DŽERALDS DARELS - ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Vai jums abiem nebūtu iespējams uzkavēties maz­liet ilgāk?

Visam piedevām jutos gaužām sarūgtināts, ka biju spiests atteikties no ceļojuma uz Asamu, kuram biju ga­tavojies septiņus gadus un kurā man vajadzēja doties tūliņ pēc atgriešanās Džersijā; Maurīcijas dakteri neparko negribēja mani laist šajā ceļojumā. Līdz ar to iemantoju mazliet papildu laika, bet, pat uzturēdamies šeit, jutos pārāk nelāgi, lai uzņemtos ceļojumu ar kuģi un pieda­lītos smago mantu stiepšanā pa salu.

Nez, — es klusā cerībā ieminējos, — vai mēs ne­varētu dabūt valdības helikopteru? Pirmkārt, ceļojums uz salu un atpakaļ būtu daudz vieglāks, un, otrkārt, es vienmēr esmu ilgojies pavizināties helikopterā.

Vehebs vilka lūpas urskulī un teica, ka tas gan būšot pagrūti, bet viņš tomēr pacentīšoties.

Pāris dienu vēlāk viņš man piezvanīja un gaužām paš­apmierinātā balsī paziņoja, ka ministru prezidents atļāvis izmantot helikopteru. Varējām doties ceļā, tiklīdz iestā­sies labs laiks. Taču vēl vajadzēja nonīkt vairākas dienas, kamēr divi cikloni — viens nosaukts piemīlīgajā vārdā «Fifija» — grozījās virs Indijas okeāna, prātojot, vai ap­ciemot Maurīciju vai ne. Mums par lielu atvieglojumu, cikloni tomēr laikam nosprieda šurp nenākt, un, tā kā laika prognoze bija labvēlīga, mēs saņēmām atļauju tu­vākajā pirmdienā lidot uz salu. Sī diena sakrita ar kādu valsts svinamdienu, tādēļ Vehebs nolēma piebiedroties un bez tam norīkot mums palīgā uzticamu praktikantu no mežkopības departamenta.

Helikopterā mums vajadzēja sēsties Portluisā un no turienes aizlidot uz kādu futbola laukumu, kur kravas mašīna būs nogādājusi mūsu bagāžu. No turienes līdz Raundai bija tikai ceturtdaļstundas lidojums. Mēs noteik­tajā laikā sapulcējāmies pie policijas barakām Portluisā, un tūliņ helikopteru ļoti svinīgi izripināja un atvēra kā tādu burbuli. Mēs sarāpāmies iekšā. Vehebs un Džons nosēdās aizmugurē, bet es priekšgalā pie jautrā indiešu pilota un viņa palīga. Man likās, ka atrodos zeltzivtiņu traukā, un, tā kā visai labi nepanesu augstumu, es do­māju, kā būs, kad pacelsimies gaisā.

Ak tu manu dieniņu, kas par karstumu! — noteica pilots, piesprādzēdams drošības jostu. — Kāds sasodīts karstums!

Raundā būs vēl karstāk, — es piebildu.

Jā, jā, — pilots piekrita, — tur jūs cepināsieties gan. Ak tu manu dieniņu, kas par karstumu!

Propelleris sāka griezties arvien ātrāk, un piepeši mēs vertikāli, gluži kā lifts, pacēlāmies gaisā, palikām mirkli uz vietas stāvam un tad aizpukšķinājām septiņdesmit pēdu augstumā virs Portluisas. Pārdzīvojums bija neap­rakstāms; daudz spēcīgāk nekā vismazākajā lidmašīnā jūs jūtat, ka varat kā vanags vai kā spāre vertikāli pa­celties un nosēsties, planēt un piķēt. Kad mēs lidojām simt pēdu augstumā virs cukurniedru plantāciju kvad­rātiem ar lielu brūnu akmeņu kaudzi katrā, radās iespaids, ka plīvojam pāri milzīgam zaļam šaha galdiņam, kurā izmētātas nesamērīgi lielas ziloņu mēslu kaudzes. Gar ceļa malām flamboiantkoki kvēloja kā vienkop sarušinātas sarkanas ogles, un paši ceļi šķita kā impre­sionista glezna ar sīkiem spilgtiem plankumiņiem: tās bija sievietes, kas, košos sari tērpušās, devās uz tirgu.

Pēkšņi mēs stateniski traucāmies lejup — jāteic, nav visai tīkami atrasties zeltzivtiņu traukā un just, ka teju, teju izgāzīsies cauri stiklam — un nosēdāmies futbola laukumā liegi un viegli kā pienenes pūka. Šeit mūs jau gaidīja augstu piekrauta mašīna ar mūsu telti, ēdamo un sešpadsmit lielām transporta kannām, kā arī Veheba so­lītais palīgs no mežniecības departamenta. Viņu sauca Zuzū. Viņš bija slaids aziātu cilmes jauneklis ar platu, sirsnīgu smaidu un tik strupu degunu, ka, pretskatā rau­goties, likās — jūs lūkojaties bises stobros. Viņš bija ģērbies aizsargkrāsas treniņtērpā, uz acīm viņam bija

saulesbrilles ar lieliem stikliem, bet galvā liela tropu ķi­vere no mežniecības departamenta inventāra — tāda, kādas mēdza valkāt Stenlijs un Livingstons. Zuzū likās burvīgs jauns cilvēks, drausmīgi satraukts par gaidāmo piedzīvojumu. Viņš man atzinās, ka ne tikai neesot ne reizes bijis ārpus Maurīcijas, bet neesot arī vēl nekad mūžā lidojis, nemaz jau nerunājot par lidojumu helikop­terā. Iespēja piedzīvot trīs tik ārkārtīgas dēkas vienā dienā viņam bezmaz laupīja valodu.

Sakrāvām bagāžu helikopterā, kuram smago ūdens kannu dēļ vajadzēs lidot divreiz, un pacēlāmies gaisā. Planējām lēnām virs futbola vārtu stabiem; bērnu bars, kas bija sapulcējies noskatīties, pajuka uz visām pusēm, un bērni smiedamies un klaigādami paskrējās mums ga­baliņu līdzi. Tad mēs, propellerim tarkšķot, pacēlāmies virs izpluinītajām palmām un aizdūcām pāri lagūnas sma­ragdzaļajiem ūdeņiem, pāri rifa balto putu puķu dobei, pāri tumšzilajam jūras klajam, uzņemot kursu uz Raundu, kas četrpadsmit jūdžu tālāk zvilnēja pret apvārsni kā izkaltis zaļganbrūns bruņrupucis.

Raundas kartēs salas dienvidu daļā ir divas vietas, no­sauktas par «Lielo plakni» un «Mazo plakni». Tie ir divi līdzenumi — viens lielāks, otrs mazāks, un tās arī tiešām vispār ir divas vienīgās līdzenās vietas uz šīs salas. Šeit .vējš un lietus bija tufu šautis, drupinājis un nogludinājis laukumos, kuri gan nebija gluži tik gludeni kā balles zāles grīda, tomēr cik necik atgādināja līdzenos laukus uz Mēness virsmas. Mēs nolaidāmies mazākajā laukumā, un mūsu propellera griešanās sacēla spārnos baltastes un sarkanastes faetonputnus un tumšos visai drūma izskata Trinidadas vētrasputnus, kas klaigādami sāka riņķot ap mums. Vētrasputniem bija dīvaini gaisīgi kliedzieni, kas sākās ar ķērcienu sēriju un beidzās ar brīnumskaistu gulgojošu, mežonīgu dziesmu, kādu nepavisam nevarēja gaidīt no tāda necila jūras putna. Turpretī, redzot pasa­kaini skaistos faetonputnus, nevarētu pat iedomāties, ka viņu saucieni čīkst kā šampanieša pudeles korķis, kuru grūti izvilkt.

Mocīdamies un svīzdami aizvilkām savu telti un krā­jumus pāri līdzenumam un tad lejup ielejā, kas stiepās gar līdzenumu. Faetonputni piķēja ap mums kā baltas lāstekas, izgrūzdami savus ērmotos brēcienus, vētras- putni, bez pūlēm planēdami divas pēdas virs zemes, pa­vadīja mūs kā lieliski apmācīti ganu suņi, kas apsargā ļoti nedisciplinētu un stulbu aitu baru.

Nometnes vieta, kuru izvēlējāmies, atradās vēju un ūdens izgrauzta strauta krastā; strauta gultne vijās uz jūru kā miniatūrs Lielais Kanjons. Tufs šeit bija sagūlis lielās, pelēkās plātnēs, un vietvietām truši un jūras putni to bija sadrupinājuši un saberzuši, izveidojot kaut ko līdzīgu augsnei. Tur zaļā segā pletās sīki augi ar gaļīgiem stublājiem, kas pirmajā acu uzmetienā atgādināja ūdens- kreses. Par laimi, truši tos nebija nograuzuši, un tā šie augi kļuva par aizsargsegumu vērtīgajiem augsnes lau­kumiņiem. Mazie laukumiņi nepiemīlīgajā panīkušajā ainavā izskatījās kā apmaldījušās zaļas pļaviņas, no ku­rām šur tur pacēlās palmu puduri. Nekā bīstama tur, šķiet, nebija, nekādas dzīvības, izņemot kukaiņus un da­žus klaiņojošus scinkui; bet, tiklīdz satumsa, viss kļuva citādi.

Noņēmāmies līdz pašam vakaram, savezdami nometni pilnīgā kārtībā. Kad zaļais mijkrēslis apdzisa un debesis kļuva samtaini melnas un zvaigžņu piebārstītas, kā pēc signāla no zemes dzīlēm pacēlās neiedomājami dīvains troksnis. Tas sākās klusi, gandrīz melodiski — likās, kaut kur tālu plašā, piesnigušā klajumā sērīgi gaudo vilku bars. Tad korim piebiedrojās arvien vairāk balsu, tas pieņēmās spēkā un pārvērtās par traku mesu kādā sāta- nistu apakšzemes katedrālē. Bija dzirdami priesteru vāj­prātīgie kliedzieni un draudzes mežonīgie atbildes brē­cieni. Tā turpinājās apmēram pusstundu, skaņas cēlās un grima, no negantā trokšņa drebēja visa apkārtne, un tad, it kā zeme piepeši būtu atvērusies un izlaidusi visas Gus­tava Dorē gleznotās nolādētās dvēseles iz elles dziļu­miem, no zaļo pļaviņu klātajām alām murkšķēdami, brēk­dami un vaidēdami plūda ārā ūdensburātāju mazuļi.