DŽERALDS DARELS - ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Imigrācija? — es brīnīdamies jautāju Džonam. — Ko tas varētu nozīmēt? Šurp taču lido tikai viena lid­mašīna nedēļā no Reinjonas un trīs no Maurīcijas.

Ko tu jautā man, — Džons atteica, — tas droši vien nav domāts mums.

Lūdzu, sagatavojiet pases imigrācijai! — mūsu šau­bas pilnīgi izkliedējot, aicināja dzīvespriecīgs policists elegantā zaļā formas tērpā.

Laimīgā kārtā bijām paņēmuši pases līdzi, kaut gan mums nebija ne prātā ienācis, ka varētu rasties vajadzība tās uzrādīt, jo Rodrigesā ir atkarīga no Maurīcijas. Tajā mirklī ieradās pats imigrācijas priekšnieks — liels, resns rodrigesietis šokolādes brūnumā, tērpies skaistā haki krāsas uniformā. Viņš bija nosvīdis gluži slapjš un stiepa līdzi veselu kaudzi ar papīriem nekārtīgi piestūķētu aktu vāku. Viņa nopietnā, nervozā, grumbu izvagotā seja iz­skatījās ļoti līdzīga nervu sabrukumu pārcietušā asins- suņa fizionomijai. Viņš apsēdās pie rakstāmgalda, ar aktu vāku kaudzi apgāza plāksnīti «Imigrācijas ierēdnis» un, to nostatīdams atpakaļ vietā, mulsi mums uzsmaidīja. Mēs rindā nostājāmies viņa priekšā un pazemīgi snie­dzām savas pases. Viņš viegli pret mums palocījās, no- kremšļojās un tad cēli atvēra aktu vākus, kur atradās imigrācijas anketas ar visiem parastajiem neiedomāja­miem jautājumiem, sākot ar jūsu dzimšanas datiem un beidzot ar ziņām par to, vai jūsu vecmāmuļai kāju pirk­stiem nav nagi griezušies miesā. Viņa kā valsts varas pārstāvja bargo, nopietno izdarību mazliet sagandēja silta vēja šalts logā, izlidinot visas anketas pa telpu, kuru labāka apzīmējuma trūkuma dēļ varētu nosaukt par lid­ostas uzgaidāmo zāli. Mēs visi tūliņ metāmies rāpus un tās uzlasījām, par ko viņš bija ārkārtīgi pateicīgs.

Nu viņš sāka svīst vēl trakāk. Piespiedis ar apaļajiem elkoņiem anketas pie galda, lai negadījums neatkārtotos, viņš paņēma Annas pasi. Ļoti rūpīgi viņš izrakstīja dzim­šanas laiku un vietu, vecumu un profesiju. Viss bija skaidri un vienkārši, un viņš atdeva pasi Annai, apvel­tīdams viņu ar platu, starojošu, triumfējošu smaidu; tā smaida cilvēks, kas jūt, ka viņš pilnīgi pārvalda situā­

ciju. Taču viņa pašpārliecība izrādījās pārsteidzīga: darba aizrautībā pietvīcis, viņš sniedzās pēc manas pases, bet tajā pašā mirklī nelietīgais vējš no jauna aizvirpināja anketas pa uzgaidāmās telpas grīdu kā konfeti. Pagāja vairākas minūtes, līdz mēs tās sadzenājām rokā, un pa to laiku uz Annas anketas bija uzradies skaists zābaka zoles nospiedums, jo izpalīdzīgais lidostas policists bija tai uzminis, lai bēgli apturētu.

Mēs atgriezāmies pie imigrācijas ierēdņa rakstām­galda, un viņš pateicīgi pieņēma Annas piedāvājumu: viqa nostāšoties blakus un pieturēšot imigrācijas anketas, kamēr viņš tās aizpildīšot. Atbrīvojies no papīru valdī­šanas smagās nastas, viņš tagad varēja darboties visā godībā, kā imigrācijas ierēdnim pienākas. Paņēmis manu pasi, viņš sāka to ar saviem šokolādes krāsas pirkstiem šķirstīt īstā blēdīga kāršu spēlmaņa veiklībā. Viņš uz­meta man skatienu, kuram, šķiet, vajadzēja būt viltīgam un caururbjošam, taču tas bija daudz valdzinošāks.

— No kurienes jūs esat ieradies? — viņš jautāja.

Tā kā Rodrigesā divas nedēļas bija mirkusi lietavās un mūsu lidmašīna no Maurīcijas bija pirmā šajā laikā, tur­klāt tā bija vienīgā lidmašīna lidostā, jautājums mani samulsināja. Ja man tas būtu uzdots, teiksim, Londonas lidostā, kur ik stundu ielido simtiem lidmašīnu, tam būtu bijusi zināma jēga, bet šeit, Rodrigesā, kur labākajā ga­dījumā nosēžas četras lidmašīnas nedēļā, tas man patiesi likās ērmots. Tik tikko noturējos nepateicis, ka esmu peldus piepeldējis pie salas, tomēr savaldījos un pieklā­jīgi atbildēju, ka esmu ieradies no Maurīcijas. Neizpratnē viņš pētīja manā pasē ierakstu ailē «nodarbošanās»: «autors, zoologs», acīmredzot noturēdams šo nodarboša­nos par tikpat bīstamu kā CIP vai MI; pārvarējis zinā­mas grūtības ar «zoologs» rakstību, viņš to lēnām un rūpīgi iezīmēja anketā. Pēc tam, atkal ļoti sirsnīgi pa­smaidījis, viņš atdeva man pasi, un es atbrīvoju vietu Džonam. Pa to laiku Annai vēlreiz iznāca cīniņš ar an­keta lapām, jo ārā bija sacēlies it spēcīgs vējš. Šoreiz viņai palīdzēja policists, kurš bija izrotājis viņas pašas anketu ar zābaka zoles nospiedumu. Viņš acīmredzot bija apņēmies pierādīt, ka policijas ierēdņiem ir tikpat augsta dienesta pienākuma apziņa kā imigrācijas autoritātēm.

Imigrācijas ierēdnis paņēma Džona pasi un jautāja, no kurienes viņš esot,

No Jorkšīras Anglijā, — Džons vientiesīgi atbil­dēja, pirms es viņu paguvu aizkavēt.

Nē, nē, — attrauca imigrācijas vīrs> apjucis no tik plašas informācijas. — Es jums jautāju, no kurienes jūs pašreiz esat ieradies.

Ak tā, — Džons atjēdzās, — no Maurīcijas.

Imigrācijas ierēdnis to rūpīgi pierakstīja. Atvēris

Džona pasi, viņš ilgi un pamatīgi izrakstīja visus būtis­kos datus par Džona izcelšanos, tad, paskatījies ailē «no­darbošanās», sadūrās aci pret aci ar šausmīgo, neizpro­tamo vārdu «herpetologs». Viņš aizvēra acis, un sejā viņam pavīdēja satraukums. Viņš izskatījās pēc cilvēka, kas gadiem ilgi ik nakti pamostas no smaga murgu sapņa, kurā priekšniecībā viņam ne tikai pieprasa iz­skaidrot vārda «herpetologs» nozīmi, bet liek ari to pa­reizi uzrakstīt. Nu beidzot baigais sapnis kļuvis par īste­nību. Viņš aplaizīja lūpas, atvēra acis un uzmeta bailīgu skatienu briesmīgajam vārdam cerībā, ka tas būs izgaisis. Nekā — tas raudzījās no pases viņam pretī: nepielū­dzams, nesaprotams, neizrunājams. Viņš tomēr nepa­devās.

Herpa … mm … herper … — viņš pūlējās un, pa­līdzību meklēdams, izmisīgi paraudzījās uz policistu. Po­licists pārliecās viņam pār plecu un paskatījās uz vārdu, kas viņa kolēģi bija tik ļoti samulsinājis, ar tāda cilvēka izskatu, kuram «Times» krustvārdu mīklu minēšana ir tīrā bērnu spēle.

Herp… herp… — viņš skumji un nevarīgi bok­sterēja.

Herpa… herper… — imigrācijas ierēdnis atbal­soja.

Herp … herp … herp … — lasīja policists.

Man tas jau sāka izklausīties pēc kādas mazpazīsta­mas un ļoti neizprotamas vācu operas.

Herpetologs, — es mundri iesaucos.

Ak tā, pareizi, — imigrācijas ierēdnis nopietni ap­stiprināja.

Kas tas ir? — policists, joprojām neizpratnē, jau­tāja.

Tas ir cilvēks, kas pētī čūskas, — es paskaidroju. . Viņš vēl arvien kā hipnotizēts skatījās uz nesaprotamo

vārdu.

Jūs esat atbraukuši šurp pētīt čūskas? — policists

beidzot npprasija tada tonī, kādā parasti runā ar traka­jiem, lai tos nomierinātu.

Bet šeit čūsku nav, — iejaucās viņa kolēģis, runā­dams stingra priekšnieka tonī, lai liktu saprast, ka viņš nemūžam neļautu čūskai izslīdēt cauri imigrācijas pun­ktam, ja vien viņa spēkos būtu to novērst.

Nē, nē, mēs esam ieradušies ķert sikspārņus, — es nepiesardzīgi ieminējos.

Abi neticīgā izbrīnā blenza uz mani.

Sikspārņus? — policists noprasīja.

Sikspārņi nav čūskas, — sacīja imigrācijas ierēdnis apmēram tā, kā Čārlzs Darvins būtu varējis pasludināt pasaulei savus mūža pētījumu rezultātus.

To es zinu, — atbildēju, — bet mēs šeit esam ieradu­šies pēc pilnvarotā — mistera Heizeltaina ielūguma ķert sikspārņus. — Biju pārliecināts, ka misters Heizeltains, kuru es nekad nebiju sastapis, man piedotu šos nevainī­gos melus. Tiklab policists, kā imigrācijas ierēdnis bez­maz pieņēma miera stāju, kad izdzirda pilnvarotā vārdu.