DŽERALDS DARELS - ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Jūs pazīstat misteru Heizeltainu? — imigrācijas ierēdnis jautāja.

Viņš mūs uzaicināja, — es pieticīgi atbildēju.

Imigrācijas ierēdnis saprata, ka viņš sakauts. Kaut

gan ar grūtībām, tomēr ļoti rūpīgi viņš izzīmēja vārdu «herpetologs», iespieda Džona pasē zīmogu un veltīja mums atvieglotu smaidu. Paspiedām roku viņam un iz­palīdzīgajam policistam, un viņi mums novēlēja laimīgu uzturēšanos Rodrigesā. Es nevarēju vien nobrīnīties, kā­dēļ gan tik jaukiem, vienkāršiem un atklātiem mazas saliņas iedzīvotājiem jāuzkrauj plecos birokrātijas nasta, kas ir pavisam nevajadzīga un šādai vietai nepiedienīga.

Iesēdāmies viesnīcas džipā, kas mūs aizveda pa iz­kaltušā, panīkušā apvidus līkumotajiem ceļiem. Šur tur ceļmalas bijā" zaļas, un ielokos ap ļodzīgām rievotā skārda būdām auga putekļiem klātu koku un krūmu puduri. Šoferis mums apgalvoja, ka tagad pēc nesena­jām lietavām sala esot sazaļojusi. Noraudzīdamies izkal­tušajā, putekļainajā ainavā, mēģināju iztēloties, kā gan te izskatījies pirms, lietus.

Beidzot džips izbrauca u? vienas no Rodrigesas lie­lākās pilsētas Portmaturinas galvenajām maģistrālēm. Maģistrāles abās pusēs stiepās vesela nožēlojama koka

un rievotā skārda mājeļu un veikalu kolekcija, tomēr iela visā garumā ziedēja kā puķu dobe, jo tajā iepirk- damies rosījās ostas pilsētas iedzīvotāji savos košajos tērpos. Tūliņ aiz ostas džips apstājās, un tur, kalna galā, virs mums atradās viesnīca. Tā bija zema ēka ar lielu divslīpu jumtu, kas sniedzās pāri dziļai, ēnainai veran­dai, kura apjoza visu māju. Verandā varēja nokļūt pa platām kāpnēm, bet tai visapkārt vijās balti krāsotas, komplicēti izliektas dzelzs margas. No viesnīcas pavē­rās skats uz visu Portmaturinu un rifu apmēram trīs jūdžu tālumā. Kopumā ainava atgādināja pārspīlētu ki- nodekorāciju filmai pēc Somerseta Moema stāstu mo­tīviem, un šo noskaņu vēl pastiprināja stāvā taka, kas veda augšup; tai gar abām malām auga hibisku krūmi, sētin nosēti ar lieliem fuksiju sarkaniem un oranžiem ziediem, kas izskatījās kā no papīra izgriezti, un turpat rosījās vesels bars drusku smulīgu, bet ļoti vērīgu un laipnu cūku, kas bija sapulcējušās apspriesties gan lejā, gan arī pie pašas viesnīcas.

Kad bijām iekārtojušies un iepazinušies ar misteru Heizeltainu, kas dzīvoja lielu, kuplu koku paslēptā im­pozantā vecā rezidencē, kuru apjoza mūra žogs un kurai pie ieejas stāvēja ļoti kareivīgs sargs, mēs sazinājāmies ar mežkopības departamenta vadītāju misteru Mēriju, un viņš piesolījās mūs aizvest un parādīt mums sikspār­ņus. Viņš sacīja, ka sikspārņu kolonija mitinoties Ba­ložu Kaskādes ielejā, apmēram trīs jūdzes no Portmatu- rinas. Pēc viņa domām, divi trīs atsevišķi eksemplāri dzīvojot vientuļi salas citās vietās, taču kolonijas lie­lākā daļa uzturoties minētajā ielejā. Sakāpām viņa ap­vidus mašīnā, kur mums piebiedrojās arī jaunais Zans Klods Rabods, mežniecības darbinieks, kaislīgs dabaszi­nātņu amatieris, kas bija palīdzējis Antonijam Čēkem viņa ekspedīcijā, un braucām uz ieleju.

Tur nokļuvuši, novietojām džipu un devāmies lejup pa klinšaino, slideno nogāzi; taka ļoti atgādināja strauta gultni. Tad, apmēram pusceļā līdz ielejas zemākajai vie­tai, sasniedzām klints cilni, kas pavēra skatu uz visu kreisās puses krauju. Koki šeit bija samērā zemi, nepār­sniedza divdesmit pēdu augstumu, izņemot dažus ļoti lielus mango kokus. Šajos augstajos kokos ar lielajām, spīdīgajām lapām, kas deva dāsnu pavēni, mēdza ap­mesties sikspārņi,

Sākumā, raugoties ar tālskati, radās iespaids, ka visos mango kokos karājas ērmoti pūkaini šokolādes brūni un zeltainsarkani augļi, bet, kad sikspārņi sāka žāvāties un staipīties, varēja itin labi atšķirt, ka ādainie, lietussar­gam līdzīgie spārni ir šokolādes krāsā, turpretī mati, kas klāj ķermeni un galvu, lāsmo no gaiši vizmaini dzelte­nas it kā tīras zelta krāsas līdz lapsas kažoka sarkanu­mam. Tie, neapšaubāmi, bija krāsainākie un izskatīgā­kie augļsikspārņi, kādus man jebkad bija gadījies re­dzēt. Galviņas tiem bija apaļas, ar mazām, glītām auš- telēm, purniņi īsi un paplati, kas tos darīja mazliet līdzī­gus špicu šķirnes sunīšiem. Lielākā daļa kolonijas karā­jās šajos trijos mango kokos, bet atsevišķi sikspārņi bija apmetušies zemākajos kokos turpat tuvākajā apkaimē.

Atradušiem koloniju, mums vajadzēja mēģināt iespē­jami precīzi noteikt sikspārņu skaitu. Tā kā daudzi bija apmetušies mango koku ēnainās lapotnes dzijumā, tad tos nevarēja saredzēt, turklāt ik pa brīdim viens vai vairāki pārlidoja uz citu mango koku vai arī it kā tīrās izpriecas dēļ aizplivinājās pāri nogāzei un atkal atpakaļ, tādēļ skaitīšana nemaz nebija viegla. Vispirms mēs visi pieci izskaitījām koloniju no tās vietas, kur stāvējām, un no iegūtajiem rezultātiem aprēķinājām vidējo skaitli. Sapratām, ka uz to paļauties nevar, jo daudzi sikspārņi atradās nemitīgā kustībā, taču arī tā mūs iepriecināja fakts, ka divi no mums bija saskaitījuši vairāk sikspārņu, nekā Antonijs Čēke bija reģistrējis pirms diviem gadiem.

Zans Klods, kurš bija pārliecināts, ka kolonija kopš Čēkes laikiem pieaugusi, ieteica par labāko laiku skai­tīšanai brīdi, kad sikspārņi ir vismierīgāki, — proti, agri no rīta, kad tie, labi paēduši, ir tikko atgriezušies no nakts sirojuma, vai pusdienlaikā, kad viskarstākā saule. Tā kā pulkstenis bija tikai vienpadsmit, nolēmām pagaidīt līdz dienasvidum un tad skaitīt vēlreiz. Pa to laiku izmeklējām piemērotu vietu, kur izvilkt tiklu, ja nolemsim mēģināt kādu sikspārni noķert..

Tas bija Džons, kas uzgāja pret ieleju pavērstu lie­lisku izcirtumu starp lieliem kokiem, kuri bija kā ra­dīti tīkla novilkšanai un turklāt vislabāk aizsargāja mūs no saules. Pusdienas svelmainajā tveicē mēs vēlreiz skaitījām sikspārņus. Tagad tie bija gaužām rāmi, vie­nīgi šad tad pavēcināja tumšos spārnus, lai uzvēdītu sev mazliet vēsuma. Saskaitījām pāri par simtu. Biju visai iepriecināts, taču drošības labad aizsūtīju Džonu un Zanu Klodu uz ielejas otru pusi pārskaitīt sikspārņus vēlreiz. Un beidzot, lai būtu pilnīgi pārliecināti, mēs skaitījām tos, kad tie vakarā izlidoja sirojumā, un pēdējo lāgu nākamajā rītā. Mūsu galīgais spriedums bija tāds, ka kolonijā ir ap simt divdesmit līdz simt trīsdesmit sik­spārņu; skaitlis, protams, nebija nekāds iespaidīgais, tomēr tas nozīmēja, ka kolonija pieaugusi par apmē­ram trīsdesmit pieciem sikspārņiem kopš Cēkes skaitī­šanas.

Tāda iznākuma sadrošināti, nolēmām, ka maksimālais skaits, ko varējām atļauties, neapdraudot kolonijas vi­tālās iespējas, un minimālais skaits, kas mums nepiecie­šams vaislošanas grupu izveidošanai, ir astoņpadsmit sik­spārņu. Es sapratu, ka sikspārņiem, kā visiem dzīvnie­kiem, kas dzīvo kolonijās, nepieciešama kopība ar savas sugas pārstāvjiem, lai tie varētu iejusties un veiksmīgi vairoties; tādēļ nebija jēgas sagūstīt vienu vai divus pā­rīšus. Jārada tiem kolonijas iespaids, lai arī tā būtu pa­visam maza kolonija. Taču izdomāt, cik un kāda dzimuma eksemplāri jānoķer vietā, kuru esat uzgājuši, ir viens, bet savu nodomu realizēt — gluži kas cits.

Izcirtums, ko bijām šai operācijai izvēlējušies, atra­dās apmēram ceturtdaļjūdzi no kolonijas tieši ceļā uz ieleju, kuru sikspārņi, šķiet, bija izraudzījušies ikva- kara izlidojumiem. Ja viņi tiešām lidos uz ieleju, tad lidos mazliet zemāk par mūsu izcirtumu; bet es droši ce­rēju, ka šeit džekfrūts (kas mūsu pašreizējo mītni pie- smirdināja tikpat briesmīgi kā pirmāk viesnīcu) veiks savu pienākumu un atvilinās sikspārņus līdz izcirtu­mam.