DŽERALDS DARELS - ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Mēs palikām katrs savā vietā, vērodami noskatītos ba­ložus, un, kad saule aizslīdēja aiz apvāršņa un ieleja iegrima dziļā krēslā, baloži sāka smagnēji laidelēties no koka uz koku. Mans pārītis nesteidzīgi pazuda zarotnē; es patlaban grasījos rāpties zemē no koka un sākt tos meklēt, kad abi baloži paši atgriezās un ērti iekārtojās uz kāda augsta zara. Putni izskatījās rāmi un apmieri­nāti, un es cerēju, ka nu tie beidzot izraudzījušies vietu naktsguļai, taču, pirms kļuva pārāk tumšs, lai es varētu tos saredzēt, tie, man par lielu sašutumu, atkal pacēlās spārnos. Šoreiz tie laimīgā kārtā palidoja tikai pārdesmit soļu uz kādu augstāku zaru un tur arī palika. Ieleja pa­mazām satumsa pavisam. Es lēnām trausos zemē no koka, kas nemaz nebija tik vienkārši. Ielejas dziļumā Deivs vienīgi viņam pašam zināmu iemeslu dēļ bija iedomājies attēlot meža kuili un pērās pa upi, rukšķēdams, spieg­dams, kviekdams un murdēdams tik dabiski, ka labāk vairs nebija iespējams. Ikviens neviļus iedomātos, ka šādas rīcības iemesls ir laupīt miegu visiem sārtajiem baložiem. Taču tā vis nebija — viņi bija pieraduši pie šādām skaņām un turpināja saldi snaust.

Es devos pie koka, kurā gulēja mani baloži, pa ceļam noplūkdams dažas sulīgas, sarkanas gvajāvas slāpju dze­sēšanai. Tās bija skābas, tomēr tīkami atspirdzinošas. Sē­dēdams atspiedies ar muguru pret sava baložkoka stum­bru, noēdu veselu sauju gvajāvu, līdz nejutu vairs mutē kaltētāju. Bija jau pavisam tumšs, cikādes sāka savu spalgo, griezīgo koncertu, kas vai ausis plēsa pušu. Šī čirkstoņa liekas ne tikai izdrebinām klausītāja smadze­nes, bet tai piemīt arī zināms vēderrunātāja efekts: cikāde, kas, šķiet, čirkstina savu dziesmu, sēdēdama jums uz pleca, patiesībā atrodas trīsdesmit soļu atstatu. Šie kukaiņi ir mazliet garāki par collu, blāvā smaragdzaļā krāsā, ar zeltainām acīm, viņu margojošie spārni atgā­dina baznīcu logu zaļgano stiklu.

Kamēr man galva dūca no cikādu pārskaļās dziesmas, pievērsu prātu mūsu pašreizējai problēmai. Tā kā mums baložu ķeršanas operācijā vajadzēja pieskaņoties mūsu operatīvās grupas milžu iespējām, bijām spiesti izvēlēties tieši šo vakaru, kaut arī mēness jau bija paaudzies, nevis kādu bezmēness nakti. Tas nozīmēja, ka mums jārīkojas ļoti naski un jānotver putni, izmantojot tumsas brīdi, ka­mēr vēl nav uzlēcis mēness un putniem nerodas iespēja mēness gaismā aizlidot.

Galu galā visi sapulcējās pie mana baložkoka apspriest stratēģiju. Ievērotie putni — skaitā pieci — atradās krip- tomēriju mežā diezgan lielā attālumā cits no cita, tādēļ nolēmām, ka vispirms jārāpjas mazākajā, visvieglāk pie­veicamajā kokā pie pašas takas un pēc tam pakāpeniski jāapgūst visi pārējie. Ielencām šo koku, uzspīdinājām ba­terijas un žilbinoši spožo portatīvo prožektoru, vēršot gaismu tieši pret to zaru, kurā apmēram trīsdesmit piecas pēdas virs mums tupēja trekns samiegojies, pagalam ap­jucis balodis.

Pirmajā acu uzmetienā šķita ārkārtīgi viegli tikt augšā kokā un ar rokām vai tīklā notvert putnu, bet tuvākā apskatē atklājās citāda aina: koks bija izaudzis tā, ka tajā nevarēja uzrāpties, nesaceļot troksni un nesašūpojot pašu koku. Putns iztrūktos un bez atjēgas mestos biedē­jošajā, melnajā naktī. Čukstus noturējām ašu kara pa­domes apspriedi, bet balodis, kas nu jau bija pilnīgi pa­modies, vēroja mūs ar laipnīgu interesi. Tika nolemts, ka seržants, gan visgarākais mūsu pulciņā, tomēr vispras­mīgākais kokos kāpējs, uzrāpsies vienā no tuvākajiem kokiem, bet Džons Hārtlijs, kuram ir ļoti garas rokas, rāpsies citā. Tur augšā viņi centīsies izvietoties tā, lai varētu sagūstīt balodi. "Nolēmām tālāk neko neplānot, jo viss izskatās gluži citādi, ja šūpojas trīsdesmit piecas pē­das virs zemes.

Smagnējais, bet ļoti veiklais seržants sāka rāpties savā kokā, bet Džons Hārtlijs, īsts garkājtētiņš, — savējā. Ba­lodis ļoti ieinteresēts, galvu piešķiebis un, šķiet, nepavi­sam neuztraukdamies, vēroja viņu tuvošanos. Kad ser­žants un Džons abi vienā laikā bija sasnieguši tā zara augstumu, uz kura tupēja balodis, viņi apstājās, lai at­vilktu elpu, un pēc tam aizsmakušā čukstā paziņoja mums, ka seržants varot pa savu zaru parāpties uz priekšu tik tālu, lai ar tīklu aizsniegtu putnu. Mēs de-

dzīgi ieteicām viņam to darīt. Vērojām, kā viņš savus vairāk nekā simt divdesmit kilogramus dzīvsvara virza uz priekšu pa zaru, kurš izskatījās par trauslu, lai notu­rētu vāveri, nemaz jau nerunājot par tādu vīru kā mūsu melnkoka Goliāts; taču, mums par brīnumu, viņš sasnie­dza zara galu, nenogāzies ar visu zaru zemē.

Tur nokļuvis, viņš pagrieza tīklu vajadzīgajā stāvoklī. Kā jau iepriekš paskaidroju, tam ir cukurknaibļu forma ar tīkliņu katrā galā. Ja knaibles saspiež, putns paliek vidū, tīkla ietverts. Ieraudzījis tīklu, balodis pirmo reizi šķita iztrūkstamies. Tas nozīmēja, ka viņš piešķieba galvu uz otru pusi un mazliet sakustināja spārnus. Ser­žants redzēja, ka jāpievirzās vēl trīs pēdas tuvāk savam laupījumam, tātad jāuzrāpjas augstākā zarā. Tā kā balo­dis sāka kļūt tramīgs, mēs nolēmām izdzēst gaismu un lai seržants kā prazdams sasniedz vajadzīgo zaru tumsā. Pēc brīža, kad bija atskanējuši diezgan nepārprotami lāsti, viņš paziņoja uz leju, ka laimīgi nokļuvis jaunajā vietā.

Mēs no jauna uzzibinājām baterijas un ļoti pārsteigti konstatējām, ka balodis izmantojis tumsas brīdi, lai pa­bāztu galvu zem spārna un mirklīti nosnaustos. Kad at­kal atspīdēja gaisma, viņš samulsis izvilka galvu no

spārna apakšas un izskatījās gaužām iztraucēts. Seržants ar izmisuma spēkiem tagad turējās pie cita, tikpat trausla zara un sakārtoja tīklu putna gūstīšanai. Elpu aizturējuši, vērojām, kā viņš virzīja tīklu arvien tuvāk balodim un beidzot to izmeta; tad ieraudzījām balodi pārsteidzošā veiklībā palecamies gabaliņu tālāk, tomēr spārnos tas nepacēlās un nakts tumsā nepazuda. Seržants, izmisīgi turēdamies pie zara, kas čīkstēja un liecās, pievirzījās vēl tuvāk un meta tīklu vēlreiz. Šoreiz abas tīkla puses sakļāvās un putns palika vidū; bet kustības bija bijušas pārāk straujas, zars ar visu seržantu strauji nošūpojās, un seržants, pūlēdamies noturēties, palaida vaļā tīkla turekli.

Šausmās gluži mēmi, vērojām tīklu krītam. «Cukur­knaibļu» abas puses atšķīrās, mūsu dārgais sārtais balodis palika vienā tīkla pusē un jo viegli varēja aizlaisties. Tad krītošais tīkls aizķērās aiz zara un palika tur karājamies. Balodis pāris reižu laiski sasita spārnus, un mēs gaidī­jām, vai putns tūliņ neizķepurosies no tīkla un neaizli­dos kriptomēriju biezokņa necaurredzamajā tumsā. Taču, vienreiz simboliski pamēģinājis glābties, tas īsta stoiķa mierā palika guļam, kas arī bija ļoti saprātīgi, jo tīkls tik tikko turējās uz zara.

Tagad mēs pamanījām vēl kaut ko. Zars, kurā karājās tīkls, atradās visai tuvu kokam, kurā bija uzrāpies Džons Hārtlijs. To redzēdams, Džons žigli notrausās no sava koka un tikpat žigli uzrāpās otrā, līdz viņu no tīkla šķīra tikai četru pēdu atstatums. Ļoti uzmanīgi, jo zars bija trausls un lokans, viņš sniedzās pāri tukšumam. Vienu mirkli domāju, ka rokas viņam būs par īsu, bet tad, dziļi atvieglots, ieraudzīju viņa plaukstas sakļaujamies ap tīkla augšpusi. Sārtais balodis piederēja mums.

Piesardzīgi Džons ielīda atpakaļ kriptomēriju zaļajā biezoknī, kur viņš pārvietoja mūsu guvumu no tikla vienā no mikstajām drēbes kulītēm, ko viņš un seržants bija paņēmuši līdzi. To izdarījis, viņš nešļavu saudzīgi laida virvē lejup. Kad tā iznira no kriptomēriju tumšzaļās zarotnes, es to bijīgi saņēmu plaukstās. Gaužām uzma­nīgi pavēru kulīti un izcēlu balodi, lai parādītu Deivam. Putns rāmi gulēja man rokās, ij nedomāja spirināties, tikai mirkšķināja acis liegā izbrīnā par jauno piedzīvo­jumu. Tuvumā putna krāsa pat mākslīgā apgaismojumā bija ļoti koša un skaista: spārni un mugura palsā šoko­lādes toni, pats ķermenis un aste gandrīz lapsas kažoka rudumā, bet uz platajām krūtīm, kakla un galvas pār pelēko spalvojumu vizmoja ciklamenu sārtums. Putns patiesi bija izcili skaists.