DŽERALDS DARELS - ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Pirmā sala, kam pabraucām garām un kas liela un tumša palika no mums pa kreisi, saucās Ganerskveina («Lielgabala ķīlis»), jo līdzinājās trijstūrainajam koka ga­balam, kuru ieķīlēja lielgabalā, lai ievadītu šāviņu pa­reizā trajektorijā (vai arī siera šķēlei). Kad mēs braucām tai garām, man tā drīzāk atgādināja «Titanika» vraku, kas apvēlies uz mutes un sāk no pakaļgala grimt. Aus­trumu pusē debesis no sudrabotām pārvērtās zeltainās. Mākoņu aitas, kas ganījās pie apvāršņa, tagad kļuva melnas kā piķis, un katru sprodziņu apvija zeltīta gaisma, bet ganāmpulks, kurš bija pakāpies augstāk debesu pļa­vās, iekrāsojās tērauda zilumā ar maigi mēļiem plankumiem un svītrām. Tālumā parādījās Flatas (Plakanās sa­las) siluets, kas, izņemot izcilni vienā galā, tiešām atbilda savam nosaukumam. Tālāk bija Serpenta jeb Čūsku sala, kas izskatījās kā apgāzta pudiņa bļoda, un pēdigi mūsu mērķis Raunda (Apaļā sala), kura no tās vietas, kur paš­reiz atradāmies, nepavisam neizskatījās apaļa, bet drīzāk gan, ņemot talkā mazliet iztēles, atgādināja bruņrupuci, kas izbāzis galvu no savām bruņām un guļ uz ūdens vir­smas, kaklu izstiepis.

Sakiet, — es pievērsos Tonijam, zinādams, ka ģeo­grāfiskajiem, gluži tāpat kā zooloģiskajiem, nosauku­miem lāgiem nepieciešams paskaidrojums, — vai varat man izskaidrot abu šo salu nosaukumu anomāliju?

Kuru salu? — Tonijs jautāja, pūzdams no savas pīpes gaisā smaržīgu dūmu mutuļus.

Raundas un Serpentas, — es atteicu.

Nesaprotu, ko jūs domājat, — brīnījās Tonijs.

Nu tā — Serpenta ir apaļa, bet tur nedzīvo neviena čūska, turpretī Raunda nav apaļa un uz tās dzīvo divēju sugu čūskas.

Jā, tas patiesi ir kuriozi, — Tonijs piekrita. — Ma­nuprāt, ģeogrāfijas karšu zīmētāji sajaukuši abas salas. Tā taču var gadīties.

Droši vien, — es sacīju. — Man reiz tika rokās oficiāla Kamerūnas karte, kur viena no lielākajām pilsē­tām ne tikai bija atzīmēta kā ciems, bet pat pārcelta div­simt jūdžu uz ziemeļiem.

Pamazām debesis atblāzmoja vispirms pulvera pelē­kumā, tad gliemežnīcas sārtumā, mākoņi kļuva liegi balti un sagūzmējās pie apvāršņa kā apsnigušu koku puduris. Un tad piepeši no gubmākoņu meža kā tīģeris izlēca saule, tūliņ ievilkdama platu, mirdzošu taku pāri jūrai un sagrābdama mūsu kuģīti nagos, svelmainos pat tik agrā rīta stundā.

Jo tuvāk Raundai piebraucām, jo drūmāka kļuva ap­kārtne. Saule cēlās p.āri papluinītu palmu virsotnēm gan­drīz aiz pašas salas, it kā kāpdama ārā tieši no jūras. Mūsu labais kuģītis «Dorade» lauzās uz priekšu pa zilo klajumu, kurš, kaut arī ne saniknojies, tomēr bija diez­gan grūti pārvarama pretestība, spēcīgs kā milzīgs snau­došs zils kaķis.

Labi, ka jūra tik mierīga, — Tonijs ieminējās. — Jā­teic, tik rāmu vēl nekad to neesmu redzējis. Reizēm paiet

vesela stunda, iekams var piestāt malā, bieži vien enkurs jāļauj viļņu varai, ja tas aizķeras aiz kādas zemūdens klints.

Zinu, — es atteicu, — esmu dziļā godbijībā lasījis Nikolā Paika aprakstu par izcelšanos uz Raundas. Viņa attēlojums par pirmo piestāšanu malā dod vielu pār­domām.

Jā. Apbrīnojams vīrs, — Tonijs piekrita.

Paiks ir viens no tiem nenogurdināmajiem Viktorijas laika pētniekiem, kuriem mūsdienu dabaszinātnieki un zoologi ir parādā ļoti daudz pateicības, jo viņš ar saviem ļaudīm gaužām nepiemērotā apģērbā, bet ar gaišu, vērīgu, visaptverošu prātu kuģoja apkārt pasaulei, katalogizē- dami visu, ko redzēja, pierakstīdami visu, ko dzirdēja, neremdināmi savās izziņas alkās, piedevām apveltīti ar īpatnēju arhaisku rakstības stilu un humora izjūtu, kas pielīdzināma vienīgi Panča agrīnajiem darbiem. Visa re­dzētā attēlojumam viņu piezīmēs piemīt svaigums, en­tuziasms un pievilcība, kuru tik ļoti trūkst garlaicīgajos ceļojumu aprakstos, ko mūsu dienās lasītājam piedāvā dabaszinātnieki, kas ceļo reaktīvajās lidmašīnās. Ilustrā­cijai citēšu Nikolā Paiku, kā viņš pirmoreiz izkāpa Raun­das krastā:

«Tūliņ sapratu, ka nekas no visa, kas man bija stāstīts par malā izcelšanās grūtībām, nav pārspīlēts. Par laimi, zvejnieki rīkojās ļoti prasmīgi. Laivu drikstēja piebraukt dažu soļu attālumā no lēzenās klints, pret kuru plīsa viļņi un kur bija mūsu izcelšanās vieta.

Tādā stāvoklī mums vajadzēja gaidīt, lai varētu iz­mantot izdevīgo mirkli, kurā vienam no mūsu koman­das, apbruņotam ar tauvu, jālec krastā, jāpiestiprina laiva un jānotur tā uz vietas. Kad nu tas bija padarīts un tauva droši piestiprināta pie dzelzs riņķiem, kuri šim nolūkam tur iemūrēti jau pirms daudziem gadiem, izcēlām krastā pārtiku, dzeramo ūdeni un tā tālāk.

Iznesuši visu krastā un novietojuši drošībā, vīri sa­gaidīja laivu paceļamies un lēca laukā uz plakanās klints ar tādu atspērienu, ka ik nervs notrīcēja; vaja­dzēja drošas kājas un vērīgas acis, lai uz slidenā akmens notrāpītu īsto vietu.

Ja mūsu laiva, kas cēlās desmit vai divpadsmit pēdu augstumā un atkal krita lejup, būtu ar dibenu atsitusies pret aso klinti, tā ar visiem, kas tajā atradās, būtu da­

žās sekundēs aizrauta pie Neptūna. Ūdens ap klinti šeit ir apmēram četras asis dziļš.»

Kad «Dorade» cēlās un grima zilajos, it kā nopulēta­jos viļņos, es sapratu, ko rakstīdams bija domājis Paiks. Vairīdamies no klintīm, mēs tuvojāmies salai, un es ne­spēju saskatīt nevienu vietiņu, kur krastā varētu izkāpt dzīvs radījums, kam nav kalnu kazas veikluma.

Kur tad ir piestāšanās vieta? — es vaicāju Toni­jam.

Tur, — viņš atbildēja, ar roku norādīdams uz šķie­tami vertikālu klints sienu. — Tur atrodas plakanā klints, kur malā izcēlās Paiks.

Uzmanīgi ieskatījies, es ar pūlēm ieraudzīju klints plakni apmēram ēdamistabas galda lielumā; pret to vi­sai iespaidīgi sitās zilā jūra.

Tur? — es neticīgi jautāju.

Turpat, — Tonijs atteica.

Es neesmu pārmērīgs skeptiķis, — ieminējos, — bet man gan šķiet, ka jābūt sevišķi veikla gekona un šerpas krustojumam, lai nolēktu tieši uz tā akmens.

Neraizējies, Džerij, — Vehebs smiedamies sa­cīja, — vairāk kā vienreiz arī tu nevari nomirt.

Zinu, — es atteicu, — tieši tādēļ negribu izmantot šo iespēju pirms laika.

Rāmākā diena, kādu jebkad esmu piedzīvojis. Mums nebūs ne mazāko grūtību, — Tonijs nopietni sacīja.

Uz kuģīša sākās liela rosme, nograbēja enkurs, slīdē­dams pāri kuģa reliņiem un iegrimdams apmēram četr­desmit pēdu dziļajā ūdenī, kas bija dzidrs kā džins.

Tā ir ala, kurā Nikolā Paiks patvērās, kad uzbruka ciklons, — paskaidroja Vehebs, norādīdams uz pusmē- nesveidā izcilni netālu no pietauvošanās vietas.

Griesti ir iegruvuši, bet apveids saglabājies, — pie­bilda Tonijs.

Es raudzījos uz klints izcilni, ko tagad klāja spīdīgi melni dūņlēcēji (kas, kūņojoties pa akmeņiem, nemaz neatgādināja zivis) un vesels bars sarkanu un violetu krabju, un atcerējos Paika aprakstus, no kuriem šaus­mās mati ceļas stāvus. Ar godbijību domāju par to, ko viņš piedzīvojis.

«Kaut arī mēs bijām rīkojušies naski, dabas spēki to­mēr bija vēl rosīgāki; pusseptiņos jūra pēkšņi sāka spē­cīgi bangot, un drīz vien desmit līdz divpadsmit pēdu augsti viļņi triecās pāri plakanajai klintij, kur pirms di­vām stundām bijām izkāpuši krastā. Viļņi aizskaloja mūsu ūdensmuciņas, kas atradās ap piecdesmit jardu no krasta apmēram divdesmit piecu pēdu augstā piekalnē; un drīz vien tie skalojās līdz alai, gandrīz sasniedzot vietu, kur mēs stāvējām, nepatikā vērodami notiekošo, jo viļņi nogrieza mums atkāpšanās ceļu.