DŽERALDS DARELS - ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Šīs ir meža iemītnieku iemītas takas, bet tās izmanto arī marihuānas audzētāji.

Kas ir marihuānas audzētāji? — jautāja Anna Pī- tersa no sava slēpņa gabaliņu tālāk.

Tā ir ļoti ienesīga profesija, — Deivids paskaidroja. — Viņi atnāk uz mežu, iekopj dārziņu, novāc ražu un tad to pārdod.

Vai tas nav nelikumīgi? — apvaicājās Džons.

Protams, nelikumīgi, — Deivs atteica. — Maurīcijai nav armijas, bet tai ir tā sauktās speciālās mobilās vie­nības — tās ir kārtības sargu komandas, kuru pienāku­mos ietilpst arī marihuānas audzētāju vajāšana. Šim no­lūkam izmanto pat helikopterus. Pirms dažām nedēļām es uzgāju lielu dārzu un paziņoju kārtības sargiem. Tik liels ķēriens viņiem sen nebija patrāpījies, bet es uz labu laiku būšu persona non grata narkotikas audzētāju ap­rindās.

Saule kāpa arvien augstāk, un, gluži nemanot, bija pienācis pusdienlaiks — dienas viskarstākais cēliens. Saule cepināja kā ēzē, un viss mežs šķita saguris draus­majā svelmē. Šis bija brīdis, kad neviena saprātīga būtne nekust ārā no slēpņa, droši vien arī piekūni atraduši kādu ēnainu vietiņu, kur piemesties. Nolēmām ieturēt azaidu; izstaipījām notirpušos locekļus un apmetāmies platākā vietā uz takas netālu no kāda nokaltuša koka. Izlikām uz zemes līdzpaņemto ēdamo. Bijām patlaban beiguši ēst sviestmaizes un ķērāmies pie brīnišķīgajiem mango aug­ļiem, kad uz takas iznira divi slaidi jaunekļi un nāca uz mūsu pusi; viņi bija ģērbušies košos, raibos kreklos un «kļošenēs». Mati, kas pēc Maurīcijas jaunekļu pašreiz iecienītās modes sniedzās līdz pleciem, bija melni, mir­dzoši un iekļāva ārkārtīgi glītas un maigas sejas. Viņi nonāca pa taku līdz tai vietai, kur mūsu piknika klā­jiens viņiem aizšķērsoja ceļu, un, bikli un valdzinoši smaidīdami, apstājās.

Labrīt, — mēs laipni sveicinājām..

Labrīt, ser, — abi vienā balsi klusi atņēma, pacel­dami salmu platmales.

Jūs gribat tikt garām? Ejiet vien, —r sacīja Deivs, — tikai nesabradājiet mani.

Protams, ne, ser, — jaunekļi atsaucās, satriekti par tādu iedomu, un kā divas gazeles izlaipoja starp mūsu locekļu jūkli un brokasta piederumiem. Tikuši bez starp­gadījumiem mums garām, viņi noteica: «Paldies, ser, ar­dievu!», atkal pieklājīgi pacēla platmales un devās pa taku projām. Ievēroju, ka abiem bija līdzi mačetes.

Kas tie tādi? — Anna jautāja.

Mežsargi tie nav, — Deivs atteica, — tātad droši vien ir marihuānas audzētāji, jo viens ir skaidrs — šinī elles karstumā neviens cits kā viņi vai tādi plānprātiņi kā mēs mežā nerādīsies. Bet man liekas, ka šie nebija vienīgie. Gan jau drīz vien uzradīsies arī «misters Bigs».

Viņa paredzējums piepildījās, jo pēc dažām minūtēm tiešām parādījās vēl viens glīts, slaids, graciozs aziāts. Viņam piemita kaut kas nedefinējams, kas lika nojaust, ka viņš ir puisis no lielpilsētas. Uzvalks viņam bija labāk pašūts un no labākas drānas, krekls elegantāks un plat­male švītīgāka. Ieraudzījis, ka esam aizšķērsojuši taku, viņš uz mirkli neziņā apstājās, bet tad, apburoši pasmai­dījis, nāca klāt.

Labrīt, ser! — viņš sveicināja, ar plašu vēzienu pa­celdams platmali. — Lūdzu, vai neesat redzējuši manus draugus?

Jā, veselus divus. Viņi aizgāja pa šo ceļu, — Deivs paskaidroja, itin kā būtu bijis vēl kāds cits ceļš. — Vai gribat tikt garām?

Ēmm… nē, nē, — jauneklis saminstinājās. — Man jāiet atpakaļ pie mana otra drauga un jāpastāsta viņam.

Ak jums te ir vēl kāds draugs? — Deivs jautāja.

Jā, — sacīja jauneklis, — viņš palika mani gaidām. Jāiet atpakaļ un jāpastāsta viņam, kur mūsu draugi aiz­gājuši. Uz redzēšanos, ser!

Uz redzēšanos! — mēs atbildējām un noskatījāmies viņam pakaļ: viņš aizslīdēja pa taku kā elegants tumšs briedis.

Ko tas viss nozīmē? — Džons pārsteigts vaicāja.

Viņš aizgāja atpakaļ brīdināt pārējos, — Deivs sacīja. — Tagad viņi ies uz savu dārzu pa kādu lejāku taku. Iznāks tālāka iešana, toties risks būs mazāks, jo šeit priekšā esam mēs.

Pienāca pēcpusdiena. Sapratām, ka mums ļoti maz iz­redžu sagūstīt kādu piekūnu, tādēļ savācām tīklus, un Deivs nosēdināja savu Amerikas piekūnu uz kāda celma, kamēr mēs padzersim tēju. Pēc brītiņa pārsteigti ierau­dzījām, ka mums atkal tuvojas pats «misters Bigs», tikai šoreiz no otras puses. Kad viņš pienāca klāt, ievērojām, ka ar puisi aizvadītajās pēcpusdienas stundās notikušas diezgan bēdīgas pārvērtības. Platmale bija atstumta pa­kausī, melnās cirtas sapinkājušās, un acīm bija tāds ap­miglojies, stiklains skatiens kā cilvēkam, kurš pēkšņi at­modināts no dziļa miega un vēl nav paguvis pārkāpt dzi­ļajai aizai, kas šķir sapni no īstenības. Arī tagad viņš kustējās graciozi, tomēr gaita bija nedrošāka. Pienācis pie mums, viņš apstājās un nevērīgi atspiedās pret koku.

Sveiks! — Deivs viņu uzrunāja. — Vai labi izstai­gājāties?

Jā, es eju pastaigāties, — «misters Bigs», mīligi smaidīdams, sacīja, — eju pastaigāties pa mežu.

Vai patīkami pavadījāt laiku? — ievaicājās Anna.

Ļoti patīkami, kundze, — jauneklis atbildēja un piedevām vēl paskaidroja: — Es pastaigājos, lai koptu veselību.

Atbilde mūs mazliet samulsināja, tādēļ neko neteicām. «Misters Bigs» sapņaini raudzījās lejup uz upes krāšņo dziļleju, kur faetonputni-joprojām virpuļoja kā sniegpār­slas. Šķita, ka viņš mūsu klātbūtni pilnīgi aizmirsis. Sejā viņam spoguļojās rimts bezdomu tukšums. Tad viņš pēk­šņi attapās.

Jūs esat anglis? — viņš jautāja man.

Jā, — es atteicu.

No Londonas? — viņš turpināja izjautāšanu.

Apmēram no tās puses, — es sacīju, negribēdams ielaisties garos paskaidrojumos par Normandijas salu no­vietojumu.

Man Londonā ir daudz radinieku, — viņš sacīja, — un daudz vecāku.

Tiešām? — es pārsteigts iesaucos.

Daudz, daudz, — viņš apstiprināja. — Un arī Bir- mingemā man ir daudz vecāku un radu.

Birmingema ir ļoti jauka pilsēta, — piebilda Džons.

Ļoti jauka, un Londona arī. Mani vecāki stāsta, ka tur esot ļoti jauki, un… — «Misters Bigs» uz mirkli pie­vēra acis, un es jau sāku domāt, ka viņš, gluži kā Susu- riņš grāmatā «Alises piedzīvojumi Brīnumzemē», aizmi­dzis pusvārdā. Tad pēkšņi viņš atkal atvēra acis, dziļi nopūtās un turpināja: — … un vienreiz es arī došos turp un palikšu pie visiem saviem vecākiem.

Vai jūs bieži staigājat pa mežu? — Deivs jautāja.

Jā, veselību kopdams, staigāju bieži pa mežu, — «misters Bigs» atbildēja.

Vai esat kādreiz ievērojis putnus? — Deivs turpi­nāja.

Putnus? — «misters Bigs» pārvaicāja. — Putnus? Jūs teicāt — putnus?

Jā, — Deivs paskaidroja, — tādus, vai zināt, kā ba­ložus vai bulbulus.

Putnus? — «misters Bigs» prātoja. — Jā, reizēm redzu gan putnus un reizēm dzirdu tos dziedam.

Vai esat redzējis tādu mazu vanadziņu, piekūnu? — Deivs neatlaidās, — to, kūru mēdz saukt par «mangeur de poule» [1] ?

«Misters Bigs» paskatījās uz Deivu, tad uz Amerikas piekūnu, kas tupēja soļus trīs atstatu. Tad viņš aizvēra acis, aplaizīja lūpas, no jauna atvēra acis un pableņza vispirms uz Deivu, tad uz piekūnu.

Vanagu? — viņš nedroši ieminējās.

Jā, tieši tādu mēs meklējam, — Deivs izklaidīgi pa­skaidroja.

Jūs meklējat mazu vanadziņu? — «misters Bigs» vēlreiz pārjautāja, stingri nolēmis tikt pie skaidrības.