DŽERALDS DARELS - ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Gūstīšanas metode, kuru izvēlējāmies, bija ļoti vien­kārša. Ar Zana Koda un viena viņa tautieša (kas aizvai­noja manas bezbailīgā pētnieka jūtas ar savu sporta krekliņu, uz kura lieliem burtiem bija uzkrāsots «Es no­galināju prezidentu Kenediju») palīdzību izvilkām kā­dus astoņus smalkos tīklus no koka uz koku tā, ka tie veidoja no trim pusēm ietvertu apmēram piecdesmit pēdu platu un septiņdesmit pēdu garu četrstūri; tā «sie­nas» bija aptuveni četrdesmit pēdu augstas. Pēc tam no stiepļu tīkla uztaisījām kaut ko līdzīgu mazam zārciņam un, rūpīgi nomaskējuši ar zariem, pakārām to tiklu centrā. Tur domājām ievietot džekfrūtu. Visus priekš­darbus kārtīgi pabeiguši, steidzāmies atpakaļ uz vies­nīcu, ātri paēdām un, apbruņojušies ar baterijām un augļiem, atgriezāmies ielejā tieši tai brīdī, kad mij­krēslis metās zaļgans un grasījās drīz iegrimt pelēkā krēslībā.

Sikspārņi sāka mosties un gatavoties nakts siroju­mam. Tie uzvedās diezgan trokšņaini, pameta mango ko­kus un nemierīgi līkumoja gaisā, bet tad nolaidās atpakaļ uz kokiem. Acīmredzot izlidošanai vēl nebija pietiekami satumsis. Mēs sabāzām stiepju «zārciņā» pārgatavojušos mango, banānus un ananasus, un tad es atnesu džek­frūtu un mačeti. Pāršķēlu to gareniski pušu un tūliņ no­žēloju, ka esmu tā darījis. Pirms tam domāju, ka šis brī­nišķīgais auglis nespēj smirdēt vēl trakāk, bet biju mal­dījies. Jau pēc pāris sekundēm džekfrūta spēcīgā smaka bija pārņēmusi visu Rodrigesu. Cerēdami, ka sikspār­ņiem tā patiks, ja arī mums riebās, sastūķējām džek­frūtu «zārciņā» un uzvilkām ar virvēm visu kravu augšā, līdz tā, zaru nomaskēta, karājās tīklu centrā ap­mēram divdesmit pēdu augstumā. Pēc tam sameklējām piemērotu slēpni krūmos, no kurienes varēja pārredzēt slazdus. Nelaimīgā kārtā bijām šķīrušies gandrīz no vi­sām drēbēm, lai samazinātu bagāžas svaru lidmašīnā, un visi bijām tērpušies īsās bikšelēs un kreklos ar īsām pie­durknēm, tātad apģērbā, kas mūs nemaz neaizsargāja, kad apmēram trīs ceturtdaļas Rodrigesā dzīvojošo dzēlēj- odu nolēma piebiedroties mūsu sargpostenim.

Tā mēs tupējām un gaidījām, kamēr zaļgano mijkrēsli nomainīja pelēkais, tad vēl tumšāks; ausis mums visa laiku džinkstēja dzēlējodu spalgā, satrauktā, draudzīgā dziesma. īsi pirms pilnīgas tumsas iestāšanās sikspārņi sāka izlidot. Tie lidoja pa vienam vai mazās grupiņās pa trim četriem katrā un devās lejup uz ieleju Portma- turinas virzienā. Planējot pret debesu fonu mūsu izcir­tuma malā, tie izskatījās apbrīnojami lieli un ar smag­nējo, lēno lidojumu atgādināja tēlus no Dralculas filmām. Slavējamā vienprātībā tie aizlidoja ielejā, nepagriezda­mies ne pa labi, ne pa kreisi, pilnīgi ignorēdami mūs, mūsu tiklus un mūsu supersmaržīgo pārgatavojušos augļu ēsmu. Mēs tupējām dzēlējodu mākonī, kasījāmies un nikniem skatieniem pavadījām aizlidojošo sikspārņu straumi. Pamazām tā apsika tievā virtenītē, un pēdīgi tikai daži aizgulējušies eksemplāri ašiem spārnu vēzie­niem steidzās panākt baru. Drīz vien sikspārņi vairs nebija saredzami. Un nevienam pašam nebija radusies ne mazākā interese par mūsu džekfrūta sasmaržoto iz­cirtumu.

Jauki gan, — sacīja Džons, izlocīdams kā ievai­nota žirafe savu garo augumu no kāda krūma. — Es ļoti priecājos, ka atbraucām, pārāk sāpīgi būtu iedomā­ties, ka bez mums visi šie dzēlējodi dzīvotu badā.

Jā, tas patiesi ir viens no sugu saglabāšanas vei­diem, — es piebildu. — Nav grūti iedomāties, cik daudz dzēlējodu mēs šovakar esam izglābuši no bada nāves. Gan kādreiz nākotnē, kad mūsu vairs nebūs, Vispasau­les savvaļas dzīvnieku aizsardzības fonds uzcels šai vietā zelta arku, lai godinātu mūsu nopelnus sugu saglabā­šanā.

Jums viegli smieties, — Anna sarūgtināta sacīja. — Jums no tādiem kodieniem laikam nekas, bet man niez visas maliņas un kodienu vietas satūkst un apsarkst.

Nekas, — es viņu mierināju, — aizver tikai acis un pamēģini izdomāt, ko mēs darīsim ar daudzajiem saķertajiem sikspārņiem.

Anna zobgalīgi iesmējās. Pēc pāris stundām, kad ne­viens sikspārnis nebija parādījies, bet dzēlējodi atgrie­zās uz nākamo maltīti, mēs noturējām kara padomi. Es sapratu, ka ir svarīgi, lai vismaz viens no mums paliktu šeit visu nakti, ja kāds sikspārnis atlidotu atpakaļ un ieķertos tīklā. Tīkli bija izvilkti tik sarežģīti, ka nebija iespējams tos pavilkt zemāk, un man negribējās, lai sik­spārņi, ja iepītos, karātos tur visu nakti. Mazliet pastrī­dējušies, nolēmām palikt visi un iekārtojāmies krūmājā, cik nu labi spējām, norunādami, ka viens paliks nomodā, kamēr citi pagulēs.

Un tad uz rīta pusi sāka līt. Bez brīdinājuma, bez pēr­kona, bez zibens šautrām, bez jebkādiem parastajiem priekšvēstnešiem. Pēkšņi atskanēja dārdoņa, it kā no- grūtu vesela lodīšu gultņu lavīna, mākoņi pavērās un lietus gāzās pār mums kā ūdens no atvērtām slūžām. Da­žās sekundēs mēs bijām izmirkuši līdz ādai un sēdējām it kā zem ūdenskrituma, kurš draudēja izvērsties par īstu Niagāru. Pretstatā karstajai tveicīgajai naktij lie­tus šķita nākam tieši no šļūdoņa, un mēs drebējām auk­stumā. Izvācāmies no krūmaines un sameklējām vietiņu zem kokiem, kur cerējām atrast mazliet drošāku patvē­rumu; bet lielās lietus lāses sitās cauri lapām kā ložme­tēja lodes, un ūdens straumēm gāzās uz leju gar koku stumbriem.

Nostāvējām tur veselu stundu, tad pārliecinājāmies, ka debesis virs salas ir melnum melnas un melnums stiep­jas, cik spējām saskatīt, no Baložu Kaskādes pāri Indi­jas okeānam līdz pat Deli. Skaidrs, ka neviens sikspār­nis, kas sevi kaut cik cienī, neplivināsies apkārt tādos grēku plūdos, tādēļ savācām savu izmirkušo mantību un devāmies atpakaļ uz viesnīcu, kur varējām paglābties vismaz no lietus un dzēlējodiem un piedevām divas trīs stundas nogulēties. Bijām cieši apņēmušies atgriezties pie tīkliem rītausmā, jo tad sikspārņi lidos atpakaļ no barošanās vietām un, iespējams, kāds iemaldīsies mūsu tīklos.

Rītausmā mēs, stīvi un pusaizmiguši, dīvainā zaļā gaismā kvernējām zem tīkliem. Mežs dvašoja siltumu un smaržoja kā tikko no krāsns izvilkts rausis ar augļu pildījumu. Gaisa sasildītās un lietus nomazgātās zemes, sūnu un lapu smarža bija ļoti spēcīga, tomēr visus šos ožai tīkamos aromus pārmāca varenā smirdoņa, kas plūda no džekfrūta, kurš atradās apmēram divdesmit pēdu virs mums. Pamazām debesis kļuva gaišākas, un drīz parādījās arī sikspārņi, gurdeni lidodami atpakaļ uz savu mītni. Laba daļa jau bija palidojuši mums ga­rām, kad pagalam satraukti ieraudzījām vairākus nogrie­žamies no parastā maršruta; pirms aizlidošanas uz mango koku tie aizdomīgi, taču diezgan ieinteresēti apmeta da­žus lokus ap mūsu izcirtumu. Šādas intereses uzmundri­nāti, mēs sākām naski strādāt un savilkām kokos vēl vairāk tīklu; noskaņas uzlabošanai mums vairākkārt pa­matīgi uzbrāza lietus.

Abi mūsu palīgi no mežniecības, satriekti, ka esam zem klajas debess pavadījuši visu nakti vienā no spē­cīgākajām lietusgāzēm, kādas Rodrigesā piedzīvotas pē­dējo astoņu gadu laikā, sacirta mietus,' sagādāja banānu lapas un uzslēja krūmu aizsegā mums būdiņu, kas Kongo pigmejam droši vien būtu šķitusi plaša kā barona muiža. Taču dāvinātam zirgam zobos neskatās, un mēs nosprie­dām: ja Džons neiedomāsies ievilkt būdelē arī savas ga­rās kājas, tad mums tur būs itin labs patvērums.