DŽERALDS DARELS - ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Ievests slaidais nāvi nesošais mangusts un mazāk kai­tīgais, bet salā neiederīgais ezim līdzīgais tenreks no Ma- dagaskaras. Ieviesušies arī sveši augi un koki — pirmat­nējo veģetāciju nomāc un izspiež Ķīnas gvajāva, meža avenes, ligustri un lērums citu svešzemnieku. Šādos ap­stākļos var droši teikt, ka Maurīcijas salas sākotnējās floras un faunas eksistence karājas mata galā.

Par spīti manām ļaunajām nojausmām pēc sarunām pārstāvniecībā, konstatēju, ka Maurīcijas sala, kaut arī tiešām atrodas nomaļu, tomēr nav ne mazpazīstama, ne grūti sasniedzama. Pāris dienās «Air France», kas lido­jumu bija brīnišķīgi noorganizējusi, pāri puspasaulei kā klēpī aiznesa mūs turp; daiļās stjuartes nolasīja mums katru vēlēšanos no acīm; bija tik jauki, ka mums abiem ar Džonu Hārtliju nemaz negribējās atstāt lidmašīnu un doties atpakaļ skarbajā pasaulē. Taču, kad kļuva sare­dzama sala, mūs pārņēma satraukums, kāds sagrābj aiz­vien, kad pēkšņi parādās jauna zeme un gaida, lai to iepazītu. Zaļa un gruzdoša zilu un mēļu kalnu dūmakā, līdzīga svešādam dārgakmenim zilas emaljas ietvarā, rifu balto putu iekļauta, sala patiesi šķita kā dārgak­mens uz Indijas okeāna tumšzilā samta. Kad mūsu lid­mašīna sāka sēsties, acīm pavērās daudzās mazās sali­ņas ar spoži baltajiem liedagiem, četrstūrainās cukur­niedru plantācijas, kas šķita aizņemam līdzenumu līdz pēdējai zemes pēdai, nosedzot dīvaino kalnu pakāji līdzīgi šaha lauciņiem. Man kā ironija šķita tas, ka mēs, lidot nepratēji zīdītājdzīvnieki, vienā no lielākajām lido­jošajām ēkām, kādas pasaulē pastāv, grasāmies nosēs­ties uz zemes, kas sedz pasaules lielākā nelidojošā putna pīšļus: proti, putnu kapsēta, kur izrakti dodo kauli, uz kuriem pamatojas mūsu niecīgās zināšanas par dodo, at­rodas tieši zem Pleisansas lidlauka.

Lidmašīnas durvis atvērās, un mēs nokļuvām siltajā, smaržīgajā gaisā, kur mūs apžilbināja tāds krāsu mir­dzums, kāds iespējams vienīgi tropos. Savās biezajās drānās (Anglijā sniga) jutām, ka uz visas miesas izsprāgst sviedru lāses un netīkamos strautiņos sāk ritēt lejup pa muguru un krūtīm. Muitā mūs neaizturēja nevienu lieku mirkli, par ko varam pateikties brīnum jaukajam džentl­menim ar daiļskanīgo vārdu LI Espitaljē Noels (mēs vē­lāk uzzinājām, ka viņa ģimenē ir ap divi simti radinieku,

no kuriem viņš saņem dāvanas un kurus vajag apdāvi­nāt Ziemsvētkos), kas runāja franciski ar tik elegantu akcentu, ka Morisa Sevaljē runa salīdzinājumā liktos rupjš žargons.

Jau šeit mēs saskārāmies ar vienu no daudzajiem Mau­rīcijas salas paradoksiem. Salā, kura vairāk nekā pus­otra gadsimta bijusi Anglijas kolonija, vēl joprojām bija Sadraudzības locekle un kur angļu valoda skolās bija oficiālā mācību valoda, ikviens jautri un labprāt čaloja franciski. Pamanījām arī, cik cieši angļu kultūra šeit sa- kususi ar gallisko kultūru; kaut arī te pastāvēja kreisā virziena satiksme un regulētāja roku kustības bija pre­cīzas un graciozas kā balerīnas dejas solis, mašīnas paš­nāvnieciski traucās abos virzienos pa abām ceļa pusēm (franču nācijai šāda braukšana sagādā sevišķu prieku).

Mūsu šoferis kreolietis mežonīgā ātrumā brauca pa ceļu, ko no abām pusēm iekļāva cukurniedres ar liegi zilsārtiem stublājiem un kodīgi zaļām lapām, cauri cie­matiem ar skārda un koka mājelēm, pie kurām rosījās dažādu krāsu sari tērpušās sievietes, atgādinot līksmu dienastauriņu baru, bet turpat apkārt raibā mudžeklī klunkuroja suņi, vistas, kazas, kumpainas govis un bēr­neļi. Ik ciematiņš reibināja ar augļu un puķu smaržu, margot margoja, platā bugenvilu jostā iejozts, milzīga banjana apēnots; bet pats banjans likās kā milzu blīva, kas dod ēnu no simtiem kopā sakausētu melnu sveču ar zaļu lapu liesmu.

Jutos gluži apburts, lasot izkārtnes, kurām braucām garām: «Misters Tin Vin Vanks», kuram bija atļauts pār­dot tabakas preces un alkoholiskus dzērienus lietošanai uz vietas un promnešanai (pati celtne izskatījās tāda, ka to viegli varētu aiznest projām kopā ar vīnu); no­slēpumainā ceļa zīme bezgalīgās cukurniedru plantāci­jās ar vienkāršo un kategorisko uzrakstu «Pārkāpt», tu­vāk nenorādot, vai tas ir aizliegums vai aicinājums. Kad mašīna samazināja ātrumu, lai palaistu garām rukšķošu, mušu apsēstu cūku baru, kas gāja pāri ceļam, es sajūs­mināts pamanīju, ka ciemā ir pulksteņmeistars «Misters Mi Tu» un kāds «Misters Gangadins», izmantodams ap­stākli, ka viņa bodīte atrodas krustcelēs, aziāta bagātajā izdomā nosaucis to par «Gangadina stūra veikalu». Tas viss bija sīkums salīdzinājumā ar mazajām, glītajām iz- kārtnltēm cukurniedru plantāciju vidū zem banjaniem,

piemēram, «Autobusa pietura», vai dažuviet brīdinājuma zīmēm: «Braukt lēnām — skola šķērso ceļu». Sajā Ali­ses Brīnumzemē patiešām varēja likties, ka teju, teju ieraudzīsim garu koka ēku, bāztin piebāztu ar jaukiem bērneļiem, uz skrituļiem vizināmies turp un atpakaļ pāri ceļam. Visi tie vietvārdi, kas bija mani mulsinājuši, kad pirms izbraukšanas pētīju karti, tagad man slīdēja ga­rām īstenībā.

Beidzot, karstuma un tropisko smaržu apreibināti, sau­les gaismas un krāsu apžilbināti, mūsu šofera braukša­nas mākslas nobiedēti, kad viņš tikai par mata platumu paglāba mūs no drošas nāves, nokļuvām pie lielās vies­nīcas, kas pletās hibisku, bugenvilu un kazuarīnu audzēs gar zilo, rāmo lagūnu, bet dibenplānā pacēlās minia­tūrs Materhorns — Lemorna kalns. Šeit mūs sagaidīja liegā, nesteidzīgā laipnībā un aizveda uz mums paredzē­tajām istabām, jardus trīsdesmit no zilās jūras, kas, klusi, noslēpumaini čalodama, vēla vilnīšus pret balto plud­mali.

Nākamajā dienā devāmies iepazīties ar Makelvijiem pie Melnupes, kur bija iekārtota Starptautiskās putnu aizsardzības padomes, Vispasaules savvaļas dzīvnieku aizsardzības fonda un Ņujorkas zooloģijas biedrības sav­vaļas dzīvnieku audzēšanas stacija. Deivids un viņa pie­vilcīgā sieva Linda sagaidīja mūs ļoti draudzīgi un tū­liņ sāka stāstīt, kādas nedienas un grūtības piedzīvojuši, kad devušies meklēt un sagūstīt dažus no trīsdesmit trim sārtajiem baložiem un astoņiem Maurīcijas piekū- niem (tik vien šo gandrīz vai pasaules retāko putnu esot palicis) meža biezoknī, kas platībā pielīdzināms apmēram Hempšlrai. Tīrais brīnums, ka Deivam vispār bija lai­mējies. Viņš bija glīts, gadus trīsdesmit piecus vecs vī­rietis ar tumšiem matiem un jūsmīgi spulgojošām acīm. Viņa mazliet nazālā balss man likās drusku par skaļu, tā šķita vēršamies pie klausītājiem zāles vistālākajā kaktā. Viņam piemita atjauta un dzīvīgums, kas asprā­tīgu amerikāņu runu padara par jautrāko un raksturī­gāko visā pasaulē. Straujo, epitetiem piebārstīto stāstī­jumu, kurā superlatīvi ņudzēja kā melnie plankumi uz balta Dalmācijas suņa, Deivs pastiprināja ar ļoti izteik­smīgu mīmiku, viņš ne tikai stāstīja, kā baloži lidinās un dūdo, bet attēloja visu tik dzīvi, ka jūs kļuvāt it kā par notikuma aculiecinieku.

Klīdu pa tiem sasodītajiem mežiem, meklēdams ligzdošanas vietas, līdz trakajā lietū biju izmircis līdz ādai un tecēju kā strautiņš. Gaidīju jau, ka piedevām tūliņ man starp kāju pirkstiem sāks augt sēnes. Cerības atrast baložus nebija lielākas kā meklēt dzīvu dodo. Pa­liku mežā līdz tumsai, un, ticiet man, tajos kalnos nakti ir tumšāk nekā muskusvērša vēderā. Un tad vienā jaukā dienā, vai traks, visi baloži barā lido uz Kriptomēriju ieleju, spārni vien švīkst «Vuf, vuf, vuf», tad visi apme­tas kokā, sāk cits pret citu tā kā klanīties un laiž vaļā: «Karū, kū, kū, karū, kū, kū».