DŽERALDS DARELS - ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Beidzot mums visi sikspārņi bija ievietoti katrs savā tantā un mēs devāmies ceļā uz lidostu. Imigrācijas ierēd­nis un policists sirsnīgi māja mums atvadas, kad mēs iekrāvām savu neparasto bagāžu lidmašīnā. Aizripojām pa putekļaino skrejceļu, tad pacēlāmies gaisā un lidojām nelielā augstumā virs rifa. Man bija žēl šķirties no Rod­rigesas; cik nu izdevās to redzēt, tā šķita burvīga, nesa- gandēta sala. Cerēju, ka tā vēl ilgi noturēsies tāda, jo, tiklīdz šo salu atklās tūristi, tā piedzīvos to pašu likteni, kādu jau piedzīvojuši tik daudzi skaisti zemeslodes stūrīši.

Atgriezušies Maurlcijā, nogādājām sikspārņus Meln- upes aviārijā, ko Deivs bija sagatavojis to uzņemšanai. Ceļojumu tie bija pārcietuši ļoti labi un arī šeit tūliņ iejutās; karādamies aviārija stiepļu griestos, tie maigi sačivinājās un izrādīja lielu interesi par bagātīgo un daudzveidīgo barību, ko Deivs tiem bija sagādājis. Sta­rodami priekā par lielisko veiksmi, devāmies atpakaļ uz viesnīcu, nomazgājāmies vannā un pēc tam gājām pus­dienot. Kad pienāca kārta saldajam ēdienam, Horass ap­vaicājās, ko es vēlētos.

— Ko jūs varat piedāvāt? — es jautāju, stingri apņē­mies neiekrist kā toreiz ar omāriem.

Dažus gardus augļus, ser, — viņš sacīja.

Es uzmetu viņam ciešu skatienu. Taču nelikās, ka viņš grasītos mani izjokot.

Kādus augļus? — es jautāju.

Mums, ser, saglabājušies brīnišķīgi nogatavojušies džekfrūti, — viņš jūsmīgi atbildēja.

Es palūdzu sieru.

Pa viesnīcas apartamenta viesistabas stikla durvīm va­rēja iziet plašā, vēsā verandā. Nokāpušam no tās, bija jāpaiet apmēram divdesmit jardu pa nekoptu zālāju, kurā auga augsti kazuarīnu koki, kas vējā nopūtās kā mīlētāji, un jūs atradāties plašajā sniegbaltajā liedagā, kuram gar visu piekrasti bija apvīta koraļļu un krāsainu gliemež­vāku kaklarota, kas vietvietumis pārtrūka. Tālumā vīdēja grandošu baltu bangu apskalotais rifs, bet aiz tā karaliskā zilumā mirdzēja Indijas okeāns. Starp balto liedagu, kas izrotāts ar trauslajām, gaišbrūnajām koraļļu drumslām,

un plašo rifu, ap kuru mūžam mainās krāšņie putu ziedi, atrodas lagūna. Pusjūdze gaišzila ūdens, rāma kā apakš­tasē ieliets piens, dzidra kā briljants, un zem tā — vesela apburta pasaule, kādas nav nekur citur uz zemes­lodes.

Ikviens dabaszinātnieks, kuram ir izdevība ceļot, dažu­brīd izjutis pārvarlgu līksmi un laimi par dzīvības skais­tumu un pilnību un reizē dziļas skumjas par to, ka ir tik daudz ko redzēt, novērot un mācīties, bet cilvēka mūžs. negodīgi īss, lai tajā iepazītu pasaules noslēpumu para­dīzi. Tādas izjūtas rodas, pirmoreiz skatot tropu lietus meža skaistumu, daudzveidību un krāšņumu, tā katedrā­lei līdzīgo labirintu ar tūkstošiem dažādu koku, kas ap­auguši ar veseliem orhideju un epifītu dārziem, sagūstīti vīteņaugu tīklos; tā ir tāda sugu pārpilnība, ka jūs ne- spējat aptvert, kā daba varējusi izveidot tik daudzas un dažādas formas. To pašu jūs pārdzīvojat, pirmoreiz re­dzot vienkopus milzīgus zīdītāju barus vai lielus nemie­rīgu putnu pulkus. To pašu jūs izjūtat, redzot, kā no kū- niņas izšķiļas taurenis vai no kāpura — spāre; kad vēro­jat smalkās, daudzveidīgās mīlas spēles, visus rituālus un tabu, kas .nepieciešami, lai kāda suga vairotos un turpi­nātos. Jūs to pārdzīvojat, kad pirmoreiz redzat, kā koka gabaliņš vai lapa pārvēršas par kukaini vai ēnas plan­kums par zebru ganāmpulku. To jūs izjūtat, noraugoties milzīgā delfīnu barā, kas piepilda jūru, cik tālu vien acs sniedz, šūpojas un pārgalvīgā priekā lēkā pa savu zilo pasauli; vai arī kad redzat, kā mikroskopisks zirneklītis no sava vārā ķermeņa izvirpina, šķiet, nebeidzami garu caurspīdīgu pavedienu, kuru tas izmantos par transport­līdzekli, lai pa gaisu dotos izpētīt plašo pasauli.

Taču ir kaut kas, varbūt pārāks par visu citu, ko ne­pieredzējis un neizjutis neviens dabaszinātnieks nedrīk­stētu šķirties no dzīves, un tas ir pārdzīvojums, kas cil­vēkā rada bezgalīgu apbrīnu un pazemību, — proti, tropu rifa izpēte. Liekas, ka šajā nodarbībā iesaistās gandrīz visa jūsu būtne un jūs atklājat pat vēl jaunus, pirmāk neapjaustus jutekļus. Jūs kļūstat par zivi, dzirdat, redzat un izjūtat, cik vien cilvēciska būtne spēj; taču tai pašā laikā jūs jūtaties kā putns, kas lido, pikē un slīd pāri jūras dzelmes pļavām un mežiem.

Pirmoreiz šā brīnumainā pārdzīvojuma nojausmas iz­jutu, kad biju Austrālijā uz Lielā Barjerrifa, bet tur

mums diemžēl nebija skābekļa aparātu, bija vienīgi maskas, turklāt manējā sūcās ūdens. Teikt, ka tā bija vil­šanās, būtu pārāk maigi, jo zem manis atradās brīnu­mainā, daudzkrāsainā pasaule, bet es varēju uztvert tikai dažus mirkļus — atkarībā no tā, cik ilgi spēju aizturēt elpu un cik ilgi maska nepieplūda ar ūdeni un nevilka mani dibenā. Mokoši skaistie mirklīgie skati, kas man pavērās zemūdens pasaulē, bija neaizmirstami, un es ap­ņēmos izmantot pirmo iespēju, lai visu apskatītu pama­tīgi. Sāda iespēja man radās Maurīcijā, jo šeit Lemornas Brabantas viesnīcā lagūna un pavadoņrifs atradās vārda tiešā nozīmē manu durvju priekšā. Ja gribēju tikt vēl tuvāk, tad būtu vajadzējis iecelt gultu lagūnā.

Pirmajā rītā es uzlēju tēju un iznesu katliņu verandā, paņēmis līdzi brokastīm vēl mazo, saldo Maurīcijas ana- nasu. Sēdēju, ēdu un vēroju, kā līcī iebrauc laivas; tās vadīja glīti garmataini zvejnieku puiši dzirkstošām acīm un ādas krāsu dažādos toņos, sākot ar vara vai bronzas brūnumu un beidzot ar sodrēju melnumu; viņi bija tēr­pušies tik košās drānā?, ka apkaunoja hibisku un bugen- vilu ziedus, kas liesmoja apkārtējos dārzos. Laivas bija piekrautas ar sniegbaltām koraļļu atlūzām un gliemjvā- kiem — gan apaļiem un plankumainiem kā leoparda āda, gan konusveidīgiem. Laivu priekšgalā bija iespraustas nūjas, apkārtas ar kaklarotām no mazītiņiem gliemež- vāciņiem, kas saulē vizuļoja kā varavīksne. Saule tikko bija pacēlusies virs kalniem aiz viesnīcas, nokrāsojusi visu debesi zilpelēku, apzeltījusi nedaudzos kuplos mā­koņus, kas nesteidzīgā flotilē peldēja pa debess plašumu, iemetusi spožas, baltas dzirksteles putu vālos ap rifu un pārvērtusi seklo, rāmo lagūnu caurspīdīgā safīrā.

Tiklīdz biju verandā apsēdies, uz mana galda tūliņ bir- tin sabira putni, kas par visām varēm gribēja dalīties ar mani brokastīs, vienalga, ko es grasītos ēst. Tur bija siseņstrazdi ar glītu melnu un šokolādes krāsas spalvo- jumu, banāndzelteniem knābjiem un acīm; dziedātājžu- bītes — mātītes liega lapu zaļuma, palsā un sviesta dzel­tenuma tērpos, tēviņi atšķirībai koši dzeltenā un melnā svārkā; melnbaltie ūsainie bulbuli ar skaistām koši sar­kanām ūsām un astēm. Visi padzērās no piena trauciņa, nosprieduši, ka tēja ir pārāk karsta, tad aptupās un rai­dīja ilgu pilnus skatienus uz ananasu. Izkasīju no ana- nasa visu mīkstumu un atstāju paliekas uz galda, kur tās

pēc mirkja bija pazudušas zem putnu bara, kas, strīdē­damies un spārnus plivinādami, ņēmās ap tām.

Padzēru tēju un, paņēmis masku un skābekļa aparātu, lēnām gāju uz piekrasti. Kad sasniedzu pludmales smiltis, spokkrabji (ja šie krabji apstājas vai sastingst, tie kļūst tik caurspīdīgi, ka nemaz nav saredzami) veikli pārku- muroja pār paisuma rievām smiltīs un patvērās savās alās. Lagūnas krastā jūra atsitās pret smiltīm viegli kā kaķa mēlīte, lokot pienu no apakštases. Iekāpu līdz potī­tēm siltajā ūdeni kā remdenā vannā.