DŽERALDS DARELS - ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Kuģīša kapteinis, redzēdams, cik pēkšņi laiks mainī­jies, pacēla enkuru, grieza kuģīti apkārt un drīz vien augstajos viļņos izzuda mūsu skatienam.

Tagad galvenais uzdevums bija glābt visu, kas glāb­jams; taču vēl nebijām darbu pabeiguši, kad uzbruka tumsa; visu debesi aizsedza smagi mākoņi. Pērkona va­renā granda sadrebināja kalnu, zibeņu spožās šautras, kas ik pa brīdim uzliesmoja, apgaismoja putojošos, rē­cošos ūdeņus mums pie kājām; ūdens mežonīgā spēkā triecās pret klintīm un izmērcēja mūs līdz ādai.

(Jn tad, lai padarītu mūsu stāvokli vēl smagāku, sākās lietusgāze; straumes šalkoja lejup no kalna, izveidoda­mas divdesmit pēdas platu ūdenskritumu un nesdamas līdzi dažāda lieluma akmeņus, kuri ar varenu spēku triecās pret zemi un pēc tam ieripoja jūrā, šad tad uz­sitot šļakatas, kas mūs sāpīgi šaustīja. Mēs tupējām ieslodzīti alā, jūra soli pa solim lauzās mūsu mājoklī, piespiezdama mūs atkāpties alas visdziļākajos kaktos un cieši turēties, lai netiktu aizskaloti. Tas viss bija pārāk satraucoši, lai būtu patīkami, un mēs sapratām, ka jā­dara kaut kas, lai glābtos no šīs bīstamās situācijas.

Dienu iepriekš klints augšmalā bija stingri piestipri­nāta virve, un viens tās gals karājās virs aizas, kas vei­doja pārkaru jumtu mūsu alai, taču diemžēl virve bija piestiprināta zemākajā pusē, kur gāzās visspēcīgākā lie­tus straume. Par laimi, virve bija gara, mans biedrs, iz­līdis no sava patvēruma, nogaidīja izdevīgu brīdi un satvēra virvi, tad, turēdams to visiem spēkiem, ievilka alā un, virzot tālāk no ūdenskrituma, aizstiepa līdz iz­cilnim klinti, kas slējās kā stāva siena pēdas trīsdesmit virs mums. Nekad neesmu redzējis cilvēku rīkojamies drosmīgāk, ar lielākām dzīvības briesmām, jo pietiktu viena aplama soļa, un nekas viņu nespētu glābt; arī ta­gad kāds akmens krizdams viņam stipri sadauzīja galvu un sānus.

Nekas nespēja iebiedēt drosmīgo, mazo puisi, kurš bija vieglākais un mazākais no mums visiem, kad viņš pirmais rāpās pa virvi augšup; atzīstos, ka tas brītiņš, kamēr mēs gaidījām signālu, ka viņš nokļuvis augšā sveiks un vesels, bija drausmīgi saspringts, jo tikai lai­mīgs gadījums noteiks, vai virve izturēs un vai viņam pietiks spēka cīnīties pret vēja un lietus brāzmām.

Beidzot, mums par lielu prieku, izdzirdām cauri ele­mentu rēkoņai ilgi gaidīto saucienu «Viss kārtībā!». Nā­kamais rāpos es; atstājis mugurā tikai vecu zilu kreklu un kājās bikses, satvēru virvi, sašūpojies uzlēcu uz klints izciļņa un sāku sprīdi pa sprīdim rāpties augšup. Tā bija gaužām nepatīkama būšana — šūpoties gaisā starp dzīvību un nāvi, jo viena vienīga nepareiza kus­tība būtu mani nogāzusi drausmajā bezdibenī, kas rē­gojās lejā. Pēc brīža biju ticis tik tālu, ka varēju ar kājām atspiesties pret klints sienu; izdzirdu drauga mudi­nošo balsi, kas šķita skanam no mākoņiem. Jutos bez­gala pateicīgs, kad nokļuvu augšā, kaut ari noberztās rokas un kājas asiņoja un augums bija vienās skrambās, nemaz nerunājot par to, kā bija ap dūšu.»

Mūsu izcelšanās Raundas krastā nebija ne tuvu tik šausminoša kā Paika piedzīvojums. Tikko enkurs ieķē­rās okeāna dibena smiltīs, Tonijs un ūdenslīdējs, paņē­muši katrs pa tauvai, veikli kā ūdri pārslīdēja pār kuģa malu un pietauvoja «Dorade» pie krasta. Gluži kā zir­neklis izstiepj zīda pavedienu un gaida, līdz tas aizķer­sies, lai pēc tam izmantotu to par galveno ceļu, arī šīs divas tauvas kļuva par mūsu ceļvedēm uz krastu: pie tām turoties, mums vajadzēja aizvilkt laiviņu līdz kras­tam. Mēs iekrāvām tajā pārtikas grozus un ekipējumu, ierausāmies paši un ļāvām, lai mūs izvelk krastā.

Saule bija noslēpusies aiz salas pakalniem, un mēs, nokļuvuši tiešā tuvumā, pirmo reizi redzējām, cik dī­vains ģeoloģisks veidojums ir Raunda. Visa sala sastā­vēja no tufa, un šo mīksto minerālu vējš un lietus bija gludinājis un krokojis, veidojot ieloces un robojumus, tā ka visa sala izskatījās kā milzīgs uz jūras virsmas iz­klāts akmens krinolīns ar dabas spēku darinātiem stīva brokāta izciļņiem, tornīšiem, arkām un augstiem stabiem. Ar nožēlu redzēju, ka vienīgā lēzenā vieta uz salas ir klinšainais krasts, kur mēs izcēlāmies malā. Viss pārē­jais šķita sastāvam no aizām un kraujām klintīm.

Taču nebija laika nodoties drūmām pārdomām par to, kas mūs šeit sagaida, jo klāt bija riskantais izcelšanās bridis. Tas, protams, nebija pielīdzināms grūtībām, ko vajadzēja pārvarēt Paikam tieši šajā pašā vietā, bet, kaut arī bija pats rāmākais laiks, kādu vien biedri spēja at­cerēties, kuģītis tomēr cēlās un grima apmēram trīs pēdu augstos viļņos, un tā dibens nokrakšķēja ikreiz, kad at­sitās pret kādu klintsakmeni. Izcelšanās malā pati par sevi nebija bīstamāka operācija kā pārkāpšana no šū- puļzirga uz bērnistabas galdiņu, bet iespēja, ka pat šai rāmajā laikā šķietami viegls vilnītis var uztriekt laivu uz kādas klints, lika apzināties, kā sašķīstu mūsu kau­liņi, ja gadītos iegrūst kāju starp laivu un krastu. Taču mēs ar visu bagāžu izkļuvām malā bez kļūmēm. Savā­kuši savus grozus un somas, sekojām Vehebam un To­nijam augšup pa nogāzi starp dīvainiem klinšu veido­jumiem.

Vai tiksi augšā šajās klintīs? — Deivs aizelsies jautāja. — Vai tie nav vistrakākie briesmoņi, kādi jeb­kad redzēti? Raundas Lielais Kanjons.

Baltastes faetonputns planēja gaisā virs mums kā zi­loņkaulā izgriezts Maltas Krusts un stulbi ķērca. Deivs apstājās, lai izslaucītu sviedrus no acīm, un atbildēja putnam kaut ko, kas putna valodā laikam nozīmēja rup­jas lamas. Putns iztrūkās un aizlidoja pa vējam.

Vai tie, sasodīts, nav skaistākie putni, kādus tu jel kad esi redzējis? — Deivs jautāja.

Es neatbildēju. Stiepdams grozu, kas bija piekrauts ar ledū dzesinātu dzērienu pudelēm, kinokamerām un tālskatiem, nespēju ievilkt elpu, lai imitētu putnu bal­sis vai izteiktu kaut vai vārdu, un brīnījos, kā Deivs to visu spēj. Klints virspuse šķita līdzena un gluda, taču dažuviet bija segta ar plānu garoziņu, kas jebkurā mir­klī varēja nolobīties kā āda no pārsauļotas muguras, bet citur — smalkām granulām izvagota. Ja uz viena vai otra seguma spēra neuzmanīgu soli, kāja paslīdēja, un tas nozīmēja vai nu nobraukt kādu jardu atpakaļ, vai arī ar pieaugošu ātrumu noripot lejā un iekrist jūrā. Lai gan pulkstenis vēl rādīja tikai septiņi, gaiss bija karsts, mikls, sāls piesātināts, un sviedri mums plūda aumaļām. Nešļava kļuva ar katru soli smagāka, un nogāze, jo aug­stāk kāpām, šķita topam aizvien stāvāka. Vehebs ap­stājās krietnu gabalu virs mums un skatījās lejup, smai- dīdāms un slaucīdams sviedrus no savas bronzas krā­sas sejas.

Nav vairs tālu! — viņš uzsauca. — Drīz būsim pie piknika koka.

Es lūkojos uz to pusi, uz kuru viņš rādīja, un augstu virs mums (tikpat nesasniedzamā augstumā kā Everesta virsotne) ieraudzīju pandāna vēdekļveida lapu puduri, kas aicinoši māja mums it kā ar zaļām rokām. Man likās, ka pagāja mūžība, līdz sasniedzām koku, kurš balstījās uz resnām saknēm kā uz kājām. Mēs laimīgi apmetāmies atpūsties pavēnī mazajos laukumiņos, kur krita lapu vē­dekļu ēna, nolikām turpat arī pārtiku un sašķirojām me­dībām vajadzīgās mantas. Kamēr mēs rīkojāmies, no dažādām alām visapkārt, it kā burvja stabulītes piesauk­tas, saradās vesels bars lielu, treknu, mirdzošu scinku ar spožām, saprātīgām acīm.

Skat! — ieķērcās Džons, un aiz satraukuma viņam aizsvīda brilles. — Paskatieties! Telfērs!