pāri Šampaņas līdzenumam, kur melnsar- kanie fodiji tupēja kā sargi viršos vai kā ugunsdzirkstis lidoja pāri ceļam, beidzot tikām uz grumbuļainas takas, kas atgādināja jātnieku taku Anglijas mežā. Tā bija Ma­kabija mežmala. Pabraucām vēl gabaliņu un nonācām izcirtumā, kur mūsu taka sazarojās četrās taciņās; Deivs apstādināja mašīnu, un mēs izkāpām. Siltajā, rāmajā gaisā kā helikopteri saulē lidinājās mazas mušiņas ar zeltainzaļu ķermeni un lielām koši zilām acīm. Šad tad kāds šokolādes krāsas dienastauriņš nolidoja garām, pli­vinot spārnus tādā rosībā, kādā mēdz traukties vecas dā­mas, kas, ciemos steigdamās, nosebojušās. Melnkokos ne­lieliem ķekariem kuploja krēmkrāsas orhidejas, un vis­apkārt slējās Ķīnas gvajāvas augstie, slaidie brūnganie un sudrabaini zaļie stumbri, mazos pulciņos auga ligustri, jauno kociņu maigo, palsi zaļo lapu malas bija sačokuro- tas kā baletdejotājas bruncīši. Bija silti, mierīgi un mīlīgi. Šajos mežos nevienam nevar notikt nekas Jauns. Vienī­gais nopietni bīstamais meža iemītnieks ir skorpions, bet visās četrpadsmit nedēļās, ko pavadīju Maurīcijā, esmu neskaitāmas reizes apvēlis akmeņus, izčamdījis satrunēju­šus koku stumbrus un izkašņājis nobirušās lapas kā īsts okšķeris suns (dabaszinātniekam gluži normāla uzvedība), taču netiku atradis nevienu skorpionu. Makabija mežs ir laipns un draudzīgs, tur mierīgi var apsēsties vai atgul­ties, apzinoties, ka vienīgie vietējās faunas pārstāvji, kas var sagādāt nepatīkamus brīžus, ir dzēlējodi.

— Paraugieties turp, — Deivs sacīja, — tur ieraudzī­siet kaut ko, kas jūs interesēs, — felsumu dodo kokā.

Viņš norādīja uz augstu koku ar sudrabotu stumbru takas malā. Koks acīmredzot bija ļoti vecs un vietumis laikam jau sāka bojāties, jo stāvajās saknēs bija ma­nāma trupe. Koks bija pēdas piecdesmit augsts, ar zaru savij umu un tumšzaļu lapu biezokni galotnē. Apmēram sešas pēdas virs zemes pie stumbra bija pieplakusi apžil­binoši skaista ķirzaka. Tā bija apmēram piecas collas gara, mirdzošā spāres zaļumam līdzīgā pamatkrāsā! Taču galva un kakls lāsmoja zilā krāsā, ar gaišsarkaniem un ķiršsarkaniem plankumiem. Ķirzakai bija lielas melnas, saprātīgas acis. Katra pirksta pamatnē tai bija mazs spil­ventiņš, kas palīdzēja it kā piesūkties pie koka gludās mizas. Mūsu nodomos ietilpa sagūstīt dažus šos skaistos dienas gekonus, un Džons bija sagatavojis speciālu mak­šķeri ķirzaku ķeršanai: proti, garu, slaidu bambusa nūju, kurai galā iemetināta smalka neilona cilpa. Ar to apbru­ņojies, viņš tuvojās felsumai, kas viņu vēroja ar nevai­nīgu skatienu platajās acīs. Pielaidusi Džonu apmēram trīs soļu tuvumā, ķirzaka sakustējās un aizslīdēja pa koka mizu kā akmens pa ledu. Kad Džons piegāja pie paša koka, viņa jau atradās apmēram divdesmit pēdu aug­stumā un drošības labad bija pārcēlusies stumbra otrā pusē.

Viņas šeit ir diezgan tramīgas, — ieteicās Deivs, — man šķiet, tādēļ, ka pa šo ceļu daudz brauc un staigā. Dziļāk mežā viņas ir drošākas, un tur mēs dažas dabūsim rokā.

Kādēļ jūs šo koku saucat par dodo koku? — es vai­cāju.

Ak tā… — Deivs sacīja. — Tas, raugi, ir tamba- lakokves koks. Viens no vecākajiem Maurīcijas kokiem, kuru palicis vairs tikai divdesmit vai trīsdesmit. Tas aug no šādām sēklām.

Parakņājies pa kabatu, viņš izvilka dīvaina izskata sēklu. Tā bija kastaņa lielumā, palsi gaišbrūna; viena puse tai bija diezgan gluda, apmēram tāda kā firziķa kau­liņš, bet otra izskatījās tā, it kā tajā kāds būtu sācis grebt austrumniecisku seju un palicis pusratā. Sēkla bija smaga un ļoti cieta.

Dievs zina, no kurienes uzraduši es tāda teorija, — Deivs sacīja, — bet tas ir lielisks stāsts. Dažādos botā­niskajos dārzos mēģināts ieaudzēt šos kokus, ir nopūlē­jušies arī šeit mežniecības kokaudzētavā, bet šie neaug neparko. Tambalakokves bija gaužām parasti koki tajos laikos, kad te mita dodo, un teorija apgalvo, ka dodo lab­prāt ēdis koka augļus. Kad mīkstā daļa bijusi sagremota, putna kuņģa sula apstrādājusi kauliņu, un līdz tam brī­dim, kad dodo no kauliņa atbrīvojies, tas bijis pietiekami mīksts, lai izlauztos asns.

Burvīgs stāsts, — es sacīju, un man neviļus atkal bija jādomā par to, kā vienas dzīvības iznīdēšana spēj ietekmēt otras bojāeju, — tikai bīstos, ka tajā ir vairāk caurumu nekā caurdurī.

Tā jau nu ir, — Deivs negribīgi atzina, — toties tas ir labs stāstāmais tūristiem, un nav ari noliedzams, ka tambalakokve jau ir gandrīz iznīcis.

Devāmies dziļāk mežā, un gandrīz uz visu koku stum­briem redzējām margojam spožās felsumas. Mazas zel- tainzaļas mušiņas čumēja un mudžēja, brīžiem tās kļuva par medījumu blāvi zaļām spārēm ar cietiem, caurspī­dīgiem spārniem, un reiz pār mūsu ceļu pārmeimuroja milzīgs, astoņas collas garš, sarkanmelns zarkukainis. Reizes trīs vai četras ceļam pāri strauji kā nāvējošas bul­tas pāršāvās mangusti, un kādā ceļa līkumā mēs iztrau­cējām pērtiķu baru; acīm neapjaušamā ātrumā, kā bur­vju mākslinieka rokas izgaisināti, tie pazuda gvajāvu bie­zoknī, tā ka gandrīz uzmācās šaubas, vai maz esam īste­nībā tos redzējuši. Apkakles raibpapagaiļu bars pārlidoja pār ceļu un pazuda mežā. Sai bariņā bija lielākā daļa no aptuveni piecdesmit putniem, kas vēl pasaulē palikuši. Brīdi pastāvējām, apbrīnodami Maurīcijas dzelkņspalveņu pāri; ari šo putnu skaits drausmīgi strauji iet mazumā. Tie ir ļoti glīti putni, kas sasaucās tīkamās, guldzošās balsīs; ārkārtīgā ziņkārībā viņi klausījās, kā Deivs imitē viņu saucienus, nosēdās visai tuvu, caur zariem skatījās uz mums un paši izbrīnā «saklukstējās».

Drīz pēc tam nogriezāmies no galvenā ceļa uz meža takas, kas veda pa kalna rozu — šauru un krauju kā bār­das naža mugura. Cieši abpus takai zeme bija nogruvusi stāvās kraujās, šur tur starp kokiem pazibēja Melnupes krāšņās ielejas, apaugušas ar zaļiem, sarkaniem un zeltī­tiem mežiem; gar stāvajām, gleznainajām klinšu sienām ūdenskritumi gāzās lejup, putodami kā dūmu mākoņi. Dziļajās gravās, kur, spīguļodamas un mirguļodamas vai pār apsūnojušajiem akmeņiem pērkonīgi dunēdamas, plūda upes, gaisā mutuļoja, virpuļoja, griezās balti krusti — tie bija baltastes faetonputni. Diezgan drīz mēs nonācām kādā vietā, kur nokaltis koks, nosliecies no takas, lika tālu pāri dziļajai ielejai, un Deivs sacīja, ka tieši šai kokā viņš redzējis apmētamies Maurīcijas pie- kūnus, kad tie dodas medību lidojumos dziļlejās.

Mēs atritinājām smalkos tīklus un ar zināmām grūtī­bām tos nostiprinājām; tad Deivs noņēma Amerikas pie- kūnam pārsegu un piesēja putnu pie zara. Piekūns maz­liet paspirinājās, bet tad nomierinājās. Mēs paslēpāmies krūmos takas malā un sākām gaidīt. Apvaicājos Deivam, kurš bija saritinājies krūmā turpat man blakus, kas tad īsti staigā pa šaurajām meža takām — tādām kā šī. Ejot vienmēr jāturas tieši uz takas, jo pietiek novirzīties trīs pēdas uz vienu vai otru pusi, lai noripotu pāris simt pēdu lejup, ja, protams, pa ceļam jūs netiktu glīti uz­durts uz kādas gvaj āvas.