DŽERALDS DARELS - ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

cijām, viņi kustējās lēni un apdomīgi kā vezumnieku zirgi, smaidīdami no saviem augstumiem lejup uz mums, vienkāršajiem mirstīgajiem. Kad viņi saņēma mūsu nī­kulīgās rokas savās varenajās, maigajās ķetnās, man bija skaidrs — es labāk gribu būt viņu draugs nekā ienaidnieks. Komandieris, kaut nepavisam nebija maza auguma vīrs, viņiem blakus izskatījās pasīks.

Mūsu karaspēks bija paņēmis līdzi ne tikai gaismekļus, tīklus un portatīvu prožektoru, bet arī milzīgu kannu ar tēju, bez kuras — kā vēsture māca — neviens britu vai britu armijā apmācīts kareivis nespējot darboties mierīgi un aukstasinīgi, nespējot ne viltībā, ne spēkā pieveikt ienaidnieku. Vēlreiz pārliecinājušies, ka viss ekscentris­kais bruņojums savākts, zosu gājienā devāmies uz priekšu pa šauru taku, kas veda caur krūmāju cilvēka krūšu augstumā: krūmi bija tā pielijuši, ka jau pēc simt jardiem bijām izmirkuši līdz ādai. Taka drīz vien noslī­dēja ielejā, un mēs lauzāmies caur taisnstumbru gvajāvu džungļiem, kuriem pa vidu šur tur auga kāds kropls ebenkoks vai grupiņa ceļotājkoku — kā graciozi astoņ­padsmitā gadsimta vēdekļi, kas ar turekļiem iesprausti zemē. Taka bija stāva un grumbuļaina, ar saknēm kā ar paplašinātām vēnām sašķērsota. Zeme bija lietū izmir­kuši, kur soli spērām, tur pēdas ieminumā dubļos ievizē­jās ūdens kā sadauzīta spoguļa lauskas, un paši dubļi pārvērtās tādā slidenā grauzdēta cukura krāsas lipeklī, ka sadraudzībā ar saknēm varēja pārlauzt mūsu lielu kaulus vai potītes kā žagarus. Saule slīdēja aizvien ze­māk, takai pāri sāka krist ēnas, kas gājienu padarīja vēl bistamāku. Kad mēs pusiešus, pusslīdus laidāmies lejup ielejā, gaiss kļuva smags un karsts, sviedri mums plūda aumaļām un mēs nomocījāmies vēl vairāk. Beidzot nošļā­cām lejā pa stāvu nogāzi un jauktais mežs pārgāja krip- tomēriju audzē; šie koki pirmajā acu uzmetienā atgādi­nāja adatainas priedes ar smagiem tumšzaļu skuju če­muriem.

Sārto baložu ieleja! — Deivs lepni paziņoja. — Pa­gāja vesela mūžība, kamēr es to atradu. Šī ir tā vieta, kur viņi vislabprātāk uzturas.

Kamēr viņš runāja, kokos no mums pa kreisi atskanēja aicinošs sauciens: «Karū, karū, karū, kū, kū, kū.»

Dzi, kur viens jau ir! — Deivs iesaucās. — Šovakar viņi agri atlidojuši.

Viņš sajūsmā atgāza galvu un ņēmās kā prazdams imi­tēt vesela sārto baložu bara trokšņošanu, sākot ar dus­mīgu dūkšanu un beidzot ar baloža mīlas dūdošanu. īstie baloži apklusa, droši vien šās pēkšņās kakofonijas pār­steigti, apmēram kā cilvēks, kas, vannā sēdēdams un klu­sītēm savā nodabā dungodams, satrūktos, piepeši izdzir- dis nodārdam kareivju kori.

— Dīvaini,— Deivs brīnījās, — parasti viņi atsaucas. Nu, labi, izvērsīsimies un sāksim meklēt viņus rokā, jo drīz vien arī pārējie laidīsies šurp uz naktsguļu.

Rīkodamies pēc Deiva norādījumiem, mēs izvērsāmies un devāmies cauri biezajai kriptomēriju audzei, meklē­dami vai nu kokus, kuros varētu uzrāpties, lai pārredzētu atsevišķus ielejas sektorus, vai arī klajākas vietas mežā, no kurienes varētu redzēt baložus atlidojam. Es sev at­radu kādu lielu kriptomēriju, kas auga nokarē; zari tai bija nolīkuši tik zemu, ka pa tiem varēja kāpt kā pa re- deļkāpnēm. Apmēram četrdesmit pēdu no zemes iekār­tojos ērtā zaru staklē, paņēmu tālskati un sagatavojos sārto baložu gaidīšanai. No manām pozīcijām pavērās plašs skats uz lielu, ar kriptomēriju mežu apaugušu no­gāzi, kur, pēc Deiva apgalvojuma, baloži ik vakaru lido uz naktsguļu.

Gaidīdams prātoju par Deiva ierosināto ļoti oriģinālo gūstīšanas metodi. Jāierodas īsi pirms saulrieta un jā­gaida, līdz atlidos baloži. Tiklīdz sāk satumst, viņi no tās vietas, kur pašlaik atrodas, smagnēji pārlido uz citu koku. Sajā kokā viņi apmetas uz naktsguļu, un šis koks jāiegaumē. Kad satumst pavisam, mēnesnīca šādā gadī­jumā var kļūt par liktenīgu neveiksmi, kokam jātuvojas ar spēcīgām elektriskajām baterijām, tas jāaplenc un gulošais balodis jāietver gaismas strēlēs. Pēc tam gluži vienkārši jāuzrāpjas kokā un vai nu ar® rokām, vai tīklu, kas izveidots kā cukura knaibles, jānoķer putns, kurš varbūt vēl būs cieši aizmidzis, bet varbūt jau pamodies, taču tik apstulbis, kāds spēj būt vienīgi balodis. Šī teh­nika man likās pilnīgi neiespējama, taču esmu bijis pārāk daudzās zemēs un redzējis pārāk daudz šķietami neie­spējamu paņēmienu dzīvnieku sagūstīšanai, lai šo atmestu kā nederīgu.

Saule bija noslīdējusi pavisam zemu, un debesis no koši zilām kļuvušas maigākas, palsākas. Ieleja grima zaļi zeltainā gaismā, visa ainava bija dziļa miera apdvesta.

Pēkšņi zaros man virs galvas uzradās bariņš sīku, trauslu, zaļu briļļuputniņu ar palsas smilšu krāsas apļiem ap acīm un, kā īsti akrobāti vingrodami starp garajām skujām, meklējot sīkus kukainīšus, sāka varen uztraukti vīterot un čivināt. Es savilku lūpas un pasvilpoju augstā, smalkā tonī. Efekts bija ļoti amizants. Putniņi uz vietas pārtrauca vīterošanu un vakariņu ēsmas meklēšanu, salasījās barā ap mani un ņēmās mani vērot platām, «brillēs» ietvertām acīm. Es iesvilpos vēlreiz. Mirkli klusējuši, putneļi atkal sāka uztraukti čivināt, lēca man arvien tuvāk, līdz bija tik tuvu, ka es būtu varējis tos aizsniegt. Es turpināju svilpot, tie kļuva aizvien satrauktāki un, galviņas pie­šķiebuši, nāca tuvāk un tuvāk, līdz ar galvu uz leju ka­rājās nepilna soļa atstatumā no manas sejas, ieinteresēti mani aplūkodami un savās sīkajās, spalgajās balstiņās apspriezdami neredzēto brīnumu. Es pašlaik prātoju, vai putniņi tiešām apmetīsies uz manis kā uz zara, kad pār kalna rozu pārlaidās divi sārtie baloži un apmetās krip- tomērijā pēdas piecdesmit atstatu. Kad pacēlu tālskati, lai tuvāk pavērotu baložus, mana liliputu auditorija aiz­spurdza.

Nupat divi atlidoja, — Deivs sauca no upes lejas. — Vai kāds ievēroja, kur tie palika?

Viņš man bija gan stāstījis, cik droši ir baloži, tomēr jutos pārsteigts, ka abi putni, nelikdamies ne zinis par Deiva kliegšanu, mierīgi berzēja knābi pret knābi un dūdoja.

Es ievēroju! — atkliedzu un vēlreiz nobrīnījos, ka baloži, kas atradās man tik tuvu, šausmās nepacēlās spār­nos un neaizlidoja.

Abi baloži tupēja blakus uz zara, un krūtis viņiem rietošās saules atblāzmā vizmoja nespodrā ciklamenu sārtumā; lāgiem viņi sabāza kopā knābjus un paberzēja tos vienu gar otru, kas baložu sadzīvē laikam nozīmē kaislu skūpstu. Brīdi pa brīdim tas, kuru es uzskatīju par tēviņu, palocījās mātītes priekšā un dobjā, piesmakušā balsī skaļi iedūdojās. Mātīte, kā jau visas baložu mātītes, izskatījās vienlaikus izklaidīga, histēriska un aizvainota, kā augstas kārtas jaunava, kurai teju, teju uznāks nervu lēkme. Pēc maza brītiņa atlidoja vēl četri baloži; ikviena putna atlidošanu kāds no mūsu bariņa pieteica ar ska­ļiem saucieniem. Vienā gadījumā es tālskatī redzēju ma­joru Gleizbruku ar pūlēm uzrāpjamies līdz pat kādas kriptomērijas galotnei ielejas otrā pusē, kad tur atlidoja baložu pāris un apmetās sešus jardus no viņa. Otrs pāris nometās zarā tikpat tuvu man un dažas minūtes cieši mani vēroja, pirms nolēma, ka es vārētu būt bīstams, un aizlidoja. Es brīnījos, kā šie bezbailīgie — bet varbūt gluži vienkārši muļķīgie — putni vispār vēl kā suga sa­glabājusies, jo viņi bija pārlieku viegli sašaujams mērķis jebkuram medniekam.