DŽERALDS DARELS - ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Apmēram stundu mēs lēnām rausāmies lejup uz jūru, līkločodami pa stāvajām kraujām un pārbaudīdami latā­nijas, kas sīksti turējās pudurīšos, kur vien spēja ar sak­nēm ieķerties. Konstatēju, ka pat šajā augstumā nelielās palmu birzltes ir biezi apdzīvotas. Tur mita prusaki un circeņi, vaboles, mušas un dīvaini kāpuri, kuru maksts atgādināja saldējuma konusveida turziņu; tur bija zar- kukaiņi, zirnekļi un gandrīz visur miljoniem sīku, sar­kanu smidzīšu, kas šķietami bez jebkāda mērķa tekalēja pa tufu. Alās zem sakritušajām vecajām latāniju lapām mitinājās interesanti sauszemes krabji purpura krāsā; tiem bija palsas krēmkrāsas spīles, ko tie nemitīgi kusti­nāja, atgādinot bankas operatorus, kuri visu mūžu pa­vadījuši, skaitīdami svešu ļaužu naudu, un nu vairs ne­spēj apvaldīt roku refleksīvās kustības. Viscaur ap latā­nijām dzīvoja Telfēra scinki, un pietika kaut uz mirklīti atsēsties, kad tie tūdaļ bija klāt veseliem bariem kā ziņkārīgi bērni, sāka grauzt jūsu kurpju saites vai skru­bināt bikšdibenu un notiesāja visu, ko nomētāt zemē, vienalga, vai tā bija apelsīna miza vai papīrs. Šeit zālienā ap latānijām uzturējās arī Bodžerija scinki, kas barības medībās nemitīgi šaudījās saulē kā dzīvsudrabs, bet pašās latānijās mita Vinsona gekoni, zaļi kā zāle, ar zilām un sarkanām galvām.

Biju apsēdies nelielas latānijas ēnā, lai apēstu apelsīnu, un kļuvu par liecinieku ļoti interesantam skatam, kas, pirmkārt, apliecināja, cik daudz Vinsona gekonu tāda palmiņa spēj noturēt, un, otrkārt, pierādīja Telfēra scinku plēsoņas dabu.

Sēdēju, labsajūtā sūkādams apelsīnu, kad izdzirdu lapās virs galvas straujus pakšķus. Sākumā man likās, ka mūs pārsteigusi lietusgāze un lietus pilieni atsitas pret palmas cietajām lapām. Taču pakšķēšana nemitējās, bet lietus lāses nebija ne redzamas, ne sajūtamas. Es ziņkāri pavē­ros augšup. Zaļās lapu rokas saulē bija gandrīz caurspī­dīgas, un es ieraudzīju lielisku ēnu rotaļu — tur lēkāja un kumuroja Vinsona gekoni. Brīžiem kāds uz mirkli ap­stājās un palūkojās gar lapas malu lejup, taču tūliņ atkal traucās gar stumbru augšup. Tur bija vismaz četrdesmit gekonu, sākot ar pilnīgi pieaugušiem un beidzot ar collu gariem mazulīšiem. Gekoni veikli kā vardes lēca no vē­dekļa uz vēdekli; visi devās uz koka galotni, viņus ne­pārprotami bija pārņēmusi panika. Pārlieku skaisti izska­tījās mazo ķermenlšu tumšie silueti, kas skraidelēja un lēkāja uz zaļo lapu ekrāna.

Ielūkojos latānijas lapu biezoknī, lai redzētu, kas tad īsti tā nobiedējis zaigojošo gekonu baru, un klusībā ce­rēju, ka vainīga varbūt ir čūska. Taču gar palmas stum­bru smagnēji un lietpratīgi augšup rāpās Telfēra scinks. Brīdi pa brīdim tas apstājās, pavērās uz galotni un šau­dīja mēli. Koka galotnē drūzmējās un lēkāja pārbiedētie gekoni, šad tad pabāzdami gar lapu vēdekļu malu mazos košos ģīmīšus, kuros mirdzēja apaļas, melnas, nāves bai­lēs ieplestas acis. Telfēra smagnējās, nesteidzīgajās kustī­bās jaudās kaut kas aizvēsturisks. Brīdi pavērojis šo ainu, nolēmu, ka lielā ķirzaka pietiekami ilgi biedējusi mazos, laumiņām līdzīgos gekonus, tādēļ satvēru telfēru un aizvācu to soļus piecdesmit tālāk no latānijas. Kad atgriezos, lai nosūkātu apelsīnu līdz galam, gekoni mie­rīgi gozējās saulē, baudīdami savu sīko, ierasto dzīvīti.

Pusstundu vēlāk Vehebs triumfēdams sauca, ka sagūs­tījis ceturto čūsku. Arī tas bija pusaugu dzīvnieks, drusku lielāks par Zuzū notverto. Devāmies atpakaļ uz nometni un bijām tik apmierināti, ka pat nejaukie putni tonakt nespēja mazināt mūsu labsajūtu.

Nākamajā rītā varējām atļauties tikai vienu pārgā­jienu, jo pusdienlaikā vajadzēja ierasties helikopteram. Aizgājām līdz palmu audzei, taču nekā neatradām, tādēļ ķērāmies pie nepatīkamā darba aizvilkt visu mantību uz ieleju līdz svelmē virmojošajam laukumam. Telti neno- jaucām, lai saglabātu paēnu, un paturējām rezervē trīs kannas saldūdens, ar ko kārtīgi nomazgāties.

Ceturksni pēc divpadsmitiem Vehebs kļuva nemierīgs. Pusvienos viņš sāka nervozi soļot gar telti šurp un turp. Ja Vehebs kaut ko bija noorganizējis, viņš vēlējās, lai viss ritētu kā pa diegu. Pusdivos uzvārījām tēju, prie­cādamies, ka neesam iztērējuši visu ūdeni. Pustrijos Ve­hebs izsauca Zuzū no telts. Viņi aizgāja līdz saules pār­karsētajam laukumam un palika tur stāvam, raidīdami cerību pilnus skatienus uz svelmes dūmakā tītajiem Mau- rīcijas kalniem.

— Vehebs ir pagalam sašutis, — Džons sacīja, — vi­ņam patīk kārtība.

Zinu, — es atteicu. — Bet ko lai mēs darām? Varbūt iespējams sazināties pa radio.

Kad Vehebs atgriezās, es viņam par to ieminējos. Viņš mirkli padomāja, tad mēs paņēmām mazo raidītāju, aiz­nesām to uz laukumu un svīzdami centāmies iedarbināt.

Nekas nesanāks, — sacīja Džons. — Tā rācija ir beigta — gluži kā dodo.

Vehebs uzmeta viņam pārmetošu skatienu. Devāmies atpakaļ uz telti, atstājuši nederīgo rāciju uz laukuma.

Zuzū patiesi izskatās noraizējies, — Džons pačuk­stēja.

Viņš taču tikko apprecējies, — es paskaidroju, — vēl viņam mazliet par agru justies pārvērstam par Robinsonu Zuzū.

Man šķiet, viņš tiešām domā, ka tas jau noticis, — Džons atteica.

Zuzū sašņurčis sēdēja netālu no palmas. Nolēmu viņu mazliet uzmundrināt.

Zuzū! — es pasaucu,

Jā, mister Džerij? — viņš atsaucās, vērdamies mani no tropu ķiveres apakšas un izskatīdamies bezgala jo­cīgs — kā tāda liela, zaļa sēne.

Liekas, ka helikopters nemaz nelidos mums pakaļ.

Laikam gan ne, mister Džerij, — viņš skumīgi pie­krita.

Nu jā, — es mīlīgi turpināju, — gribēju tikai tev pateikt, ka esam nolēmuši tevi apēst pirmo, kad sāks aptrūkt pārtikas.

Vienu mirkli viņš platām acīm-klusēdams noraudzījās manī, tad saprata, ka tas bijis joks, un pasmējās. Tomēr arī man neizdevās izkliedēt viņa drūmās domas. Vehebs grasījās divdesmito reizi doties uz laukumu.

Veheb, izbeidz staigāšanu uz turieni, — es viņu aiz­turēju. — Tikpat tu nespēj ar telepātijas palīdzību at­saukt viņus šurp.

Nesaprotu, kur viņi palikuši, — Vehebs galīgi ap­mulsis sacīja.

Kālab gan, — es ieminējos, — mums neizdzert pa tasei tējas? Zuzū, uzliec katliņu!

Zuzū, priecīgs, ka gadījies kaut kas, ko darīt, ielēja katliņā ūdeni.

Tu redzēsi, — es teicu Vehebam, — tai mirklī, kad ūdens sāks burbuļot, helikopters būs klāt.

Kā tu to zini? — Vehebs jautāja.

Tā ir balto cilvēku burvestība, — es svinīgi pazi­ņoju, un viņš sāka smieties.

Tavu brīnumu, tikko ūdens uzmeta pirmo burbuli, mēs izdzirdām helikoptera dūkoņu. Pēc pusstundas bijām iekrāvuši visu savu bagātību un saniknotu faetonputnu sniegputenī pacēlāmies gaisā, turēdami klēpī savu vis­dārgāko bagāžu — somas ar čūskām un ķirzakām.

Paklausīdams manam lūgumam, pilots apmeta līkumu zemu virs salas. Redzējām tās lielo, kailo, izkaltušo kupri un kāda krātera kraujas malu, kura izskatījās, it kā nezi­nāms jūras milzu briesmonis būtu izkodis tajā robu; aizkustinošā plānā palmu josliņa stiepās kā bāli zaļš pus­mēness kuprim ap vienu malu, bet pašā virsotnē rēgojās lieli sairdināta tufa strēķi. Šķita bezmaz neticami, ka pat tagad, kad sala praktiski jau beigusi dzīvot, tā tomēr vēl noder par mājokli tik daudziem radījumiem un augiem; un vēl jo neticamāk liekas tas, ka sešas no turienes su­gām nav sastopamas nekur citur pasaulē.