DŽERALDS DARELS - ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Pārcēlu savu novērošanas punktu uz klints otru pusi, iepriekš pārbaudījis, vai nesastapšu tur skorpēnu, un konstatēju vēl vienu simbiozi. Tur peldēja neliels bariņš daudzkrāsainu zivju, kuru vidū bija viena koferzivs un trīs ķirurgzivis dzeltenā kanārijputniņu krāsā.

Koferzivs izskatās patiesi neiedomājami. Tā ir tikai trīs collas gara, koši oranža, nosēta ar melniem punktiņiem; taču vairāk nekā košais tērps mani pārsteidza zivtiņas neparastais veidojums: viss ķermenis ir kā iegarena četr­stūraina kaula kastīte, kurā atstāti caurumi, bet pa tiem spraucas ārā zivs spuras, aste, acis un mute. Astei tātad jāgriežas kā propelleram. Šāds kustēšanās veids kopā ar apaļajām, izvelbtajām, vienmēr it kā izbrīna pilnajām acīm, četrstūraino ķermeni un punktoto tērpu padara šo zivtiņu par vienu no kuriozākajām rifa iemītniecēm.

Ķirurgzivis ir pavisam citādas. Dzeltenajam ķermenim ir aptuveni mēness forma, zivīm ir apaļa, pārkarena piere, mute bezmaz atgādina cūkas šņukuru. Šādu nosaukumu zivis ieguvušas tādēļ, ka tām pie astes ir divi asi, skal­pelim līdzīgi dzelkņi. Šos bīstamos ieročus zivs var gluži kā kabatas nažus savāzt un nobēdzināt apslēptā gropē.

Lai arī abējas zivis bija interesantas izskatā, tomēr vis­pārsteidzošākais bija tas, kas to starpā norisinājās. Abas ķirurgzivis bija transam līdzīgā nekustībā sastingušas pie klints, bet koferzivs kā ērmīga oranža laiviņa manevrēja šurp un turp, brīžiem apstādamās. Šīm zivīm pa vidu šau­dījās trīs mazas, lokanas zivtiņas — mazie jūrasgrunduji ar spožiem tumšziliem un gaišziliem plankumiņiem uz muguras. Tās bija apkopējas un cītīgi apkalpoja savas trīs klientes: metās tām klāt un nosūca parazītus no lie­lāko zivju ķermeņa, pēc tam atkāpās, itin kā novērtēda­mas padarīto, un tad atkal ķērās pie darba, gandrīz kā smalki mācītas frizieres, kas veido jaunas modes frizūru. Vēlāk uz lielā galvenā rifa es reizēm redzēju zivis rindā gaidām savu kārtu pie «frizētavas», kur zili plankumotās frizieres ņēmās kā negudras, lai apkalpotu visus klientus.

Mani tā savaldzināja viss, ko redzēju — jo visa «Sv. Pola» klints, kā mēs to sirsnībā bijām nosaukuši, no vie­nas vietas bija noklāta ar mazām jūrasanemonēm, jūras- vēdekļiem, daudzsaru tārpiem, garnelēm, krabjiem un dažādu citu radību —, ka atjēdzos tikai tad, kad biju pavadījis veselu stundu, neizkustēdamies no vietas, un ir tad nebiju paguvis visu redzēt un uztvert. Šeit uz šās vienas klints bija miriāde dzīvu radījumu, un dabaszināt­niekam vajadzētu desmit mūžu, lai šos noslēpumus atri­sinātu. Brokastlaikā lēnām peldēdams atpakaļ, domāju: kas gan man atklāsies pie īstā rifa? Drīz es to uzzināšu. Tas būs pārāks par visu līdz šim redzēto.

Cik drīz vien bija iespējams, nolīgu laivu un laivinieku, kas atbrauktu mums pakaļ ik rītu pašā agrumā, lai mēs varētu, neaizkavējot pārējos darbus, pavadīt dažas stun­das uz rifa. Jau pēc divām dienām laiva atslīdēja pa zī­daino lagūnu un ar vieglu nopūtu, smiltīm klusu noņirk- stot, apstājās tieši pie mūsu guļamistabām. Mūsu dzīvē ienāca Ābels. Tas bija jauns kreols ar kuplu vaigubārdu un ūsām, platu, sirsnīgu afrikānieša smaidu un jocīgu piesmakušu, smalku balsi. Viņš bija izslimojis poliomie­lītu divpadsmit gadu vecumā, kad Maurīcijai uzbruka šīs briesmīgās slimības epidēmija, bet, kaut ari labā roka un labā kāja viņam bija mazliet gaudena, viņš laivā tomēr bija ļoti kustīgs, turklāt peldēja un nira kā zivs. Kā vai­rums salinieku un zvejnieku, viņš lieliski pārzināja jūras zemūdens dzīvi, zināja, kur ko var atrast, tikai šīs zinā­šanas bija stipri sajauktas ar gluži nezinātnisku folkloru.

Lai nu kā, taču rifu viņš pārzināja teicami un spēja jūs aizvest visur un parādīt visu, ko vēlējāties redzēt, sākot ar sprutu un beidzot ar austerēm; sākot ar asinssarkani plankumotiem, gariem, smailiem gliemežvākiem kā de­gunradža rags un beidzot ar koraļļu mežiem, kurus vār­dos nav iespējams attēlot.

Mūsu pirmajā braucienā viņš paskaidroja, ka rifs aptu­veni sadalīts piecos apvidos. Tie bija dziļūdens rifs ār­pus lagūnas teritorijas, krastmalas smilšainā josla ar atsevišķām («Sv. Polam» līdzīgām) klintīm un trīs vietas ar koraļļu nogulu pamatnē. Katrā bija skatāms kas cits. Pirmajā dienā viņš mūs aizveda uz apvidu, kuru mēs no­saucām par «Briežu kapsētu» jeb «Lendzīra stūrīti».

Vispirms šķērsojām smilšu joslu. Gulēju laivas priekš­galā uz mazā klājiņa, agrā rīta saule sildīja man muguru, un es raudzījos dzidrajā ūdenī. Pirmais, ko ieraudzīju, bija kailžauņu bars un dīvainās, caurulei līdzīgās sinuktas, pēc tam vārda vistiešākajā nozīmē tūkstošiem lielo, sarkano jūraszvaigžņu, kas rēgaini vizēja caur plānu smilšu kārtiņu, bet tām pa vidu smilts virspusē liels dau­dzums spilvenveida jūraszvaigžņu. Tās ir resnas un apa­ļas, ar īsiem, platiem stariem, tā ka drīzāk izskatās robo­tas nekā starainas. Sie dzīvnieki ir oranždzelteni un no vienas vietas piebakstīti ar spīdošiem, piķa melniem ko­nusveida dzeloņiem, taisniem un smailiem kā rozes ērkšķi.

Tālāk zem laivas parādījās arvien vairāk koraļļu drum­slu, tad smiltis izzuda un mēs slīdējām pāri daudzkrāsai­nam persiešu paklājam, kas sastāvēja no koraļļiem un aļģēm, un zem laivas priekšgala šaudījās košu zivju bari. Sasniedzis izraudzīto vietu, Ābels izslēdza motoru un pār­meta pār laivas malu enkuru — prāvu dzelzs gabalu ar apaļiski izdobtu vidu. Laiva apstājās virs apmēram sešu pēdu dziļuma, un ūdens bija tik dzidrs, ka skaidrākais degvīns salīdzinājumā ar to liktos duļķains. Atri uzmau­cām maskas un pār laivas malu ienirām tādā apburtā pa­saulē, ka pret to nobālēja visi jel kad lasītie un izsapņotie pasaku valsts brīnumi. Pirmais iespaids bija neiedomā­jams krāsu mirdzums — zeltains, violets, zaļš, oranžs, sar­kans liesmojums ar visām niansēm un pārejām no vienas krāsas otrā. Kad bija norimis pirmais izbrīns par šo daudzkrāsaino pasauli, mūsu iztēli sāka rosināt apveidi. Konkrēti šai apvidū dominējošie koraļļi bija «brieža ragi», kas patiesi atgādināja milzīgu Viktorijas laika skaistāko brieža ragu trofeju kolekciju baltā un pelēkzilā krāsā. Daži veidojumi bija tikai pāris pēdu augsti, bet vietumis koraļļi slējās kā augstas baltas un zilas Ziem­svētku eglītes, starp kuru zariem šaudījās sīku krāsainu zivtiņu bari, gluži kā raibpapagaiļi laidelējas un pikē starp koku zariem tropu mežā. «Brieža ragu» meža vidū pacēlās arī smadzeņu koraļļi, dažs maizes klaipa lie­lumā, dažs kā atzveltnes krēsls, un starp tiem — ba­gātīga smalko jūrasvēdekļu, mīkstkoraļļu un aļģu deko­rācija.

Un šajā elpu aizraujošajā krāsu un apveidu mulsino­šajā bagātībā dzīvoja tikpat interesanti iemītnieki. Mani pārsteidza zināmā to līdzība ar virszemes apdzīvotājiem. Mazās, košās, daudzkrāsainās zivtiņas it kā lidot lidoja pa «brieža ragu» mežu, bet dziļāk lejā melnbalti poma- centrīdi lielos pulkos rosījās starp jūrasvēdekļiem gluži kā zebru bari uz sauszemes. No koraļļu alām izpeldēja brūnas un sārtas zivis ar dusmīgām, sapīkušām mutēm, lai draudētu par ielaušanos viņu teritorijā; tās izpleta spuras tieši tāpat, kā zilonis paplēš ausis, kad gatavojas uzbrukt. Tur bija kvēli oranžas zivis ar melnām svītrām kā tīģeri, kuras lodāja pa koraļļu pamatņu ēnaino dzelmi, un bariem ašu, strauju oranžbrūnu zivju, kas man atgā­dināja gazeles vai antilopes. Iedobēs kā aizmigušas dze- loņcūkas gulēja jūraseži, cits koši zils, cits nefrīta zaļš, cits palsā lavandas krāsā.