DŽERALDS DARELS - ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Lūkojoties uz balodi, jūtot spalvu zīdu glaužamies pie pirkstiem, samanot ritmiskos sirdspukstus un elpu, manī modās dziļas skumjas. Šis bija viens no trīsdesmit trim atlikušajiem putniem; kuģa bojāejā izglābies savas sugas pārstāvis, kas kriptomēriju mežā kā uz nedroša plosta dzīvo pastāvīgās briesmās. Droši vien savā laikā mazs pulciņš dodo, pēdējie no šiem nekaitīgajiem nelidojoša­jiem putniem, gāja pretī savai bojāejai, kurā bija vainī­gas cūkas, suņi, kaķi, pērtiķi un cilvēks, un pazuda uz mūžu mūžiem, jo nebija neviena, kas par viņiem parū­pējas un sagādā patvērumu, kur viņi būtu varējuši vai­roties, savu ienaidnieku neapdraudēti. Sārtajiem balo­žiem ar mūsu palīdzību vismaz ir lielākas cerības sagla­bāt savu sugu, kaut arī viņu skaits tik bīstami sarucis.

Bijām noņēmušies ar baloža gūstīšanu tik ilgi, ka pa to laiku bija uzlēcis spožs mēness, un, mums par lielu nepatikšanu, debesīs nebija neviena mākonīša. Jebkura cenšanās sagūstīt vēl kādu balodi būtu lemta neveiksmei, jo baložiem pārpārēm pietiktu gaismas aizlidot. Jau mūsu pirmais mēģinājums uzrāpties kokos, kur tie bija apme­tušies, sacēla tos spārnos, un tie aizlidoja uz ieleju. Lūkot tiem izsekot uz turieni būtu bijusi bezjēdzīga laika iznie- košana. Nosvīduši klunkurējām pa slideno taku atpakaļ uz ieleju, kas mirdzēja mēnesnīcas saltajā gaismā, un nesām līdzi savu dārgo nastu — sārto balodi. Sapratām, ka nav iemesla gausties. Noķert vienu no trīsdesmit trim putniem tādā apkārtnē, turklāt ar pirmo piegājienu, man patiesi šķita kaut kas līdzīgs brīnumam.

Kad bijām nokļuvuši viesnīcā, nomazgājušies dušā un apkopuši dzēlējodu sakostās vietas, sapulcējāmies ēdam­zālē.

Kādēļ lai mēs nenosvinētu savu veiksmi? — es iero­sināju. — Kā būtu, ja mēs pasūtitu pāris duču austeru, mazliet cepta omāra ar salātiem un pēc tam rumā mēr­cētus banānus un uzdzertu virsū gardu baltvīnu?

Anna un Džons atbildēja, ka šāda viegla uzkoda vi­ņiem būtu īsti pa prātam, un es nodevu pasūtījumu. Pēc brītiņa mūsu viesmīlis, kas atsaucās uz vārdu Horass, atgriezās.

Lūdzu, ser, — viņš sacīja, — man žēl omāru.

Kaut arī angļu valoda ir Maurīcijas oficiālā valoda, es šad tad ar to nonācu strupceļā. Maurīciešu paraša, pie­mēram, sacīt «par ko» kā saīsinājumu teicienam «ne par ko», ja viņiem pateicāties, prasīja zināmu laiku, līdz es pie tās pieradu. Nu atkal jauna problēma. Horasam žēl omāru. Viņš ir dzīvnieku aizsardzības biedrības biedrs, un varbūt priekšstats, ka cilvēki apēd šos gardos vēžus, vieš viņā tādas šausmas, ka viņš nespēj tos celt galdā? Līdz šim gan Horasa uzvedībā nekas mani nebija pave­dinājis uz tādām domām, tomēr es nevēlējos aizvainot viņa jūtas.

Kādēļ jums žēl omāru, Horas? — es apvaicājos, sa­gatavojies izturēties smalkjūtīgi un maigi.

Tādēļ, ka omāru nav, ser, — Horass atbildēja.

Mēs tovakar ēdām zivis.

Atšķirībā no daudzām citām jūras operācijām tropos mūsu ekspedīcija uz Raundu uzskatāma par neapstrīdamu veiksmi; ja, protams, neņem vērā, ka Vehebs sasirga ar jūras slimību, Deivs dabūja saules dūrienu un es īstenībā būtu apbalvojams ar olimpisko zelta medaļu par ilgāko un sāpīgāko šļūcienu uz elkoņiem no kraujas, kāds pa­gaidām šajā salā konstatēts.

Piecelšanās pulksten četros no rīta svešā viesnīcā vien­mēr atskurbina prātu, īpaši, ja rūgta pieredze citās pa­saules malās jums mācījusi, ka esat vienīgais ekspedīcijas loceklis, kurš ir pietiekams muļķis, lai ierastos laikā vai varbūt — lai vispār ierastos. Es ikreiz jūtos vainīgs, ja, viesnīcā uzturēdamies, ceļos augšā pārāk agri, apzinos,

ka man jāstaigā uz pirkstu galiem, lai neiztraucētu citus, mazāk ekscentriskus viesnīcas iemītniekus. Taču maldī­šanās pa svešu teritoriju allaž saistīta ar grūtībām. Šajā gadījumā tās sākās ar to, ka, taustoties pēc elektrības slēdža, es apgāzu naktsgaldiņu ar visām mantām, kas uz tā atradās: lielo ūdens karafi, glāzi, pulksteni un trim brošūrām par Raundas faunu. Nākamais bija ūdens no­vilkšana tualetē (kanonāde, kas vērsta pret visiem gulē­tājiem), bet tam tūliņ sekoja ūdensvada ložmetējuguns, kad caurules atklepojās, un pēc tam iegrandās duša, kas šajā agrajā rīta stundā atgādināja Krakatava vulkāna iz­virdumu 1883. gadā. Vienīgā patīkamā doma visā šajā drausmajā uzvedumā bija tā, ka man varbūt būs izdevies pamodināt savus biedrus, kuriem jau vajadzēja būt kājās.

Pēdīgi mēs pusaizmiguši ierāpāmies mašīnā, kur jau bija iekrauta visa ērmotā mantība, kas nepieciešama dzīvnieku gūstītājiem (maisi čūsku ievietošanai, tīkli, pu­deles, virves, kinokameras un tālskati), un sākām braukt uz jahtklubu pa nakts lietus nospodrināto ceļu, kuram gar abām malām slējās čabošu cukurniedru sienas; jaht­kluba piestātnē mums bija norunāta satikšanās ar pārē­jiem. Pusceļā mēs laimīgā kārtā sastapām Deivu, kurš stingrā pārliecībā drāzās ar savu auto uz aplamo pusi. Par laimi, viņš mūs ieraudzīja, apgrieza mašīnu un pievie­nojās karavānai. Drīz pēc tam panācām Vehebu; viņš bija apturējis mašīnu zem kāda koka un gaidīja, lai parādītu mums ceļu; viņa platais, priecīgais skolas puikas smaids bija tik draiskulīgs un rosinošs, ka mēs ne tikai tūliņ sākām ticēt savas misijas veiksmei, bet mums gandrīz pat šķita, ka piecelties pulksten četros no rīta nemaz nav grūti, lai visu godam paveiktu.

Nonākuši jahtkluba teritorijā, novietojām mašīnas zem kokiem. Cerēdami, ka jahtkluba dārznieki mūs nepama­nīs, mēs ar Džonu nogriezām garas vicas no bugenvilu dzīvžoga, lai nodrāztu iesmus ķirzaku ķeršanai. Tad, pa­ņēmuši ar pārtiku un ekipējumu piebāztās somas, devā­mies uz piestātni, kur ieraudzījām savu kuģīti.

Ar mazītiņo priekšklāju, slēgto komandtiltiņa plat­formu un apjumto, bet citādi visiem dabas untumiem pa­doto klāja vidusdaļu (ar pulētiem soliem ap stūres telpu) tas atgādināja mazu velkonīti. Kuģītim bija strups priekš­gals, diezgan izliekts korpuss, kuram trūka jebkādas grā­

cijas, bet kurš man iedvesa uzticību kuģa navigatora spē­jām. Uz kuģim piestiprinātās vara plāksnes bija lasāms, ka tas uzbūvēts pirms gandrīz divdesmit gadiem, tur­klāt — bezmaz vai neticami — Kolčesterā. Savas gaitas tas bija sācis ar visai bravūrīgo vārdu «Corsair», bet nu bija pārdēvēts par «Dorade».

Uz kuģīša jau bija priekšā cilvēki: ne tikai ļoti ele­gantais kapteinis cepurē ar nagu un pirmais virsnieks, kas izskatījās kā Haile Selasi jaunībā, bet arī mazs, brūns vīriņš — ūdenslīdējs (droši vien gadījumam, ja mēs gra- sītos grimt), cienījams musulmaņu advokāts (Veheba draugs), Tonijs Gārdners un trīs mežniecības darbinieki (kuri arī, tā sakot, «piederēja» Vehebam); vēl bija ēr­mots, korpulents kungs ar savu apaļīgo, it kā pusaizmi- gušo sievu un divām citām dāmām, visi saģērbušies tādās drēbēs, kas šķita daudz piemērotākas regatei nekā brau­cienam uz primitīvo Raundas salu. Kad šai sabiedrībai piebiedrojās Vehebs, Tonijs un visi pārējie no mūsu bara, man neviļus ienāca prātā, ka mēs atgādinām ļoti ekscen­trisku, neizvēlīgi salasītu indivīdu kolekciju.

Ar diezgan lielu troksni, sasaukšanos, strīdēšanos, cil­vēku un mantu pārvietošanu, kā šādos gadījumos vien­mēr mēdz būt, mums beidzot ierādīja apjumto klāju un savāca arī visu mūsu bagāžu. Tauvas atkabināja, un la­bais kuģītis «Dorade» sāka savu gaitu pa samtaini melno jūru, kurā vietvietām atmirdzēja blāvs zvaigžņu atspulgs, jo debesīs austrumu pusē jau sāka pulcēties sīki, tumši gubmākonīši kā sprogainu melnu aitu bars sudraba pļavā. Jūra bija pavisam rāma un vējiņš silts un tīkams. Tie no mūsu pulciņa, kas bija bažījušies par savu iekšējo orgānu reakciju jūras braucienā, jūtami nomierinājās.