DŽERALDS DARELS - ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Tas šķita pazudis no zemes virsas.

Pazudis bija ne tikai sarkanais plankums, bet. arī «Do­rade», un skats, kas man atklājās lejā, neatgādināja ne­vienu vietu, kuru šodien biju redzējis vai pa kuru gājis. Būtu pārāk maigi teikt, ka jutos samulsis; biju nokārsis, izslāpis, man smeldza visas maliņas, turklāt uzkrita ne­gantas galvas sāpes. Ja skaidri nezinātu, ka tā nav, man varētu likties, ka atrodos Austrālijā, jūdzes piecdesmit uz ziemeļiem no Lhasas, vai arī kādā no visnejēdzīgāka­jiem krāteriem uz Mēness. Nikni lādēdams sevi par muļ­ķīgo kritienu, devos lejup pa aizu virzienā, kas man likās vispareizākais. Nikni kūlos uz priekšu un drīz, sev par lielu prieku, izdzirdu balsis un dažādus ar kuģi saistītus trokšņus, kas vēstīja, ka atrodos netālu no kuģa piestāt­nes. Cik tuvu īsti esmu tai piegājis, man atklājās vienīgi tad, kad, apgājis apkārt kādam klints bluķim, ieraudzīju, ka esmu nokļuvis gandrīz vai pludmalē. Augstu virs ma­nis bija piknika koks un sarkanais dvielis. Biju nepareizi aprēķinājis savu šļūcienu lejup un tagad sapratu, ka ēna, vēsie dzērieni un medikamenti manu daudzo brūču ap­kopšanai atrodas apmēram divsimt piecdesmit pēdu virs manis.

Pēdējais kāpiens bija vissmagākais. Asinis man šalkoja ausīs, galva sāpēja, un es biju spiests bieži jo bieži ap­stāties un atpūsties. Beidzot kaut kā uzklunkuroju pa pēdējo krauju un sabruku piknika koka trūcīgajā paēnā. Pēc dažām minūtēm ieradās Deivs, un es ļaunā priekā konstatēju, ka viņš izskatās vismaz tikpat pārvārdzis kā es. Kad atguvu spēju runāt, apvaicājos, kā viņam gājis, un viņš atzinās, ka esot karstumā pāris reižu zaudējis samaņu. Tāds viņš arī izskatījās — bāls un pavisam sa- šņurcis. Pēc īsa brītiņa viņš sāka stāstīt savus piedzīvo­jumus. Visbriesmīgākais brīdis esot bijis tad, kad Džons Hārtlijs, atradis zemē gulošo Deivu, neesot darījis nekā, lai viņam palīdzētu, bet tikai pastūmis viņu pie malas, jo ieraudzījis lielu telfēru un vairākus gekonus tupam vienā bariņā. Tos sagūstījis un neatradis nekā piemērota, kur ķirzakas iebāzt, licis Deivam novilkt kreklu un atņēmis mutautu, bet pēc tam devies tālāk uzvaras gājienā, pa­mezdams Deivu likteņa ziņā. Klausoties Deivā, man kļuva skaidrs, ka, no viņa viedokļa, Džonam nebūtu ne mazāko izredžu gūt panākumus žēlsirdīgo samariešu konkursā.

— Saproti, viņš pameta mani guļam, — Deivs gaudu- līgi stāstīja. — Aizgāja asti pacēlis un atstāja mani guļam neaizsargātu kā meža cūkas vēders un divtik neglītu. Tas Džons, kad es tev saku, ir gatavais nezvērs. Vai tu vari saprast tādu tipu, kas ļauj otram cilvēkam aiziet bojā gekonu dēļ, ko?

Viņš vēl joprojām turpināja savu bēdu stāstu, kupli­nādams to ar pirmsnāves gārdzieniem, putnu balsīm un cietsirdīgo ķirzaku brēcieniem, kad arī pārējie pēdīgi atstreipuļoja pie piknika koka. Visi bija pārguruši, cits vairāk, cits mazāk, izņemot Toniju, kurš, ja vien tas iespējams, izskatījās pat svaigāks un mazāk nokārsis nekā pirms došanās augšup. Kamēr citi pakrita ēnā un metās virsū vēsajiem dzērieniem, viņš ar pāris burvja mājie­niem gluži kā no gaisa izbūra tasi kūpošas tējas un dažas gan salipušas, tomēr ļoti barojošas maizītes.

Kad bijām mazliet atžirguši, ķērāmies pie pēdējā uz­devuma — sagūstīt dažus Telfēra scinkus, kas mūs ap­lenca tādiem bariem, ka vajadzēja uzmanīgi izraudzīt vietu, kur apsēsties, lai neuzsēstos kādam virsū, tāpat vajadzēja uzmanīties ar tasēm un ēdamo. Ar zemesriek­stu sviestu apziestu maizīti, kuru Deivs, kamēr padzērās, bija nolicis līdzās uz akmens, pagrāba divi lieli Telfēra scinki un, iekams Deivs paguva atjēgties, viens otram laupījumu no mutes ārā raudami, pazuda lejup pa krauju. Kāds cits liels telfērs paķēra banāna mizu un, galvu aug­stu pacēlis, kā karognesējs traucās pāri klintīm, bet vi­ņam pakaļ aizdrāzās vesels bars kārīgu scinku. Lielais, trofeju no mutes neizlaidis, sasniedza gabaliņu tālāk sa- balpalmu puduri, bet pārējie dedzīgi apstrīdēja viņa īpašnieka tiesības vēl pēc pusstundas, kad mēs devāmies projām no salas.

Tā kā scinki izturējās kā īsti mājdzīvnieki, bija vieglāk par vieglu, uz vietas sēžot, uzmest ķirzakai pār galvu cilpu tai brīdī, kad tā pētīja termosu, sviestmaizi vai kokakolas pudeli. Brīžiem mums apkārt bija sapulcējies tik daudz ķirzaku, ka gadījās kļūdīties un noķert aplamo (tēviņu mātītes vietā vai otrādi). Dzīvnieku palaida vaļā, tas aši iekoda atbrīvotājam sāpīgi pirkstā un turpināja aplūkot mūsu mantību, it kā nekas nebūtu noticis.

Beidzot bijām noķēruši vajadzīgo skaitu šo apburošo, drošo ķirzaku un sākām kravāties, lai dotos projām no Raundas. Bijām apdauzījušies, noguruši, saulē apsviluši, taču neparko nebūtu bijuši ar mieru atteikties no visa piedzīvotā. Netikām gan redzējuši nevienas no abējo sugu čūskām (par ko nepavisam nebija jābrīnās, jo čūsku ir ļoti maz), mums nebija arī izdevies sagūstīt īstos nakts gekonus, toties mūsu somas un kules bija bāztin piebāz­tas ar Gintera gekoniem, mazajiem, slaidajiem scinkiem un telfēriem. Bijām ļoti apmierināti.

"Devāmies ceļā pāri zilajai, liegi viļņojošajai jūrai, pa­metuši aiz sevis rietošās saules gaismā degošo Raundu. Tā izskatījās vēl kailāka un tuksnesīgāka nekā no rīta, bet mēs bijām iepazinuši palmu pudurīšus, kas deva brī­nišķīgu paēnu, tufa krastus ar izdobtām alām, kur mitekli atrada sarkanastes faetonputni, ar gekoniem rotātas koku lapotnes un salas kailo, karsto blīvu, kuru atdzīvina mazie, žiglie, spīguļojošie scinki. Mēs zinājām, ka zem piknika koka ziņkāru, elegantu telfēru pulks nodibinā­jis viesu uzņemšanas komiteju, kas gaidīdama gaidīs ciemos cilvēkus. Mums šī sala vairs nebija vulkāna izvir­dumu palieku kalns, saulē ārdēts, jūras deldēts un vēju izkropļots, tā bija kaut kas dzīvs, darbīgs un tikpat inte­resants kā cilvēku apmetne, vieta, ko apdzīvo burvīgas neaizsargātas būtnes, kuras tik sirsnīgi sagaida katru, kas iegriežas viņu karstajā, neviesmīlīgajā dzimtenē.

Jūra bija rāma, debesīs nevienas mākoņu plūksniņas, tā ka saulriets pie apvāršņa lāsmoja kā izkausēts zelts, kas pamazām, saulei nogrimstot, vērtās zaļš. Lielākā daļa braucēju gulēja. Vehebam, kas bija apēdis ananasu, gurķi un nedaudz aukstas sautētas gaļas, pēkšņi sametās nelabi, viņš kļuva gluži pelēks (kas izraisīja dažādus aparteīda rakstura jociņus), saritinājās kā kaķis un aiz­miga.

Vēlāk mēs vēl kratījāmies pa nelīdzeno ceļu atpakaļ uz Melnupi, nolikām somas ar dārgo guvumu Deiva dzī­vokļa vienā istabā uz vēsās grīdas un noguruši devāmies pie miera. Nākamajā rītā izsaiņojām savu lomu un at­viegloti konstatējām, ka neviens no mūsu gūstekņiem ieslodzījuma laikā nav cietis. Ginteri, samtaini un zaigi, ne aci nepamirkšķinot, iesoļoja krātiņos. Mazie scinki ziņkārīgi iepazinās ar savu jauno mitekli; viņi bija moži un rosīgi kā ceļojoši tirgotāji. Arī telfēri interesējās par savu mājokli — krāšņi izdekorētu aviāriju. Kad izlai­dām ķirzakas no kulēm, viņas pārbaudīja katru pēdīgo sīkumiņu. Jau pēc piecām minūtēm dzīvnieki jutās ap­mierināti ar jaunajām mājām. Viņi droši nāca mums klāt un, it kā būtu nebrīvē dzimuši, rausās klēpī un ņēma tieši no rokas treknus, melnus prusakus un sulīgus banāna gabaliņus tik droši, ka mēs patiesi jutāmies glaimoti.

Vehebs apturēja mašīnu pie maza veikaliņa, kura īpaš­nieks un visa vi: a ģimene, sākot ar vecmāmuļu un bei­dzot ar visjaunāko bērneli, dzeltenā petrolejas lampu gaismā pašlaik taisīja čepetijus, tinot mīklā ar garšvielām sapiparotu lēcu pildījumu. Mēs sapirkāmies labi daudz šo delikatešu un pēc tam aizbraucām uz vēsu, mēnesnī­cas apspīdētu piekalni ārpus pilsētas, kur, zem zvaigžņo­tajām debesīm sēdēdami, tiesājām čepetijus un apsprie­dām drīzumā paredzēto sikspārņu gūstīšanas ekspedīciju uz tuvējo Rodrigesas salu.