DŽERALDS DARELS - ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Bez tam mēs tālredzīgi iegriezāmies ķīniešu veikali­ņos Portmaturinā, kur citādu veikalu vispār nav, un no­pirkām dažus plastikāta palagus un pāris lētu segu. Kad sametās tumšs un sikspārņi atkal bija palidojuši mums garām, pēc neilgas stīvēšanās tika izlemts, ka Anna do­sies atpakaļ uz viesnīcu un kārtīgi izgulēsies, lai pie­biedrotos mums rītausmā. Kad viņa bija aizbraukusi, mēs ar Džonu saklājām banānlapu būdiņā guļvietas no plas­tikāta palagiem un segām un sakārtojām «uzkabi» — pieklājīgu krājumu sviestmaižu un šokolādes, termosu ar tēju, baterijas un veselu saini mazu, burvīgu no klū­gām pītu groziņu, ko šeit dēvē par tantiem un kas ir viens no Rodrigesas galvenajiem eksporta priekšmetiem; tajos cerējām ievietot sikspārņu lomu. Izlozējām, kuram pirmajam jāpaliek sardzē; man laimējās, es priecīgs sa­ritinājos un drīz vien cieši aizmigu.

Kad pienāca mana maiņa, es devos nelielā pastaigā pa izcirtumu, gribēdams izlocīt kājas. Zeme un augi vēl bija pievilkušies ar mitrumu, kaut gan jau vairākas stundas nebija lijis; gaiss bija silts un valguma piesāti­nāts: ikreiz, ievelkot elpu, likās, ka plaušas uzsūc mit­rumu kā sūklis. Uz nocirstajiem, satrunējušajiem koku zariem, kas gulēja visapkārt, es uzgāju milzum daudz mazu fosforescējošu sēņu, kas zaigoja spožā zilganzaļā gaismā, un šis meža nostūris mirguļoja kā naktī no gaisa skatīta apgaismota pilsēta. Savācu daudz sīku un vairākus prāvus zarus un konstatēju, ka mirguļojošie zari dod pietiekamu gaismu, lai varētu pat lasīt, ja vien gaismas avotu turētu pavisam tuvu pie grāmatas.

Kamēr mēģināju lasīt sēņu gaismā, es pēkšņi izdzirdu dīvainu skaņu, kas šķita nākam no meža aiz mūsu bū­diņas. Troksnis bija diezgan skaļš un krakstošs. Nezin kādas ērmotas iedomas dēļ man tas šķita tāds, it kā ļoti spēcīgs vīrs plaukstā saspiestu sērkociņu kastīti. Taču negribot vajadzēja atzīt: lai cik ekscentriski varbūt ir Rodrigesas ļaudis, tomēr maz ticams, ka viņi trijos no rīta klīstu pa lietū piemirkušu mežu un spaidītu plauk­stās sērkociņu kastītes. Paņēmis bateriju, izrāpos no mūsu trauslās būdiņas un devos izlūkgājienā. Tas nebija tik bīstami, kā varbūt izklausās, jo Rodrigesā nav plēsoņu, ja par tādu neuzskata cilvēku. Rūpīgi pārmeklēju mežu aiz būdas, tomēr neatradu nevienu radījumu, kura balss varētu atgādināt sērkociņu kastītes krakšķēšanu, un ne­satiku ceļā neko briesmīgāku par lielu tauriņu, kas, lie­kas, bija cieši noņēmies uzlidot manai baterijai. Atgrie­zos būdā, apsēdos un nodevos pārdomām. Minēju, vai mums no rīta izdosies noķert kādu sikspārni. Laika bija palicis maz, un es prātoju, vai nevajadzētu pievilkt tik­lus tuvāk sikspārņu kolonijas apmetnei. Pārcilāju domās visas iespējas, kad piepeši satrūkos, no jauna izdzirdis lūstošās sērkociņu kastītes krakšķēšanu, bet šoreiz daudz tuvāk un no vairākām pusēm vienlaikus. Džons pamo­dies pietrausās sēdus un raudzījās uz mani.

Kas tas ir? — viņš samiegojies jautāja.

Nav ne jausmas, bet tas turpinās jau minūtes des­mit. Biju ārā paskatīties, taču neko nemanīju.

Sai brīdī nograbēja vesela krakšķienu kārta, un būdas jumts un sienas salīgojās.

Kas tas, velns lai rauj, varētu būt? — Džons jau­tāja.

Es pagriezu bateriju pret banānu lapu jumtu un re­dzēju, ka tas dreb un šūpojas kā zemestrīcē. Pirms mēs paguvām kaut ko saprātīgu izdomāt, jumts iegruva un pār mums nobira vesela kaskāde milzīgu sauszemes gliemežu, katrs maza ābolīša lielumā. Tie bija resni, glumi un slapji; spīdēdami bateriju gaismā, tie vēlās uz priekšu, atstādami mūsu guļvietās interesantus gļotu rakstus. Pagāja minūtes desmit, līdz iztīrījām savu mi­tekli no nelūgtajiem mlkstmiešiem un salabojām jumtu. Džons atkal saritinājās un aizmiga, bet es sēdēdams iedo­mājos, ka sikspārņi varbūt izjūt pret džekfrūtu to pašu, ko es, un tādēļ mūsu medības ir neveiksmīgas. Pēc stun­das Džons pamodās un pavēstīja, ka esot izsalcis.

Man šķiet, derētu apēst pāris sviestmaižu, — viņš sacīja. — Vai tu nevari man kādu piespēlēt?

Uzzibināju bateriju un pagaismoju kaktā, kas mums kalpoja par pieliekamo. Nepatīkami pārsteigts, ierau­dzīju, ka visi milzu gliemeži, kurus mēs ar tādām pū­lēm bijām padzinuši no būdas, klusītēm bija atgriezu­šies un tagad sakrituši lielā dzintaraini vizošā kaudzē uz mūsu sviestmaizēm; maizi tie locīja iekšā ar acīm re­dzamu baudu. Gliemežiem par palīgu un musinātāju bija ieradusies arī pelēka pusaugu žurka ar spīdīgu ka­žoku, baltām ķepiņām un kuplām, melnām ūsām. Glie­meži nepavisam neuztraucās par baterijas gaismu un priecīgā garā turpināja tiesāt nost mūsu vakariņas, bet žurka bija nervozākas dabas. Tiklīdz uzspīdēja gaisma,

tā uz mirkli sastinga, vienīgi ūsas drebēja un acis šau­dījās; tad, izgrūdusi spalgu spiedzienu soprānā, tā ap­sviedās un vienā lēcienā bija pie manis gultā. Žurka laikam iedomājās, ka atradusi miera ostu, bet es to iz­metu laukā, kaut arī ar zināmām grūtībām, jo vajadzēja izjaukt guļvietu. Pēdīgi izvadīju žurku no būdas un aiz­triecu mežā, pēc tam paglābu sviestmaižu atlikumus no gliemežiem, bet Džons izšķiroja mazāk apgrauztās šķēles, kas vēl būtu ēdamas. Aizvācu gliemežus vēlreiz labi tālu, līdz izcirtuma malai. Nebija lāgā pagājusi ne stunda, kad Džons atkal pamodās un gaudās par izsalkumu.

Tu taču nevari būt izsalcis, — es sacīju, — jo pirms stundas saēdies sviestmaizes.

Apēdu tikai to, kas gliemežiem bija palicis pāri, — Džons skumīgi atteica. — Vai mums nebija arī biskvīti? Kādu biskvītu un krūzīti tējas. Tas gan derētu.

Nopūties iededzu bateriju un pārsteigts ieraudzīju mūsu «virtuvē» atkal to pašu ainu. Gliemeži bija atgrie­zušies un tagad tiesāja nost biskvītus, klāt bija arī mana draudzene žurka. Arī tagad, gaismas kūļa trāpīta, tā iz­grūda histērisku spiedzienu un ienira manā gultā; šoreiz, acīmredzot meklēdama lielāku aizsardzību, tā mēģināja ielīst manās īsajās biksēs. Bargi un nesaudzīgi izraidīju to mežā, pēc tam izsviedu no būdas gliemežus un pār­cēlu atlikušos ēdiena krājumus Džona pusē. Man likās, ka pienākusi viņa kārta tuvāk sadraudzēties ar žurku. Pa to laiku mēs, protams, bijām jau tik mundri, ka miegs vairs nenāca, tādēļ apsēdāmies un, gaidīdami rītu, sākām šo to runāt. īsi pirms ausmas izdzirdām Annu klumburo- jam pa mežu uz mūsu pusi.

Nu, vai izdevās kaut ko noķert? — viņa pienākusi vaicāja.

Nē, — es atbildēju, — ja neskaita gliemežus un vienu žurku. Bet varbūt kaut kas gadīsies, kad atausis gaisma.

Debesis pamazām atblāzmoja palsi dzeltenas, kļuva ar­vien gaišāks, un mēs, pametuši gliemežu sagrauzto būdu, devāmies pie kokiem, kur bija izvilkti tīkli.

Nesaprotu, kādēļ sikspārņi nenāk, — es ieminējos. — To sasodīto džekfrūtu taču, man liekas, var saost pat Čikāgā…

Es zinu, — sacīja Džons, — man šķiet,..

Bet mēs nekad neuzzinājām, kas viņam šķita, jo viņš paliecās uz priekšu un sāka ļoti vērīgi skatīties.

Kas tas ir? — viņš jautāja, rādīdams ar pirkstu. — Tīklā kaut kas sapinies. Vai tas būtu sikspārnis?

Mēs visi sasprindzinājām redzi, lūkojoties uz izcirtumu, kur smalkacu tīkli, smalki kā tīmekļi, gandrīz nebija re­dzami koku ēnā.

Jā! — Anna satraukta iesaucās. — Redzu! Tas no­teikti ir sikspārnis.

Man šķiet, tev taisnība, — es sacīju. — Bet kā viņš, sasodīts, ticis tur iekšā, mums nemanot?