DŽERALDS DARELS - ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Tā dūdodams, Deivs mūs no savas mājas aizveda uz tuvējo nolaideno dārzu, kur kāds vietējais putnu audzē­šanas entuziasts bija uzdāvinājis zemes gabalu aviārija izbūvei.

Un tagad, — Deivs sacīja, vezdams mūs uz pirmo aviāriju, — tagad jūs tūliņ ieraudzīsiet gandrīz vai re­tākos un, piekrītat vai ne, arī visskaistākos putnus pa­saulē, turklāt tie ir rāmi kā jaunpiedzimušas jūrascūci- ņas. Tādi tie bija jau no paša sākuma. Skatieties!

Aviārijā tupēja trīs neapšaubāmi skaisti baloži. Tie bija daudz prāvāki, nekā biju iedomājies, un daudz slai­dāki, tādus tos vērta izcili garā aste un kakls. Ar sar­kanbrūno spalvojumu un ciklamensārto vizmu uz kakla un krūtīm tie patiesi bija lieli un ļoti eleganti savas dzimtas pārstāvji. Mazā galviņa balstījās uz gara, gluda kakla, piešķirot baložiem spalvotai antilopei līdzīgu iz­skatu. Kad mēs tuvojāmies režģim, baloži paraudzījās uz mums ar baložiem raksturīgo paviršo interesi, bet tū­liņ atkal likās mūs pilnīgi aizmirsuši un iegrima snaudā. Kaut ari viņu palicis tik maz, ka tādēļ viņi kļuvuši par kaut ko ļoti svarīgu bioloģijā un avikultūrā, es tomēr neņemtos apgalvot, ka viņi kā personības mani būtu dziļi ietekmējuši.

Viņi izskatās gandrīz kā nokrāsoti lauku baloži, — es nepiesardzīgi ieminējos, un Deivs paskatījās manī dziļi sāpināts.

Viņu vairs ir tikai trīsdesmit trīs, — viņš sacīja, it kā tas baložus padarītu iekārojamākus un skaistākus nekā tad, ja viņu pasaulē būtu divdesmit pieci miljoni.

Devāmies tālāk uz aviāriju, kur mita Maurīcijas pie- kūnu pāris. Tie bija nelieli, spēcīgi putni ar mežonīgām, niknām acīm, bet man tie šķita tik līdzīgi Eiropas un

Ziemeļamerikas piekūniem, ka vienīgi speciālists prastu saredzēt kādu atšķirību un lajam patiesi nevarētu ņemt ļaunā, ja viņš brīnītos par lielo brēku, kas ap 4iem sa­celta. Sāku domāt, ka izturos negodīgi pret Maurīcijas piekūnu; varbūt tādēļ, ka viņš pārlieku man atgādināja putnu, ko tiku pazinis jau bērnībā un laidis medībās uz zvirbuļiem? Vai mana sajūsma būtu lielāka, ja šis putns būtu tik ekscentriska parādība kā, piemēram, dodo? Ap­mēram pusminūti nopietni pārdomājis, nācu pie atziņas, ka cēlonis ir cits. Neinteresantākas par jūrascūciņu ir vienīgi Vestindijas hutijas, grauzēji, kurus es kaislīgi mīlu un kuru nākotne tēlojas tikpat drūmās krāsās kā šā piekūna nākotne. Nē, īstais iemesls bija tas, ka esmu vairāk pieķēries zīdītājiem nekā putniem, un sīks, ne­interesants zīdītājs mani valdzina vairāk nekā sīks, ne­interesants putns. Sapratu, ka tā ir nepiedodama doma, un apņēmos nākotnē laboties. Deivs pa to laiku man stās­tīja, kā klājies piekūnu pārim, kas savā muļķibā bija ierīkojuši ligzdu uz viegli sasniedzamas klintsradzes.

— Pērtiķi, — Deivs dramatiski deklamēja, — viss mežs pilns ar tiem sasodītajiem pērtiķiem. Dažs pieau­dzis tēviņš ir sešus gadus veca bērna augumā. Vini siro baros. Un jūs tikai dzirdat: «ijā, ijā» (vecais tēviņš), un tūliņ pēc tam sīkie — «vīk, vīk, vīk, īk, īk, īk, ijā, ijā, ijā».

Deiva balssaites izvīteroja veselus skaņu plūdus, at­tēlojot liela negantu pērtiķu bara bļaustīšanos, sākot ar vectēviem un beidzot ar tikko piedzimušiem pērtiķēniem. Šie nevienam nevajadzīgie, neapturamie, badīgie negant­nieki pārplūdinājuši salu un uzbrūk ne tikai piekūnu, bet arī sārto baložu ligzdām.

Kad bijām pietiekami apbrīnojuši baložus un piekū- nūs, aizbraucām uz Kjūrpaipu, kur dzīvoja mežzinis. Tur sastapām Vehebu Ovdeliju, mežu aizsardzības darba va­dītāju. Tas bija jauns, glīts zēniska izskata aziāts ar aiz­rautīgu smaidu un vēl aizrautīgāku entuziasmu. Kad bi­jām kabinetā nomurminājuši parastās iepazīšanās frā­zes, viņš un viņa palīgs eiropietis Tonijs Gārdners iz­veda mūs ārā, lai parādītu skaisto botānisko dārzu, kas atradās pie kantora ēkas. Šeit Veheba entuziasms ra­dīja pilnīgu lūzumu manos uzskatos par palmām. Man palmas nekad nebija šķitušas diezcik iedvesmojošas den- droloģijas pārstāves, kad vēroju tās putekļiem klātas un panīkušas augam gar ceļmalām tropos vai trīcam Angli­jas tā sauktajā vasarā tādās vietās kā Bornmuta vai Torkī, bet šeit, Kjūrpaipas botāniskā dārza skaistajā pla­šumā, palmas parādīja, kas tās īsti ir. Te auga slaidās, elegantās orkānpalmas, karaļpalmas, kuru stumbri atgā­dina Akropoles kolonnas, slavenās coco de Mer palmas no Seišeļu salām un, visbeidzot, — pudeļpalmas, kas uz vietas iekaroja manu sirdi. Vehebs mūs iepazīstināja (šo vārdu lietoju apzinīgi) ar nelielu šo kociņu plantāciju. Mazo palmiņu stumbri izskatījās kā chianti vīna pudeles, no kuru kakla pārgalvīgi kā zaļa strūklaka augšup šau­jas plušķainu lapu pušķis. Lapas vējojot atgādināja ma­zus apaļvēderainus cilvēciņus, kas jums māj ar roku.

Atgriezušies Veheba kabinetā, pārspriedām, kas mums Maurīcijā būtu apskatāms. Vispirmām kārtām es kāroju doties uz kriptomēriju birzi, kur ligzdo sārtie baloži, tad uz Makabija mežu un Melnupes rezervātu, kur sasto­pami Maurīcijas piekūni un Maurīcijas raibpapagaiļi. Taču Vehebs ļoti uzstāja, lai mēs apmeklējam arī Raundu, mazu saliņu arhipelāgā, kas atrodas uz ziemeļiem no Maurīcijas.

Tā ir Maurīcijas atbilde Galapagu salām, — viņš

smiedamies sacīja. Saliņā, kuras platība ir tikai trīs

simti septiņdesmit pieci akri, sastopamas trīs koku, tris ķirzaku un divas čūsku sugas, kādas nav atrodamas ne­kur citur pasaulē. Pašlaik salu ļoti nopietni apdraud tur ievestās kazas un truši, kas nograuž visu veģetāciju. Si­tuācija ir izmisīga, tuvāk jums pastāstīšu, kad aizbrauk­sim turp. Kamēr mēs cenšamies problēmu atrisināt, sala tiek aizvien vairāk noplicināta, un rāpuļu fauna ir no­pietni apdraudēta.

Vai kādam ir dati par rāpuļu pašreizējo populā­ciju?— es apvaicājos.

Nu, — Vehebs, lūpas savilcis, atbildēja, — ir vi­sai grūti nosaukt precīzus skaitļus, bet mēs aptuveni lē­šam, ka Gintera gekonu, Telfēra scinku un nakts gekonu ir vairs tikai ap pieci simti. Viena čūska — alu boa — pēdējos divdesmit gados redzēta tikai pāris reižu un var­būt ir izmirusi. Otras, pēc manām domām, nebūs pilni septiņi desmiti.

Jums vajadzētu dažus sagūstīt saglabāšanai, — es ieminējos.

Vehebam iemirdzējās acis. Viņš pastāstīja, ka klīstot valodas par audzēšanas programmām nebrīvē. Ziņojumā arī tas ierosināts, taču pagaidām neviens negribot pie tā ķerties.

Ja jūs man atjautu, es pie tā ķertos labprāt, — es sacīju. — Mēs nule esam uzcēluši brīnišķīgu jaunu kom­pleksu, kur varētu ieaudzēt tieši šāda veida dzīvniekus.

Cik lieliski būtu, ja jūs to uzņemtos! — iesaucās Vehebs, it kā šāda doma viņam tikai tagad būtu iešāvu- sies prātā. — Un kā jūs to darītu?

Tas jādara pakāpeniski. Ja mēs vispirms iegūtu dažus robustākus eksemplārus un mums ar tiem labi pa­veiktos, tad nākamgad, kad atbraukšu, lai palīdzētu jums izraudzīties kandidātu stipendijai, mēs varētu sagūstīt visus vajadzīgos dzīvniekus. Man liekas, vajadzētu sākt ar scinkiem un Gintera gekoniem, kas, manuprāt, ir visai izturīgi radījumi.

Okei! — Vehebs priecīgi attrauca. — Es visu no­kārtošu jūsu braucienam uz Raundu, tiklīdz radīsies pie­mēroti laika apstākļi. Pagaidām Deivs jūs var izvadāt pa Makabija mežu.

Katrā ziņā, — Deivs sacīja. — Es tikpat gribu pa­mēģināt ar tīklu notvert vēl vienu piekūnu, tā mēs va­rēsim nodzīvot mežā visu dienu. Paņemsim līdzi vairā­kus tīklus, manu Amerikas piekūnu pievilināšanai un iz­mēģināsim laimi. Mežs ir ļoti skaists, pat ja nenoķeram nekā. Varam doties turpu jau rīt, ja jums nav iebil­dumu.