DŽERALDS DARELS - ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Apej apkārt kokam un satver čūsku! — es izrīkoju. — Tai pusē viņai ir galva. Un neļauj, lai viņa tev iekož, negribu, ka viņai mutē iemetas augonis.

Es paliku arjergardā, bet Džons pašķīra lapu vēdek­ļus, saskatīja, kur atrodas čūskas galva, tad bez cere­monijām pastiepa garo roku, sagrāba čūsku aiz kakla pie pakauša, saudzīgi izmudžināja to no latānijas lapām un izvilka ārā.

Boa bija apmēram trīs pēdas gara, pamatā olīvzaļa, ar nespodri dzelteniem plankumiem uz astes pusi. Galva tai bija garena un šaura, gandrīz lapas formā. Kopumā « šī čūska nemaz neizskatījās pēc boa.

Ar apgalvojumu, ka mēs bijām sajūsmināti, nekas ne­būtu pateikts. Sagūstīt vienu no visretāk sastopamajām čūskām pasaulē tik grūtos apstākļos, kad bijām vēl tikai divas stundas meklējuši, šķita neticami; sagūstīt to tādā veidā, kā bija izdevies mums, — ar pašas čūskas piepa­līdzību — bija vēl lielāks brīnums. Mēs atsākām medības vēl dedzīgāk. Tomēr saule cēlās arvien augstāk, karsēja arvien neciešamāk un cīņa ar latānijām kļuva arvien grūtāka, tādēļ mēs beidzot aizgājām atpakaļ uz nometni un nodevāmies greznai uzdzīvei — baudījām svaigu ko­kosriekstu pienu un arbūzus un atgūlāmies saliekama­jās gultās, kas uz nelīdzenās zemes niķojās kā neiejāti

zirgi. Tad, kad iestājās tas, ko mēs ar zināmu sarkasmu dēvējām par vakara vēsumu, tas ir, kad temperatūra bija nokritusies līdz 85 grādiem pēc Fārenheita un uz tufa bluķiem varēja apsēsties neapsvilinoties, mēs vēl­reiz apstaigājām latāniju audzi, bet bez panākumiem. Tonakt lija, ūdens straumēm plūda pār tufa plātnēm, spiedās cauri mūsu telts griestiem, un mums, guļot sa­vās saliekamajās gultās, likās, ka peldam pa vienu no nepievilcīgākajiem Venēcijas kanāliem.

Bijām kājās pirms saullēkta, tikko debesīs parādījās pirmā zaļganzeltotā blāzma, un tūliņ devāmies uz palmu audzi. Torīt bija krietni vēsāks, jo uzpūta dzestrs vējš, kas izrotāja zilo jūru ar baltu putu ziedlapām un dzina pa debesīm lielus plakanu mākoņu barus, kuri brīžiem aizsedza sauli un ļāva mums uz dažām minūtēm atvilkt elpu. Nomeklējāmies trīs stundas, tomēr neieraudzījām nevienu čūsku, kaut gan visapkārt rosījās daudz ķirzaku. Kad piesēdām atpūsties un noēst pa apelsīnam, Džons attīstīja veselu teoriju.

Čūskām, raugi, barības šeit ir pārpārēm, — viņš sa­cīja. — Zaļo gekonu un scinku mazuļu te ir, ka mudž, un tie čūskām noder par ideālu barību.

Par ēdamā trūkumu tās tiešām nevar sūdzēties, — es atteicu.

Bet kādēļ čūsku ir tik maz? — Džons neatlaidās.

Droši vien tādēļ, ka tām šajās sasodītajās latānijās traki grūti citai citu atrast, — es dziļi sarūgtināts sacīju.

Manuprāt, tas ir tādēļ, ka tās tiek nomedītas agrā bērnībā.

Nomedītas? Kas tad šīs medī?

Telfēra scinki. Esmu novērojis, ka lielie, vai zini, rij itin visu, sākot ar košļājamo gumiju un beidzot ar apelsīnu mizām. Vēl nupat redzēju, kā viens telfērs no­tiesāja paprāvu Bodžerija scinku. Un jaunpiedzimušie čūskulēni nezcik lieli nevar būt. Pieauguši telfēri ir ne­ganti zvēri, un to šeit pilnas malu malas.

Droši vien tev taisnība. Man tas nebija ienācis prātā.

Lai palīdzētu savvaļas čūskām, — Džons prātoja, — vajadzētu savākt četrus vai piecus simtus telfēru un aiztransportēt uz Ganerskveinu vai Flatas salu.

Nu gan tu aizdomājies pārāk tālu, — es atteicu, op­timistiski* ierušinādams apelsīna sēkliņas sabirzušās tufa smiltis. — Tu gluži labi zini, ka ir divas lietas, kas dabas aizsardzības entuziastus padara histēriskus kā vecmeitas: proti, sugu audzēšana nebrīvē un sugu pārvietošana.

Man tikai šķiet, ka boa čūskām ar to būtu daudz līdzēts, — Džons stūrgalvīgi palika pie sava.

Droši vien. Kad būsim pa īstam saņēmuši rokās Raundas problēmu, mēģināsim to ierosināt. Pagaidām ķersimies vēlreiz pie latānijām.

Pusstundu vēlāk Džons pierādīja savu teoriju. Viņš pasauca mani palīgā pie latānijām, kas bija saaugušas tik cieši kopā, ka viņš viens pats nespēja lapas izšķirstīt. Ka­mēr es pieturēju dzīvo lapu vēdekļus, viņš rakņājās pie stumbra pamatnes pa nokaltušajām lapām. Džons pacēla vēdekli, uz kura lietus laikā bija nogūlusi sabirzuša tufa kārta, un no lapām pēkšņi izkrita kaut kas, ko es sākumā noturēju par lielu simtkāji; zemē nokritis, tas locījās. Taču nākamajā mirklī atskārtu, ka tas ir boa mazulis košā ķieģeļkrāsā ar dzelteniem plankumiem. Es to biju notu­rējis par simtkāji šās neierastās krāsas dēļ, jo nevarēju iedomāties, ka mazuļi krāsā tik stipri atšķiras no pieau­gušo čūsku atturīgās krāsas. Mēs līksmodami pievācām mazuli, saudzīgi ieguldījām to audekla kulītē un ktum- burojām atpakaļ uz nometni.

Tagad nu tu redzi, — Džons elsdams sacīja, kad mēs slīdējām un šļūcām pa Raundas nelīdzenumiem. — Šitais pats mazulis nespētu pretoties lielajiem telfēriem un būtu kādam noderējis par gardu kumosu.

Tonakt mēs piedzīvojām ne tikai lietusgāzi, bet arī varenu vēju, kas jebkuru mirkli varēja sagrābt un aiznest mūsu telti. Nakts pagāja gaužām nepatīkami, un mēs bi­jām priecīgi, kad beidzot atausa rīts. Izgājām parastajā medību apgaitā pa latāniju audzi un atgriezāmies ap pulksten vienpadsmitiem. Jūra spēcīgi bangoja, un de­besīs gūzmējās mākoņi. Vējš pūta negaidītām negantām brāzmām, un izskatījās, ka līdz vakaram piedzīvosim jaunas lietusgāzes. Kamēr sēdējām pie lenča, es, pabāzis galvu ārā no telts, pārsteigts ieraudzīju labo kuģīti «Sphyrna» varonīgi šķeļam bangas un tuvojamies mūsu krastam; kuģis ar grūtībām lauzās uz priekšu, jo jūra kļuva arvien nemierīgāka. Mēs sākām prātot, kāds gan uzdevums kuģim varētu būt pildāms tik vētrainā laikā; taču tad arvien skaidrāk kļuva redzams, ka kuģis tuvojas Raundai. Mēs ar ziņkāri gaidījām, ko gan tik nepiecie­šamu Vehebs nolēmis mums atsūtīt. Ne mirkli mums ne­ienāca prātā, ka kuģa steidzīgajam braucienam uz salu par iemeslu ir tieši laika apstākļi. Kad tas piebrauca pie piestātnes klints un izmeta enkuru, kapteinis sāka mūs saukt.

Ciklons! — viņš kliedza. — Maurīcijā izziņots otrās stipruma pakāpes ciklona brīdinājums. Esmu atbraucis jums pakaļ. Pasteidzieties!

Doma palikt uz nenoteiktu laiku nošķirtiem Raundā, kamēr plosās vienalga kādas stipruma pakāpes ciklons, bija tik nepatīkama, ka mums nemaz nebija nepiecie­šams kapteiņa mudinājums pasteigties. Neķad vēl ne­viena nometne nav novākta un manta sasaiņota tādā ātrumā. Nogādāt visu laivā un no laivas uz «Sphyrna» klāja bija ārkārtīgi grūts darbs, tomēr pēdīgi mēs kopā ar ekipējumu un abām mūsu dārgajām čūskām šūpojā­mies pa viļņiem atpakaļ uz Maurīciju.

Brīdinājums par ciklona tuvošanos bija spēkā veselu nedēļu, un visu nedēļu laiks bija nejēdzīgs — stipri lija, jūra trakoja. Un, lai neveiksme būtu pilnīga, nelabums, kas man sāka uzmākties jau Raundā, izvērtās par vienu no tām amēbu infekcijām, kas pagalam nogurdina un laupa spēku. Šķita, ka mums nav ne mazāko izredžu no­kļūt vēlreiz atpakaļ uz Raundu un savākt vaislas pro­grammai nepieciešamo skaitu čūsku; mēs nebijām sagūs­tījuši pat otras ķirzaku sugas pārstāves, kas mums bija vajadzīgas. Tas nozīmēja, ka vajadzēs atstāt čūskas Ve- hebam, lai viņš tās aizved atpakaļ uz Raundu un palaiž brīvībā. Tās bija pārāk liels retums, lai riskētu kļūdīties, turklāt ar iespējām, kādas bija Maurīcijā, nevarējām ne­maldīgi noteikt mazā čūskulēna dzimumu. Būtu nozie­gums aizvest tās uz Džersiju, lai tur konstatētu, ka abas ir viena dzimuma. Beidzot apspriedu to visu ar Vehebu, bet viņš sacīja: ilgstošā prognoze paredzot, ka ciklons tomēr paiešot mums secen un gaidāms rāms laiks.