DŽERALDS DARELS - ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Man patika vērot savus ceļabiedrus. Anna bijā aizgā­jusi kaut kur nomaļu, un tā pulciņā bijām vīri vien. Vehebs ar ērmīgo platmalīti galvā nopietni lūkojās uz palmu galotnēm, kaut ko savā nodabā dungodams un ik pa brīdim izvilkdams no kabatas papīra turziņu ar salipušām konfektēm, kuras piēdāvāja mums. Garais, ne­veiklais Džons, kura brilles ik mirkli draudēja pilnīgi aizsvīst, trīcēja nepacietībā un bija stingri apņēmies ne­zaudēt velti ne sekundi šajā herpetologijas paradīzē, par kuru bija tik ilgi sapņojis un tik daudz runājis. Un Deivs ar taures skaņai līdzīgo balsi, trauksmains un jūsmīgs, superlatīviem piebārstītu valodu, kuru turklāt kuplina dzīvnieku balsu imitācijas daudz dāsnāk, nekā vajadzētu «Vecā Makdonalda fermas» veiksmīgam iestudējumam. Un tad vēl Tonijs, ģērbies izbalējušā zajā kreklā un haki krāsas biksēs, kā hameleons saplūzdams ar apkārtni; uz katru jautājumu viņš atbildēja ar veselu informācijas plūsmu un bija vissaprātīgākais un organizētākais no mums visiem. No maza groziņa viņš prata izburt, šķiet, itin visu, sākot ar karstu tēju un beidzot ar marmelādes maizītēm, sākot ar aukstu gaļas sautējumu un rīsiem un beidzot ar apelsīnu sulu. Mani tik dziļi ietekmēja viņa burvju mākslinieka spējas, ka likās: vajadzētu tikai pa­lūgt, un Tonijs uzburtu mielasta galdu ar svecēm, kan- delabriem, salvetēm un smokingiem, tā ka mēs varētu apsēsties Raundas melnajās nogāzēs un iebaudīt maltīti atbilstoši mītam, kas apgalvo, ka tieši tā angļi dzīvojot tropos.

Pēc pāris stundām bijām sagūstījuši visus Gintera ge- konus, cik mums bija atļauts savākt, un, pie dzīvām mie­sām cepdamies, sēdējām uz niecīga ēnas paklājiņa, ko mums sagādāja sīku palmiņu grupa. Džonam izdevās at­klāt savā augumā sešpadsmit jaunas locītavas un sariti­nāties tik mazā laukumiņā, kas būtu bijis par niecīgu, lai uz tā novietotos toiterjers. Vehebs aptinās ap palmas stumbru un piedāvāja lipīgās konfektes, kas lieliski ra­dīja slāpes. Tonijs tupēja, atspiedies ar muguru pret tīte­ņiem apaugušu klinti, un pilnīgi saplūda ar šo fonu, tikai brīžiem mūs nobiedēja, iznirdams no turienes, kad, klusi un negaidot, gluži kā Cešīras Kaķis, paliecās uz priekšu, lai piedāvātu mums apelsīnu dzērienu vai marmelādes maizīti. Deivs bija izstiepies garšļaukus trijos zupas šķīvja lieluma ēnas laukumiņos un uzsācis ilgas, strīdī­gas sarunas ar faetonputniem, kas ar savām garajām, adatām līdzīgajām astēm un smailajiem spārniem un knābjiem meta mums apkārt līkumus, planēja lejup kā krītošas zvaigznes, turklāt nemitīgi izgrūzdami spalgus, žēlus brēcienus. Vehebs mūs iemācīja, kā, paplivinot kaut ko baltu — mutautu, čūsku kulīti vai kreklu —, var pievilināt putnus pavisam tuvu. Šis kairinājums kopā ar Deiva sacelto kakofoniju panāca, ka drīz vien mums apkārt lidoja, griezās, piķēja un klaigāja divdesmit vai trīsdesmit faetonputni kā baltas putas pret zilajām debe­sīm.

Un tagad? — iejautājās Džons, jau kļūdams nepa­cietīgs pēc īsā atpūtas brīža. — Ko darīsim tālāk?

Nu, — Tonijs ierunājās, iznirdams no fona, — ja jūs vēlētos… ja jūs, proti, vēlētos sagūstīt mazos scin- kus, tad ziniet, ka tie mitinās kalna virsotnē, tātad rāp­simies vien augšā.

Viņš norādīja ar īkšķi uz aizmuguri. Man likās, viņš joko. Nogāze, pa kuru tikām rāpušies, bija tik stāva, ka neviļus radās vēlēšanās, lai viena kāja būtu pēdas trīs garāka par otru, bet krauja mums aizmugurē pacēlās tik vertikāla, ka atgādināja svelmē tītu Jungfravas smaili, drausmu un bīstamu, turklāt — cik tālu acs sniedza — bez izciļņiem, ko aizķert ar roku vai pret ko atbalstīt kāju.

Man pret tevi, Tonij, jau radas simpātijās, — es sacīju, — tomēr tev vajadzēja apvaldīt šo karātavu hu­moru, kas tev, šķiet, piemīt. Ja cilvēks, piemēram, ar manām proporcijām un manu jauneklīgumu, uzņemtu nopietni to, ko tu saki, viņu, dzirdot tavu asprātīgo iero­sinājumu, ķertu trieka.

Es nemaz nejokoju, — Tonijs atteica. — Sis ir la­bākais ceļš uz virsotni un nemaz nav tik grūts, ja iet līkločiem.

Līkločiem! —.iesaucās Deivs. — Kas tās par saso­dītām aplamībām? Lai te izlīkumotu līdz augšai, ir jā­būt kalnu kazai ar piesūcekņiem pie kājām.

Varat man ticēt, ka nepavisam nav tik traki, kā izskatās, — Tonijs ciešā pārliecībā noteica.

Bet mums taču ir skābekļa maskas, — atjēdzās Ve­hebs. — Ja varēsim netērēt elpu, līdz sasniegsim vir­sotni, būs krietni vieglāk.

Nesaprotu, kas man lika ar jums sapīties, — es sacīju, — un vēl vairāk nesaprotu, kāda vilka pēc biju tik liels muļķis, ka vispār braucu šurp.

Bet tu taču nebūtu gribējis atteikties no šī piedzī­vojuma? — neticīgi jautāja Džons, it kā es nupat būtu izteicis drausmīgus zaimus.

Nē, — es atzinos, sliedamies kājās un paņemdams kameru. — Droši vien ne. Tādēļ jau arī mēdz sacīt, ka vecs muļķis esot visbriesmīgākais muļķis. .

Un mēs sākām rausties pa stāvo krauju augšup. Kaut arī negribīgi, mums tomēr vajadzēja atzīt, ka Tonijam bijusi taisnība un ka pa krauju, kas, no lejas raugoties, šķita nepieveicama, tomēr kaut kā varēja uzrāpties, ja līkumoja kā piedzēries simtkājis. Reižu reizumis mūs nobiedēja spalgi, raganīgi brēcieni, kas likās nākam no zemes dzīlēm. Vainīgi acīmredzot bija sarkanastes fae- tonputni, kas tupēja savās alu ligzdās zem sacietējušās lavas plātnēm un pūlējās mūs aizbiedēt. Putni bija ne­lielas kaijas augumā, ar zīriņam līdzīgu galvu, lielām, mirdzošām acīm un knābi zīmoglakas sarkanumā. Spal- vojums uz galvas, krūtīm un spārnu galos bija maigā, vizmainā rožsārtā krāsā, it kā putni būtu izpeldināti īpašā krāsas šķīdumā. Kad ar negantajiem brēcieniem mūs aizbiedēt neizdevās, putni palika mierīgi tupam un blenza uz mums. Stulbā paraša sēdēt rāmi ligzdā, pa­ļaujoties liktenim, ir galvenais cēlonis to apkaušanai, jo šie putni ir pārlieku viegls laupījums zvejniekiem, kas atbrauc uz Raundu, nogalina putnus un pēc tam aiz­ved tos uz Maurīciju, kur pārdod ķīniešu restorānos.

Pusdienas svelme kļuva nepanesama. Ikreiz, kad bi­jām pārvarējuši kādu nogāzi, cerēdami, ka esam sasnie­guši kalna virsotni, mums priekšā paslējās jauna klints. Beidzot tomēr patiesi aizrāpāmies līdz samērā līdzenai vietai, ko klāja viscaur izmētāti klinšu bluķi; tie šķita kā nejauši nokrituši tieši no debesīm. Šeit bija vēl daudz karstāk nekā kraujā, jo starp klintīm auga vienīgi pa­nīkuši tīteņi, tuvumā nebija pat vissīkākā pandāna, kas mestu jel kādu ēnu. Gintera gekonus šeit neredzēja, to­ties šaudījās apmēram četrarpus collas gari mazie scinki ar garu asti, smailu galvu un tik niecīgām kājiņām, ka ķirzakas drīzāk izskatījās pēc čūskulēniem. Tās slīdēja pa klinšu starpu kā dzīvsudraba pilieni, ņirbēja kā ko­libri.

— Nu, paskatieties tikai uz šīm! Paskatieties uz vi­ņām! — Deivs elsa. — Sasodīts, vai tās nav mazākās ķir- zaciņas, kādas jebkad redzētas? Vai tie nav vieni bur­vīgi knēveļi?

Spožacainie scinki, naski un žigli kā lietus pilieni uz loga rūts, kustējās, ne mirkli nepierimstot, nepavisam nenojauzdami, cik ļoti tiek cildināti. Gludās, sīkās gaiš­pelēkās un kafijkrāsas zvīņas saulē zvīgoja, un ķirza- ciņas ne mirkli nepārtrauca nopietno barības meklē­šanas uzdevumu, izņemot gadījumus, kad tās rotaļīgi saslējās viena pret otru, ja steidzīgajā gaitā divu celi krus­tojās. Deivs noslaucīja rokas gar biksēm, stingri satvēra ķirzaku ķeramo makšķeri un tuvojās samērā lielam, skaisti veidotam scinkam, kas pārbaudīja visas klinšu plaisas ne mazāk rūpīgi kā Skotlendjarda detektīvs, kurš lielā īres namā meklē narkotisko vielu kontrabandistus. Scinka centība un nopietnība darbā droši izpelnītos jeb­kura policijas priekšnieka augstāko atzinību. Ķirzaka nelikās ne zinis gar Deiva nodomiem.