DŽERALDS DARELS - ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Šajā mirklī vēl viens sikspārnis ielidoja izcirtumā, ātri un piesardzīgi izpētīja apkārtni un aizlidoja, līdz ar to mums parādīdams, ka, pirmkārt, lido pilnīgi klusu un, otrkārt, ka no tās vietas, kur augstāk pakalnā atrodas mūsu būda, mēs viņu nebūtu varējuši saredzēt, jo, ieli­dojis izcirtumā, tas tūliņ pazuda robainajās ēnās.

Pa to laiku jau bija ataususi liela diena, un mēs pār­steigti ieraudzījām, ka tīklos karājas nevis viens, bet des­mit sikspārņi. Teikt, ka mēs bijām priecīgi, būtu pārāk mazizteiksmīgi, jo klusībā, man šķiet, visi bijām izjutuši, cik niecīgas izredzes mums ir uz panākumiem.

Sikspārņi nekustīgi karājās tīklos, un, tā kā viņi pār­bīlī neplosījās, nolēmām ar ārā ņemšanas brīdi nogaidīt un paskatīties, vai neizdosies noķert vēl kādu. Nākamajā pusstundā izcirtumā ielidoja vairāki sikspārņi, bet tie bija ļoti piesardzīgi un turējās pārāk augstu, lai ieķertos smalkajos tīklos. Beidzot pārliecinājāmies, ka vairāk mums nevienu nesagūstīt, tādēļ sagatavojām tantus un ķērāmies pie notverto gūstekņu izpestīšanas.

Vispirms noskaidrojām dzimumu. Bijām gluži sašutuši, konstatēdami, ka visi notvertie ir tēviņi. Tuvumā tie bija vēl skaistāki nekā pa gabalu skatīti — muguras tiem bija košā sarkanīgā kastaņu brūnumā, kas pārgāja tīra zelta krāsā uz pleciem un vēderiņa. Sodrējmelnie spārni bija smalki un mīksti kā vislabākā zamšāda. Mazie, jocīgie, apaļie zelta krāsas ģīmīši ar palsi dzeltenīgajām acīm piešķīra dzīvnieciņiem niknu, ērmotu miniatūru lidojo­šu rotaļlāčuku izskatu. Smalkais tīkls bija sikspārņus pa­matīgi savaņģojis — liegie spārni iepinušies tīkla acīs tā, ka ne atmudžināt, ne izņemt; kad bijām ceturtdaļstundu veltīgi nopūlējušies izvilkt vienu spārnu, mēs atteicāmies no cīņas un gluži vienkārši izgriezām dzīvniekus no tīkla.

Pat tas bija jādara Joti uzmanīgi, lai nesagrieztu vai neie- plēstu spārnu liego plēvīti, turklāt vienlaikus centāmies, cik iespējams, nesabojāt tīklu.

Darbs bija grūts, un vieglāku to nepadarīja arī sanik­notie sikspārņi, kas izmantoja katru izdevību, lai iecirstu adatasos zobus mūsu neaizsargātajos pirkstos. Taču pēdīgi bijām visus sikspārņus izgriezuši, nenodarot pārāk lielu postu alī tīkliem, un salikuši katru atsevišķi savā tantā. Pēc tam ķērāmies pie piņķerīgā tīklu lāpīšanas un izvilk­šanas darba. Pa to laiku ieradās abi mūsu palīgi, lai stātos dienas maiņā, un sirsnīgi nosmējās, dzirdēdami mūsu stāstu par būdas sagāšanos un gliemežiem, kas notiesāja mūsu sviestmaizes. Atstājām viņus, apsolījušies vakarā atgriezties, un ar noķertajiem sikspārņiem devāmies uz­varas gājienā atpakaļ uz Portmaturinu.

Sikspārņu novietošanai pilsētas skola augstsirdīgi mums atvēlēja no jauna izbūvētu klasi, ko vēl nebija aiz­ņēmusi Rodrigesas zinātkārā jaunatne. Tā bija divdesmit

reiz desmit pēdu liela nule izkrāsota un uzposta telpa un, pēc mūsu ieskata, ideāla vieta sikspārņu novietnei. Mēs izklājām to ar zariem un piekārām tur vairākus stiepju sietus, uz kuriem salikt no Maurīcijas atvesto augļu ba­gātību. Nolēmām noķertos tēviņus palaist brīvi lidot telpā, bet sagūstītās mātītes turēt tantos. Lai neviens mani neapvainotu šovinismā, steigšos paskaidrot: šī šķie­tamā diskriminācija notika vipnīgi tādēļ, ka mātītes, ko cerējām noķert, būtu nesalīdzināmi vērtīgāks guvums, tādēļ ar tām bija jāapietas sevišķi rūpīgi.

Vēlā pēcpusdienā atgriezāmies izcirtumā pie abiem uz­ticīgajiem izlūkiem. Mijkrēslī uzrāpāmies savā novēro­šanas punktā ielejas nogāzē un sākām gaidīt, ko darīs sikspārņu kolonija. Nekādu lielo kustību nemanīja, lai gan sikspārņi gulēja caurā miegā un ļoti bieži mainīja guļvietu, pārvietojās zarotnē, ārkārtīgi prasmīgi izman­tojot asos nadziņus spārnu galos. Tikai retumis dažs ne­steidzīgi paplivinājās kādu gabaliņu, lai pēc tam atgriez­tos uz vecā zara vai atrastu jaunu vietu. Kopumā sik­spārņi izturējās ļoti klusi, tikai reizumis viens otrs maz­liet ieņerkstējās, ja kāds sugasbrālis pielīda gulētājam pārāk tuvu, bet tas notika reti.

Taču viens sikspārnis kolonijā nepavisam nebija pie­skaitāms klusētājiem. Tas bija resns mazulis — mēs viņu nokristījām par Ambrozu —, kuru māte centās atradi­nāt no pupa un kurš neparko negribēja ar to samieri­nāties. Lai gan bija jau gandrīz tikpat liels kā māte, viņš nesaprata, kādēļ gan nevarētu turēties, pieķēries pie mātes, un pazīsties, kad vien iepatīkas. Bet māte izturējās bargi, un drausmīgi bija noklausīties mazuļa dusmās un vaimanās. Spiegdams un čiepstēdams viņš vajāja nelāimīgo māti no zara zarā, centās ar spārnu nagiem pieraut viņu sev tuvāk un izgrūda skaļus izmi­suma spiedzienus, ja tas neizdevās. Vienīgais pārtrau­kuma brīdis drausmīgajā brēkšanā iestājās tad, kad mātei nervi vairs neizturēja un viņa aizlidoja un apmetās kādā attālākā kokā. Tad Ambrozs uz īsu brītiņu pārstāja spiegt, jo sasprindzināja visus spēkus, lai sadūšotos lidot mātei pakaļ. Beidzot viņš tiešām sasparojās, aizlaidās pie mā­tes un, tikko atžirdzis ņo ceļojuma, atkal mācās spieg­dams viņai virsū.

— Kāds riebīgs sikspārnēns, — sacīja Anna. — Ja tas būtu manējais, es viņu bez žēlastības nogalinātu.

Viņu vajadzētu nosūtīt uz privātskolu, — Džons sa­prātīgi piebilda.

Drīzāk uz labošanas iestādi nepilngadīgajiem, — ieteica Anna.

Varu tikai teikt: es ceru, ka tas nelaimīgas nejau­šības dēļ neiekulsies mūsu tīklos. Un, ja nu tiešām tā notiks, es viņu laidīšu vaļā, kaut arī tā būtu mātīte, — es sacīju.

Pareizi, — Džons noteica. — Iedomājies, cik draus­mīgi būtu augu dienu klausīties tādā spiegoņā.

Kad satumsa, mēs aizgājām uz savu banānlapu būdu un pārlaidām nakti kopā ar dažiem uzmācīgiem milzu gliemežiem, vairākiem miljoniem dzēlējodu un diviem lieliem, kareivīgi noskaņotiem simtkājiem. Žurka mūs neapciemoja, un man likās, ka tā nervu sabrukumā guļ savā alā. No rīta konstatējām, ka esam noķēruši vēl di­vus sikspārņus, turklāt, mums par lielu prieku, tās bija mātītes. Izgriezām tās no tīkliem un saudzīgi aiztrans­portējām uz skolu, kur mūsu iepriekšējās nakts gūstekņi bija ļoti labi iejutušies. Grīdu klāja bieza mēslu kārta, un augļi bija izmētāti pa visu klasi.

Mūsu aizlidošana uz Maurīciju bija paredzēta nāka­majā dienā pulksten divos, tas nozīmēja, ka rītrltā agri mums jāsagūsta nepieciešamais skaits sikspārņu. Cerības uz izdošanos bija niecīgas, taču rītausmas zaļganajā gaismā, sev par lielu atvieglojumu, redzējām, ka tīklos ieskrējuši trīspadsmit sikspārņi un to vidū ir vajadzīgais daudzums mātīšu. Pavisam bijām noķēruši divdesmit piecus sikspārņus; septiņus tēviņus nolēmām atlaist brīvē. Izpestījuši visus trīspadsmit sikspārņus un salikuši tos katru savā tantā, salocījām tīklus un pēdējo reizi rāpā­mies augšup pa klinšaino taku, kas mūs izveda no Baložu Kaskādes. Projām iedami, vēl dzirdējām Ambroza žēla­bainos spiedzienus'. Tas nu bija sikspārnis, kas droši ne- paļausies izmirstībai, ja vien kaut kā spēs paglābties!

Kad atgriezāmies skolā, mums vajadzēja pārbaudīt vi­sus tēviņus un pareizā proporcijā atlasit pilnīgi pieaugu­šos un jaunuļus, lai varētu savās kolonijās sabalansēt pie­mērota vecuma pārus. To paveikuši, savācām visus lie­kos tēviņus tantos un izbraucām no pilsētas līdz tai vietai, kur sākas Baložu Kaskāde, palaist tos brīvībā. Izraudzī- jāmies piemērotu novērošanas punktu un pasviedām sik­spārņus pa vienam gaisā. Visi tūliņ pagriezās un aizlidoja uz apmetnes pusi. Pār ieleju pūta diezgan spēcīgs vējš; bija interesanti vērot, kā sikspārņi visiem spēkiem cīnās pret vēju, tie pat bija spiesti visai bieži apmesties kokos, lai atpūstos. Mēs prātojām, kā viņiem klātos, ja uznāktu ciklons, kas ilgtu trīs četras dienas vai pat ne­dēlu.