DŽERALDS DARELS - ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Sākumā smilšainais jūras dibens bija līdzens, piedra- zāts ar pāri gājušo vētru un orkānu sanesumiem; koraļļu atlūzas, tagad apaugušas ar aļģēm, miljoniem būtņu pa­liekas, pumeka gabali. Smiltīs bariem gulēja lieli, melni jūraseži, klāti ar garām, slaidām adatām, kas nemitīgi kustējās kā kompasa strēles. Pietika jūrasezim pieskar­ties, un adatas, kas liegi bija šūpojušās šurp un turp, pēkšņi nikni saslējās un sāka šaudīties arvien ātrāk kā satrakotas adāmadatas. Lai gan ļoti asas, tās vienlaikus bija tik trauslas, ka, iedūrušās jūsu ādā, tūliņ nolūza. Tās arī iekrāsoja dūruma vietu, it kā jums būtu iešļircināts zem ādas mazliet tušas. Adatas gan izskatījās melnas, to­mēr saules gaismā kļuva redzams, ka īstenībā tās ir ļoti skaistā spoži zilā krāsā, bet pamatnē — zaļas. Šie dzīv­nieki, par laimi, bija pietiekami uzkrītoši, lai tos varētu ievērot; kaut arī daži gulēja plaisās vai zem koraļļu no- karēm, tomēr lielākā daļa. atradās smiltīs pa vienam vai dzelkšņainās grupiņās un bija ļoti labi saredzami.

Juku jukumis ar jūrasežiem gulēja garās caurules un kailžauņu kolonijas. Bet šie piederēja citai sugai. Šie bija lielāki, daži visas astoņpadsmit collas gari, turklāt dzel­tenzaļi ar raibumiem, un šķita daudz gludāki un trek­nāki par saviem melnajiem radiniekiem; vairums bija četras vai piecas collas diametrā. Ieniru un satvēru vienu no necilajiem, neizskatīgajiem radījumiem. Kad uzpel­dēju virspusē, gliemezis vispirms, kā parasts, izšļāca ūdens strūklu, tad, manīdams, ka mana roka tā trekno augumu tur kā turējusi, izlaida lipīgo gumijas šķid­rumu.

Biju pārsteigts par šīs rīcības skaisto efektu ūdenī. Ja kailžaunis izlaiž šo savu spēcīgāko aizsardzības līdzekli gaisā, tas gluži vienkārši izplūst kā pabiezs, balts, lipigs šķidrums, bet zem ūdens šis pats fenomens ir pavisam citāds, skaists. Lipigā viela it kā sastāv no piecdesmit vai vēl vairāk atsevišķām šķiedrām; katra šķiedra ir apmē­ram nūdeles resnumā un collas astoņas gara. Viens gals paliek pie dzīvnieka ķermeņa, bet otrā galā šķiedras izlo­kās un peld ūdenī kā skaista maza strūklaciņa. Nezinu, vai šīm šķiedrām piemīt spējas ievainot vai paralizēt ma­zas zivtiņas. Cilvēks, tām pieskaroties, neizjūt uz ādas nekādu kairinājumu, taču, izplūdināti tādā skaistā strūkl­akā, lipīgie taustekļi ienaidniekam var kļūt bīstamāki, nekā es līdz šim domāju.

Peldēju tālāk un pēkšņi pamanīju, ka, gluži kā uz burvja mājienu, peldu lielā dīvaina izskata zivju barā. Tajā bija apmēram piecdesmit zivju, trīs līdz četras pēdas garas, neitrālā caurspīdīgi pelēkā krāsā, tā ka bija gan­drīz, neredzamas. Mutes tām bija izstieptas, astes tāpat; uzmetot paviršu skatienu, bija pat grūti noteikt, kur galva, kur aste, līdz ieraudzīju pamuļķīgās acis piesar­dzīgi blenžam manī. Zivis droši vien bija darījušas kaut ko ļoti nogurdinošu. Tagad tās nekustīgi it kā karājās ūdenī, pagriezušas galvu pret straumi, un likās iegrimu­šas tādā kā meditācijā. Tās bija ļoti kārtīgas zivis, jo turējās līdzenās rindās kā labi apmācīti, kaut arī mazliet novārdzināti kareivji. Bija interesanti vērot pilnīgi pa­reizi izveidoto ierindu gluži kā karaspēka parādē — vie­nādā attālumā zivs no zivs un gluži tādā pašā attālumā augšējā rinda no apakšējās un horizontālās rindas cita no citas. Man pēkšņi parādoties, izcēlās zināma panika kā tad, kad lielā parādes gājienā kāds kareivis sajauc soli, un bars apjukumā aizpeldēja. Tiklīdz zivis bija no­kļuvušas drošā attālumā no manis, tās atjaunoja ierindu, pagrieza galvas pret paisumu un sastinga.

Pametis šis zivis, peldēju uz priekšu, kā apburts vēro­jot smilšaino jūras dibenu, kurā saule ievilka zeltotas svītras, kas kaut kādas optiskas alķīmijas ietekmē bija no vienas vietas nokaisītas ar trīsošiem zeltainiem ap­ļiem. Tad man priekšā pacēlās neskaidrs veidols, kas, tuvāk piepeldot, izrādījās masīva, apmēram deviņas reiz trīs pēdas liela klints; pēc formas tā atgādināja Sv. Pola katedrāles kupolu. Piepeldējis klāt, ieraudzīju, ka visa klints aplipuši ar sārtiem, baltiem un zaļganiem koraļ­ļiem un virsotnē ir četras lielas jūrasanemones nespodras bronzas krāsā — kā ķēmīgai, daudzkrāsainai cepurei pie­spraustas puķes.

Pārpeldēju pāri interesantajai klintij un noenkurojos pret ne visai spēcīgo paisuma straumi, pieķeroties pie koraļļu izciļņa, kuru pirms tam rūpīgi apskatīju, lai pār­liecinātos, vai uz vai zem tā, vai arī pašā cilnī man neuz­glūn kas bīstams. Un drīz vien konstatēju, ka esmu gudri rīkojies, būdams tik piesardzīgs, jo, tikko biju ar skatienu aptvēris tuvāko apkārtni, ieraudzīju koraļļu un aļģu pie­blīvētajā iedobē apmēram pēdu atstatu no manas rokas lielu, skaistu jūrasķīsi jeb skorpēnu; šās zivs muguras spuru adatas spēj nodarīt sāpes, retos gadījumos pat kļūt nāvējošas, ja tām nemākulīgi pieskaras un tās ieduras miesā. Skorpēna bija ap septiņas collas gara, spēcīgiem žokļiem, lielām, sarkanām acīm un īgnu izteiksmi. Zivs bija sārtā un oranžā krāsā, izraibota ar melnām rūtiņām, svītrām un plankumiem. Krūšu spuras tai bija ļoti garas, tādēļ izskatījās, it kā no žaunu apakšas būtu izaugušas divas sārtas rokas ar izstīdzējušiem pirkstiem. Pa visu muguru rindā stiepās sarkani dzelkņi, kas varēja kļūt nāvējoši. Vispār tā bija krāšņa zivs un pamanīta uzmir- dzēja kā milzu dārgakmens; es pat nepaguvu ievērot, kā zivs sakustējās, kad tā ar visu savu svītraino un planku­maino tērpu bija pazudusi iedobes dziļumā. Tad, sapra­tusi, ka ir pamanīta, skorpēna liegi sakustināja lielās astes spuras, apmeta līkumu ap klinti un, vairīdamās no manis, aizpeldēja dziļumā. Lai arī zivs bija ļoti skaista, es tomēr jutos atvieglots, kad tā vairs neatradās man tik tuvu kai­miņos.

Anemonēs un ap tām ņirbēja vairākas skaistas klaun- zivis, apmēram trīs collas garas, koši oranžas, apjoztas ar sniegbaltām šķērssvītrām. Šīs mazās, skaistās zivtiņas dzīvo simbiozē ar anemonēm. Tās uzturas starp smaila­jiem taustekļiem, kuri nogalinātu lielākas zivis; tā jūras­anemones kļūst klaunzivīm par mājokli un arī par drošu cietoksni, kur patverties briesmu brīžos. Pateicībā par šo aizsardzību mazās zivtiņas pamet daļu savas barības, ko anemones aprij. Kā un kādēļ šīs interesantās attiecības izveidojušās, nav noskaidrots. Anemonēm patiesi nav iespējams piedēvēt spožu intelektu, tādēļ paliek neatmi­nama mīkla, kā tās iemanījušās izprast klaunzivju node­rīgumu un izvairās zivtiņas sadurstīt.

Dziļi koraļļos ieķīlējušās, šur tur gulēja lielas glieme­nes. Redzamas bija vienīgi vāku robainās malas, starp tām spiedās ārā mantijas ārmala, tādēļ izskatījās, it kā jums ņirgtu pretī biezas zilas lūpas ar vieglu zaļganu zaigumu. Šīs, katra apmēram kokosrieksta lielumā, pro­tams, bija radinieces tām slavenajām milžgliemenēm, kas atrodamas tālāk pie rifa, — drausmiem milzeņiem, kuri sver līdz divsimt mārciņu un ir trīs pēdas gari. Sarakstīts daudz šausmu stāstu par nelaimīgiem nirējiem, kas ne­jauši iegrūduši kāju starp gliemežvākiem, tie tūliņ sacir- tušies kā lieli slazdi (visas gliemenes satraukumā aizvāž vākus), un nabaga nirēji noslīkuši. Dokumentālu ziņu par šādiem gadījumiem gan nav, tomēr tie ir pilnīgi iespē­jami, jo gliemene patiesi var aizcirsties, un, ja peldētājam nav klāt naža, ar ko pārgriezt masīvo muskuli, kas izpilda vienlaikus abu vāku slēdža un viru funkciju, gliemežnīca paliks cieši noslēgta un neatverama kā cietokšņa vārti. Arī šīs košās milzu gliemenes dzīvo loti interesantā sim­biozē: to spožajā mantijā mitinās liels daudzums sīku vienšūnas aļģu, kas nosauktas visai skanīgā vārdā: Zoo- xanthellae. Šīs sīkbūtnes pārtiek no gliemenes uzsūktās barības paliekām un atmaksā, apgādādamas gliemeni ar papildu skābekli. Tā nu iznāk, ka tās par dienišķo mai­zīti maksā ar gaisu, un man šķiet, nevienam no mums nebūtu iebildumu pret šādu norēķināšanās veidu.