DŽERALDS DARELS - ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Uzsliet telti bija gaužām grūti, jo pamats vai nu bija tik ciets, ka tajā nevarēja iedzīt pat tērauda stienīti, vai arī tufs saira putekļos. Beidzot, pagalam nomocījušies, uzslējām telti pavisam ērmīgā veidā. Mēs to visai apšau­bāmi piesējām pie robainiem tufa ciļņiem, cerēdami, ka tie spēcīgā vējā nesadrups un neatlūzīs; tomēr telts deva mums to, kas Raundā visnepieciešamākais, — ēnu. Cil­vēks, kurš nav augu dienu pavadījis svelmainā saulē un izdegušā apkārtnē, varbūt nesapratīs, ka pat bērna saul- sarga mesta ēna spēj kļūt par tikpat kārotu pavēni kā dziļa, vēsa ala. Viņš varbūt neiedomāsies arī, ka labāk ir padzerties karstu ūdeni nekā palikt nedzērušam.

Kad bijām iekārtojušies Un visu novietojuši drošībā, turklāt pārbaudījuši, kā darbojas portatīvais radioraidī­tājs — mūsu vienīgā saskare ar ārpasauli —, Vehebs de­vās atpakaļ uz labo kuģīti «Sphyrna», kura nosaukums tulkojumā nozīmē «āmurgalvas haizivs». Drīz vien tas bija vairs tikai tumšs plankumiņš jūrā un tālu aiz Ganers- kveinas peldēja uz to pusi, kur zilā dūmakā viedās Mau- rīcijas kalni. Kad bijām pilnīgi beiguši iekārtošanos, cilā­juši un pārcilājuši smagās kannas, pārsteigti jutām, ka esam ļoti piekusuši, un paēdām pieticīgas vakariņas, jo karstums mums bija laupījis ēstgribu. Tūliņ pēc saules rieta likāmies gulēt.

Nākamā rītā piecēlāmies pirms ausmas un tūliņ devā­mies ceļā uz veco pandānu jeb vakoa koku, kas pazīstams ar piknika koka nosaukumu, jo ir pirmais koks, ko sasto­pat, rāpjoties augšup no kuģu piestātnes, tādēļ ikviens tur apmetas atpūsties un uzkost. Nolēmām no turienes iet taisnā ceļā, cik nu taisns ceļš Raundā iespējams, cauri palmu joslai uz ziemeļiem. Mūsu nodoms bija iet līkločos no vienas latānijpalmas pie otras, jo mums bija teikts, ka tieši tur mitinoties boa, un katru sīki pārmeklēt. Noru­nājām, ka tad, kad kļūs pārāk karsts, nolaidīsimies piec­desmit pēdu lejāk un iesim atpakaļ uz pometni. Cerējām, ka šādā veidā mums izdosies pārbaudīt visas palmas ap­tuveni simt kvadrātpēdu laukumā. Un ikvienam, kurš domā, ka tas nav nekāds grūtais pasākums, es iesaku aizbraukt uz Raundu un izmēģināt pašam.

Pirmajā pusstundā meklējām ļoti cītīgi. Bez mitas kāds no mums sacēla veltīgu trauksmi, pamanījis laiskos, mier­mīlīgos Telfēra scinkus vai lielacainos Gintera gekonus palmu lapu padusēs pie stumbra, jo scinka vai gekona aste, ja vien tā ir redzama, pirmajā acu uzmetienā tiešām ļoti atgādina čūsku. Tomēr bija patīkami vērot, ka tel- fēru populācija salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu ir krietni pieaugusi un, kas ir vēl svarīgāk, arī Gintera ge- konu skaits kļuvis lielāks. Visur bija redzami tukli mazuļi.

Bijām dzirdējuši no visiem, kam šeit gadījies redzēt vai sagūstīt boa, ka parastākā no abām sugām — ja ap­draudētu populāciju, kur atlikuši vairs tikai septiņdesmit pieci eksemplāri, var saukt par parastu — slēpjoties latā- niju lapu padusēs pie stumbra. Tiem, kas nekad nav re­dzējuši latānijas, šis norādījums var likties ļoti precīzs un nepārprotams, vienkāršāks par vienkāršu. Taču latā­nijas visu ļoti sarežģī. Lapas aug uz resna, taisna kāta, kas izbeidzas ar kaut ko līdzīgu zaļam milzu vēdeklim. Lapas kāts ir atsperīgs kā čuguna kalums, bet vēdekļa daļa šķiet gatavota no biezas, nesalaužamās zaļas plast­masas. Lapu gali apbruņoti ar ērkšķiem, kas ir pietiekami smaili, lai izdurtu cilvēkam aci. Tātad, meklējot Raundas salas boa, jāpieiet pavisam klāt palmai, jāpašķir zari un jāiebāž seja lapu biezoknī, lai varētu saredzēt vietu, kur lapas kāts izaug no stumbra; to darot, ar stingru spie­dienu jānoliec lapa un jācer, ka kāts sasvīdušajā rokā nepaslīdēs un lapas vēdeklis jūs nesagraizīs vai ērkšķi neizdurs jums acis.

Otra suga — alu boa — dzīvo pazemē, un jums jāro- kas kā cūkai ozolainē, jāuzrušina plānā zemes kārtiņa ap katru palmu. Arī tas nezinātājam var nelikties grūts darbs, taču īstenībā ir citādi, jo latānijas atmirušās lapas gan nobrūnē un noliecas pie zemes, tomēr neatlūst no kāta; tādēļ ap katra koka pamatni bija izveidojusies brūna vēdekļveida lapu telts, kuru vajadzēja novākt malā, lai varētu atrakt lapu slēpto zemi. Teikt, ka tas bija darbs, kuru strādājot mocīja slāpes un lija sviedri, būtu ļoti nepilnīgs attēlojums; mēs peldējām sviedros, visa miesa kaisa svelmē, un mēle šķita pārvietojusies uz vecas un ļoti izkaltušas zamšādas dobumu. Tufs bija tā sakarsis, ka uz tā mēs būtu varējuši cept olas. No augšas saules karstums šaustīja kā ar rīkstēm, bet no tufa sitās sejā tāda versme kā no tēraudlietuves krāsns. Noejot simt jardu, mēs izsvīdām vairāk šķidruma, nekā cilvēka ķer­menī vispār varētu būt uzkrāts.

Visnogurdinošākais šajā gājienā bija tas, ka mēs ne­kad neatradāmies līdzenā vietā. Vajadzēja vai nu pie­pūlēt muskuļus, rāpjoties kalnā, vai arī tos sasprindzi­nāt, atsperoties pret nogāzi, lai neslīdētu lejup. Pat ejot pa taisnu taku, likās, ķa viena kāja ir īsāka, otra ga­rāka. Nomeklējāmies divas stundas, bet tad apsēdāmies, lai padzertos un apēstu katrs pa apelsīnam. Kad bijām jau cik necik iemanījušies gājienos pa Raundu, konsta­tējām, ka labāk ņemt ceļā līdzi apelsīnus nekā smagās ūdens pudeles, jo apelsīns derēja ne tikai slāpju, bet arī izsalkuma remdēšanai, turklāt izkaltušajā mutē palika tīkama tīra sajūta.

Saule pa šo laiku jau bija pacēlusies virs salas blīvas un raudzījās lejup kā milzīga pūķa drausmā, sarkanā acs. Mēs zinājām, ka drīz patiesi būs pārāk karsts, lai turpinātu meklēšanu. Notrausāmies apmēram piecdesmit pēdu pa nogāzi lejup un sākām iet atpakaļ uz nometni, pa ceļam tomēr turpinādami meklēšanu. Pašķīru, kā man pašam likās, kādu tūkstošo reizi latānijas lapas un ierau­dzīju asti, kuru noturēju par Telfēra scinka asti. Grasī­jos jau doties pie nākamās palmas, tomēr drošības la­bad gribēju pārliecināties, vai aste tiešām pieder teltē- ram. Pēc īsas cīņas ar lapām es pārvietojos citā novēro­šanas pozīcijā.

Tas nebija Telfēra scinks, tā bija pieaugusi, turklāt ļoti skaista Raundas boa, saritinājusies ap latānijas lapu kātu pamatnēm, kuras veidoja ap palmas stumbru tādu kā bļodu. No savas vietas varēju redzēt čūsku laiski un mierīgi guļam. Vienīgā ķermeņa daļa, ko es būtu varē­jis satvert, bija pats astes gals. Tā man šķita no visiem aspektiem aplama rīcība. Pirmkārt, aste bija tieva, un, kaut arī nebūtu grūti to satvert, tā būtu vieglāk ievaino­jama nekā čūskas pārējais ķermenis. Otrkārt, ja es sa­tveru čūsku aiz astes, tā varētu man iekost. Man tas ne­kādu ļaunumu nenodarītu, jo mute čūskai ir maza, bet man negribējās riskēt ar iespēju, ka čūska pret manu roku izlauztu kādu no saviem asakām līdzīgajiem zo­biem, jo tāds ievainojums varētu izraisīt tai mutē au­goni. Čūska bija pārāk vērtīga, lai riskētu ar kaut ko tamlīdzīgu. Bīdamies to izbiedēt un varbūt pat pazau­dēt, es nemainīju stāvokli, tikai uzsaucu Džonam, kurš, izslējis dibenu gaisā kā pīle, kas ūdenī meklē barību, bija ieniris latānijas lapu biezoknī gabaliņu lejāk.

Džon! — es saucu. — Man te ir čūska, nāc nu talkā!

Saskrāpēts, sapinkojies un nosvīdis viņš izlīda no koka

apakšas un notrauca sviedrus no pieres.

Atvaino, lūdzams, — viņš atsaucās, — esmu pārāk aizņemts ar tām simt piecdesmit, kas lokās ap mani šeit.

Neesi tāds antiņš! Es nejokoju.

Nopietni? — Džons iesaucās un, uz tufa slīdēdams un klupdams, drāza pie manis.