DŽERALDS DARELS - ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Smilšu virskārta man ap kājām bija dīvaini izrak­stīta — izskatijās, it kā pa seklo ūdeni kāds būtu gājis un iespiedis smiltīs simtiem neskaidras jūraszvaigžņu kon­tūras. Tās bija iegūlušas staru starā un atgādināja dī­vainu konstelāciju smiltīs. Lielākā kontūra no viena stara smailes līdz pretējai bija apmēram pēdu gara, mazākā izmēros pielīdzināma apakštasei.

Gribēdams redzēt, kādas īsti ir šīs rēgainās jūraszvaig- znes, paurbināju zem vienas no tām kājas lielo pirkstu un pacēlu mazliet uz augšu. Tā paslējās no slēpņa, uz mirkli uzpeldēja augšup, noskalojot smilšu kārtiņu, kas to bija viegli apsegusi, un manam skatienam atklājās skaista, spēcīga palsas ķieģeļkrāsas jūraszvaigzne, izrai­bināta ar daudziem nespodri baltiem un sarkaniem plan­kumiem. Lai ari jūraszvaigznes izskatās ļoti pievilcīgas — liegi samtainas, līdzīgas zvaigznēm, ar kurām rotā Ziem­svētku eglītes galotni —, īstenībā tās ir cietas un, pie­skaroties tām, liekas, ka esat pieskāries smilšpapīram. Tā, kuru es ar kājas pirkstu tik rupji biju izcēlis no smilšu gultas, dzidrajā ūdenī lēnām apgriezās un slīdēja lejup, nonākdama jūras dibenā augšpēdus. Jūraszvaigznes apakšpuse bija dzeltenīga ziloņkaula krāsā ar dziļu ga­renisku gropi katrā starā; gropes līdzinājās neaizvilktam ātrslēdzim, un gropē atradās milzums kājiņu — apmēram četrus milimetrus gari tausteklīši ar apaļu, plakanu pie­sūcekni galā. Katra kāja kustējās neatkarīgi no pārējām, tā ka gropēs notika nemitīga kustība, tausteklīši sarāvās un izstiepās, meklējot virsmu, kur pieķerties ar piesū­cekņiem.

Nesameklējusi piemērotu virsmu un, domājams, apjau­tuši, ka atrodas augšpēdus, jūraszvaigzne pavilka viena stara smailo galu sev apakšā. Atradusi vietu, kur pieķer­ties, tā šķietami bez mazākās piepūles salieca staru tālāk zem sevis. Vienlaikus tā saritināja sev apakšā vēl divus starus, kas atradās abās pusēs pirmajam, un tad dzīv­nieks, uz šā staru trijstūra balstoties, lēnām, liegi sāka slieties augšup. Stari ķermeņa otrā pusē saliecās un snaikstījās kā pirksti, atbalstot kustību, un drīz vien jū­raszvaigzne stāvēja kā ritenis, sastingušo staru balstīta. Apakšējie stari nu bija plaši ieplesti, un ķermenis lēnām un graciozi liecās lejup kā joga, kas izpilda sarežģītu, skaistu vingrinājumu. Ķermenis tagad atradās pareizā stāvoklī; jūraszvaigznei atlika vienīgi izvilkt no ķermeņa apakšas balsta starus, un viss būs kārtībā. Visa šī dar­bība norisēja lēnām un tik graciozām kustībām, ka jeb­kurai balerīnai saskrietu acīs skaudības asaras.

Un tad jūraszvaigzne izdarīja kaut ko tādu, kas nebūtu pa spēkam pat vistalantīgākajai baletdejotājai. Tā gulēja smiltīs un pēkšņi izgaisa. Man turpat acu priekšā tā gluži vienkārši pazuda, atstādama smiltīs vienīgi pavisam vieglu iespiedumu, kas ļāva nojaust dzīvnieka apveidus, īstā norise, protams, bija tāda, ka jūraszvaigzne tikai šķietami gulēja nekustīgi, bet simtiem sīko kājiņu, kas atradās ķermeņa apakšpusē un nebija redzamas, urbās smiltīs, līdz dzīvnieks iegrima, izzuda skatienam, un baltie smilšu graudiņi uzskalojās, noslēpdami jūraszvaigzni. Si procedūra, sākot ar mirkli, kad es dzīvnieku izcēlu, un beidzot ar tā ieniršanu smiltīs, bija ilgusi ne vairāk kā divas minūtes.

Uz lagūnu tiku atnācis ar stingru nodomu mesties ūdenī un peldēt uz dziļumu, bet nu biju jau notērējis piecas minūtes, vērojot spokkrabjus, otras piecas minū­tes, apbrīnojot paisuma izskalo jumu izveidoto kaklarotu ūdensmalā, un vēl divas minūtes, līdz potītēm ūdenī iebri­dis, noskatoties, kā guru jūraszvaigzne (manējā laikam piederēja pie šīs sugas) iegrimst smilšu nirvānā. Pa šo laiku zvejnieki, satupuši laivās kā jautri papagaiļi, vē­roja mani ar tikpat dzīvu interesi, ar kādu es vēroju krastmalas dabas dzīvi. Taču viņi prata labi apslēpt ziņ­kāri un necentās man tuvoties, piedāvājot savu preci ar to apnicīgo uzmācību, kas tik raksturīga siktirgoņiein citās zemēs. Maurīcieši ir pārāk smalkjūtīgi, lai tā rīko­tos. Pamāju viņiem ar roku, un viņi, smaidīdami pār visu seju, pamāja pretī.

Nolēmis vairs nenovērsties no mērķa, iebridu līdz vi­duklim ūdenī, uzliku masku un ieniru, lai saslapinātu galvu un muguru un tā kaut drusku aizsargātos pret sauli, kura jau neganti karsēja pat šai agrajā rīta stundā. Tiklīdz biju iegremdējis galvu ar masku zem ūdens, jūra šķita pazūdam, un es sev pie kājām ieraudzīju krāšņu zemūdens ainavu.

Tai pašā mirklī aizmirsu savu nodomu peldēt uz dziļā­kiem ūdeņiem, jo šeit man pavērās tik brīnumaina pasaule, ka neviens zinātniskās fantastikas romānu autors nespētu izdomāt vēl ekscentriskāku Marsa bioloģijas attēlošanai. Man ap kājām, mazliet par tuvu, lai būtu patīkami, gu­lēja seši vai septiņi prāvi plakani jūraseži kā vesels zie- mojošu ežu pulciņš; adatās tiem bija ieķērušās aļģu skrandas un koraļļu drumslas; ja neieskatītos tuvāk, tos varētu noturēt par tumšas lavas pikučiem, kas aplipuši ar aļģēm. Starp tiem bija ievijušies dīvaini veidojumi un kūtri gulēja smiltīs kā čūskas, kas sildās saulītē. Tie bija apmēram četras pēdas gari, aptuveni četru collu apkārt­mērā un izskatījās kā ērmota zemūdens putekļu sūcēja caurule, kas taisīta no pabieza, mitra brūna papīra, ik pa trim collām sametināta un sākusi apaugt ar tādām kā matainām sēnītēm.

Sākumā es nespēju ticēt, ka šie ķēmīgie priekšmeti va­rētu būt dzīvi. Man likās, tās ir kaut kādu dziļjūras aļģu beigtās paliekas, ko paisums atskalojis seklumā un tagad vieglie vilnīši valsta pa smiltīm. Taču, tuvāk aplūkojot, redzēju, ka, lai cik neticami liktos, tie tomēr ir dzīvi. Sinucia muculata, kā šis dīvainais radījums nosaukts, tie­šām veidota kā gara caurule, kas pa vienu galu iesūc ūdeni ar visiem mikroorganismiem un pa otru galu to izlaiž ārā. Kopā ar sinuktām ieraudzīju seklās jūras di­benā guļam ari dažus senus draugus — jūras gliemežus kailžauņus, kurus pazinu kopš Grieķijā pavadītajiem bēr­nības gadiem, — pēdu garus biezus, treknus, kārpainus radījumus, kas līdzinājās sevišķi nepievilcīgi piepildītai aknu desai. Satvēru vienu rokā; tas bija mazliet glums, tomēr stingrs kā samirkusi āda. Izcēlu to virs ūdens, un gliemezis izrīkojās gluži tāpat kā tā radinieki Vidusjūrā. Tas ar apbrīnojamu spēku izšāva ūdens strūklu, sašļuk- dams manā plaukstā plakans un šļaugans. Tad, velti izmē­ģinājis šo aizsardzības paņēmienu, tas ķērās pie nākamā, proti, pēkšņi izgrūda baltu šķidrumu, kas atgādināja kon­densētu pienu un bija neiedomājami lipīgs: pavisam ne­liels šķidruma daudzums, ticis pie ādas, pielipa stingrāk par līmlenti.

Nespēju atvairīt domu, ka šāds aizsardzības līdzeklis ir diezgan nederīgs: ja ienaidnieks uzbruktu, tad lipīgā, gumijai līdzīgā šķidruma kārta tikai piesaistītu uzbru­cēju gliemezim vēl ciešāk. Tomēr, no otras puses, tik sa­režģīts aizsardzības ierocis nebūtu dots tik primitīvam radījumam, ja tas nekalpotu noteiktam nolūkam. Es pa­laidu gliemezi vaļā, un tas nogrima jūras dibenā, lai dzī­votu jūras gliemeža interesanto, piedzīvojumiem bagāto dzīvi, proti, šūpojoties paisuma vilnī, iesūktu ūdeni pa vienu savas būtnes galu un izlaistu ārā pa otru.

Negribīgi novērsu uzmanību no radījumiem, kas ņir­bēja man pie kājām, un devos pētniecības ceļojumā. Pir­majā mirklī, kad ar lejup vērstu seju ienirstat ūdenī un ūdens zem maskas šķiet izgaistam, allaž jūs pārņem kaut kas līdzīgs bailēm vai drausmām. Jūs pēkšņi esat kļuvis par vanagu, kas lidinās virs zemjūras pasaules mežiem, kalniem un smilšu tuksnešiem. Jūs jūtaties kā Ikars, kam saule silda muguru, bet lejā kā karte atveras daudzkrā­saina pasaule. Un, kaut ari jūs peldat tikai dažas pēdas virs šis pasaules, skaņas līdz jums atlido klusinātas, it kā no tūkstoš pēdu dziļuma klusā gaisā, it kā jūs būtu tur apstājies un dzirdētu zem kāda kalna norisināmies dzīvi rotaļu namiņos un ciematos. Kraukšķi, kas rodas no tā, ka spilgtā papagaiļzivs ar «knābi» skrubina koraļļus; ņur­dēšana, spiedzieni vai pīkstieni, kad viena vai otra no simtiem zivju nikni aizstāv savu teritoriju pret iebrucē­jiem; smilšu vieglā čaboņa, kad tās sakustina straume vai paisums; sievišķīgas šalkas, it kā iečaukstētos tūkstoš krinolīnu. Šie un vēl daudzi citi trokšņi uzkāpj pie jums no jūras dibena.