DŽERALDS DARELS - ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Jā, jā, — Vehebs apstiprināja, starodams priekā par Džona sajūsmu. — Ļoti drošas ķirzakas. Un sarodas vienmēr, kad zem koka tiek rīkots pikniks, vēlāk mēs viņas pacienāsim.

Vai jūs jebkad esam redzējuši tādas sasodītas ne­kauņas? — Deivs jautāja. — Paskatieties tikai uz šīm nekrietnelēm. Drošas kā tādi mājas truši.

Scinki bija skaistas ķirzakas ar smagnēju, stūrainu ķermeni, īsām kājām un garu asti. Tuvodamās mums ar graciozām, slīdošām kustībām, tās turēja galvu augstu paceltu un bez kautrēšanās rāpās pāri mūsu mantu kau­dzēm. Ada ķirzakām bija tīkamā brūnā vai pelēkā krāsā, taču, kad uz tās noteiktā leņķī atmirdzēja saules stari, gludās zvīņas kā skaista mozaīka pēkšņi iezalgojās vio­letā, zaļā, koši zilā un zeltainā tonī, gluži kā varavīk- šņaina eļļas kārtiņa ceļa grambā satecējušā ūdens peļķē. Šis scinks — Telfēra scinks jeb telfērs — piederēja pie tiem dzīvniekiem, kurus mēs tieši gribējām sagūstīt; un te nu apsveicēju delegācija bez baiļu pārbaudīja mūsu mantas tikpat rūpīgi kā viscentīgākie muitas ierēdņi.

Tā kā šie dzīvnieki, šķiet, paši vēlējās, lai tos sagūsta, mums visprātīgāk likās pievērst uzmanību divu citu sugu pārstāvjiem, kas bija ieradušies reizē ar scinkiem. Viens bija Gintera gekons, par kuru domā, ka uz salas palicis tikai pieci simti šās sugas pārstāvju, otrs — mazs scinks,

kas, pēc Tonija un Veheba informācijas, esot sastopams vienīgi Raundas augstākajās vietās. Tonijs ieteicās, ka būtu labi vispirms pameklēt Gintera gekonus, jo tie dzī­vojot palmu audzēs salas rietumu nogāzēs, kur patla­ban saule tik traki necepina.

Pirms devāmies ceļā, Vehebs ceremoniāli izcēla dienas gaismā tarbu ar salmu cepurēm, kuras viņš katram no mums bija paņēmis līdzi. Vairumam cepuru bija ļoti pla­tas malas, un tās bija domātas mums — viesiem. Beigu beigās viņam pašam atlika cepure, kas piederēja viņa sievai, — ar sārtu lenti zem zoda sasienama eleganta balta salmu platmalīte. Vehebs lielā nopietnībā to uz­mauca galvā un bija mazliet pārsteigts, kad mēs sākām smieties.N

Bet saule tiešām neganti karsē, — viņš nopietni sacīja, — un cepure ir vajadzīga.

Un jūs, Veheb, izskatāties tajā ļoti skaists, — Anna viņu mierināja. — Neliecieties gar viņiem ne zinis. Viņi gluži vienkārši skauž, tāpēc ka paši nav tik glīti.

Tā nomierināts, Vehebs mūs apveltīja ar savu staro­jošo smaidu un visu dienu nostaigāja smieklīgajā gal­vas rotā.

Nobraukuši apmēram trīs ceturtdaļas salas garuma, izcēlāmies krastā tās austrumu pusē un tagad pa nogā­zēm devāmies ziemeļu virzienā, iedami pa skrajajām Raundas palmu audzēm un lauzdamies cauri pandānu biezokņiem; šie koki bariņos auga uz kailās kalna no­gāzes. Lietus un pēdējais ciklons (delikāti un ļoti nepie­mēroti nosaukts par «Zervēzu») vietumis bija sagrauzis mīksto tufu, izveidojot gludas, garas ieloces un dziļas grambas kalna nogāzē no kraujas augšas līdz pat jūrai, nesot līdzi no kalna virsotnes atlikušo augsni un iespai­dīga lieluma akmeņus. Dažas izrautās grambas vietām bija desmit līdz piecpadsmit pēdu dziļas un četrdesmit līdz piecdesmit pēdu platas. Kamēr, smagi elpodams un sviedriem noplūdis, rāpos uz priekšu pa asajām radzēm, es sarūgtināts domāju, ka šī Mēness virsmai līdzīgā pos­taža radīta ar cilvēka palīdzību.

Izvērsušies paguvām noiet tikai simt jardu, vērodami katru lapu puduri cerībā kaut ko ieraudzīt, kad Vehebs dziedot paziņoja, ka uzgājis Gintera gekonu. Mēs elsdami un pūzdami kūlāmies pāri sakarsušajām klintīm, bridām pa nīkulīgajām nezālēm, kas atgādināja tīteņus un vie­tumis veidoja paklājus, kuros ziedēja palsa lavanda un kaut kādas iesārtas puķītes un kuri, par spīti trušiem, varonīgi, kaut arī veltīgi, centās pasargāt augsni no lie­tus un vēja uzbrukumiem. Kad nokļuvām pie Veheba, viņš parādīja ar roku uz pandāna lapu čemuru stumbra augšgalā. Iztrausis sviedrus no acīm, es palūkojos aug­šup un beidzot ieraudzīju ķirzaku, kas ieplestām kājām bija pieplakusi ar pelēkbrūno, ķērpja krāsas plankumiem izraibināto ķermeni pie koka stumbra un acīmredzot ju­tās pārliecināta, ka krāsā saplūst ar koka mizu. Tas bija ļoti liels gekons, apmēram astoņas collas garš, ar lielām zeltainām acīm un mazītiņam šķīvītim līdzīgu paplaši­nājumu katra pirksta galā; ar šiem piesūcekņiem ķir­zaka tikpat kā muša spēj noturēties uz pilnīgi gludas virsmas. Ķirzaka turējās pie koka, juzdamās pietiekami labi nomaskēta un vērodama mūs ar zeltainām, brūni punktotām acīm, kurām bija vertikāli redzokļi, kas tām piešķīra zināmu līdzību ar kaķa acīm.

— Nu paskat viens cilvēks! — Deivs elsa. — Saso- dlts, vai tas nav lielākais gekons, kāds jebkad redzēts? Kas par varenu eksemplāru!

Mazliet pastrīdējušies, nolēmām, ka gods sagūstīt pirmo ķirzaku pienākas Deivam. Viņš nostājās labi stin­gri, tad pastiepa bambusa makšķerkātu uz priekšu, un cilpa kāta galā ievizējās saulē kā zivs zvīņas. Klusībā piesaucu dievu, lai šī vizma nenobiedētu gekonu, taču ķirzaka palika nekustīgi karājamies un draudzīgi mūs uzlūkoja. Mēs visi stāvējām, elpu aizturējuši, kamēr Deivs virzīja cilpu collu pa collai tuvāk dzīvniekam. Nu tā jau šūpojās gekonam pašā degungalā. Bija pienācis izšķirīgais mirklis, jo cilpu vajadzēja dabūt pāri ķirza­kas galvai un ātri savilkt ap resno kaklu, dzīvnieku ne- nobiedējot. Lēnām, pa drusciņai vien, Deivs vilka cilpu gar palmas stumbru. Kad tā jau gandrīz skārās gekonam pie purna, dzīvnieks pacēla galvu un ieinteresēts uzlū­koja dīvaino priekšmetu. Mēs visi sastingām. Pagāja vairākas sekundes, un tad Deivs, liegi un uzmanīgi, it kā rīkotos ar zirnekļa tīklu, milimetru pa milimetram uz­mauca cilpu pāri ķirzakas galvai. Nu viņš dziļi ievilka

elpu un ar strauju rāvienu sažņaudza cilpu ap gekona kaklu. Gekons pieķērās ciešāk pie zara, pieplaka tam kā pielipināts un, nelaizdamies vaļā, sāka purināt galvu, lai atbrīvotos no neilona auklas. Tagad vajadzēja sa­tvert gekonu, pirms tas sāk pārāk stipri spārdīties, lai neilona aukla neievainotu kakla maigo ādu. Te nu lieti noderēja Džona sešas pēdas un divas collas garais au­gums. Viņš aši saķēra un nolieca zaru, ar roku satver­dams gekonu, tiklīdz tas bija aizsniedzams.

— Rokā ir! — viņš triumfā drebošā balsī ieķērcās.

Neilona aukla saudzīgi tika noņemta no gekona sam­taini mīkstā kakla un pats dzīvnieks iebāzts audekla kulē. Turpinājām ceļu un konstatējām, ka Gintera ge- koni sastopami daudz biežāk, nekā mums bija stāstīts, kaut gan varbūt tādēļ, ka salas šī puse ar samērā biezu mežu apaugušām nogāzēm acīmredzot bija to iecienīta apmešanās vieta, jo te atrodama gan ēna, gan barība vai, pareizāk sakot, tik daudz ēnas un tik daudz barības, cik nu Raundas spartiskie apstākļi atvēl. Apmēram stundu cīnījāmies uz priekšu, piesardzīgi rāpdamies pāri aizām, kāpelēdami pa izkropļotajām nogāzēm, kur viens neuzmanīgs solis iekustināja akmeņus, kas rībēdami gā­zās lejup bezdibenī, raujot līdzi sausa tufa lavīnas. Ik pa brīdim mums turpat pie kājām izlēca raibi truši, un daudzās vietās mēs redzējām viņu posta darbus: ap­grauztus tīteņus, jaunas palmiņas ar nokostām galotnēm; truši bija arī nogāzē kārpījuši alas, tā vēl pastiprinot eroziju.

Bijām nogājuši ceturto daļu salas apkārtmēra. Saule, kas sākumā atradās aiz salas blīvas, tagad pacēlās virs tās. Sajūta bija tāda, it kā mēs piepeši būtu nostājušies pretī lielas krāsns atvērtajai mutei. Gaiss, ko vajadzēja ieelpot, šķita kā bieza, stipri pārsālīta zupa. Marsa ai­navām līdzīgā apkārtne svelmē mirguļoja tā, it kā viss atrastos zem ūdens.