DŽERALDS DARELS - ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Nebūtu pareizi domāt, ka audzētavu uzdevums ir tikai pasīvi tu­rēt un savairot dzīvniekus. Lielas audzētavas ir sarežģītas iestādes, kas pilda daudzas funkcijas: palīdz saglabāt genofondu, rada rezer­ves reto dzīvnieku sugu iznīkušo populāciju atjaunošanai un jaunu populāciju Izveidošanai, papildina zooloģisko dārzu kolekcijas, lai ne­vajadzētu ķert tik daudz savvaļas dzīvnieku, pēta reto sugu bioloģiju, veic propagandas un izglītošanas darbu. Par dažiem no šiem jautāju­miem pastāstīts Jūsu tikko izlasītajā gtāmatā «Noenkurotais šķirsts».

Tomēr daudz kas palicis ārpus Dž. Dareia vēstījuma, un pie tā jāpa­kavējas tuvāk.

Genofonda saglabāšana, neapšaubāmi, ir svarīgākais audzētavu uz­devums. Ja retas sugas vairošana sprostos izstrādāta pietiekami labi, par šīs sugas likteni principā nav jābaidās. Tomēr arī te ir savi zem­ūdens akmeņi. Ilgstoša turēšana mākslīgos apstākļos un ierobežotā te­ritorijā, .vairošana samērā nelielā vaislinieku grupā noved pie vai­rākām nevēlamām, bet dažkārt pat liktenīgām sekām. Dzīvnieki zaudē dabisko fenotipu, gandrīz neizbēgamā inbrīdinga dēļ pārgrupējas gēnu struktūra, bet, savukārt, tā rezultātā samazinās auglība, palielinās jauno dzīvnieku mirstība, bieži dzimst kropli mazuļi. Pastāv doma, ka ilgstoši mākslīgi audzēti dzīvnieki ģenētiskajā ziņā vairs neesot ek­vivalenti to savvaļas senčiem. Man tas šķiet pārspīlējums, tomēr ar gēnu pārgrupēšanās iespēju jārēķinās.

Ir vairāki paņēmieni, kā pārvarēt nevēlamās sekas, kas radušās no ilgstošas dzīvnieku turēšanas un audzēšanas sprostos. Vispirms jā­runā par neradniecīgu līniju izveidošanu un atbilstošu vaislinieku iz­vēli. Šai nolūkā izmanto tās pašas metodes, kuras lieto šķirnes dzīv- niekkopībā. Tāpat kā dzīvniekkopībā, tiek rakstītas ciltsgrāmatas. Kat­rai sugai iekārto vienotu ciltsgrāmatu, ko raksta vienā no audzētavām, kuras vairo šo sugu. Pamatojoties uz ciltsgrāmatām, izdara vaislinieku optimālo atlasi un vajadzības gadījumā veic to apmaiņu starptautiskā mērogā. Starptautiskā sadarbība šai jomā pēdējos gados kļuvusi ļoti plaša.

Lai saglabātu genotipa tīrību, sevišķa nozīme ir tā sauktajai svaigu asiņu pieplūdināšanai, tas ir, papildu vaislinieku ieguvei dabā. Diem­žēl tas ne vienmēr ir iespējams, jo daudzu sugu, piemēram, vairāku Austrumāzijas fazānu, dabiskās populācijas to senajās dzīvesvietās praktiski izzudušas. Šajos gadījumos zināma kompensācija var būt vaislinieku apmaiņa starp dažādām ģenētiskajām līnijām.

Teiktais attiecas uz genotipa saglabāšanu. Bet kā ar fenotipa sa­glabāšanu? Arī šī jautājuma risināšanai izstrādātas speciālas metodes. Piemēram, rekomendē turēt retos un izzūdošos dzīvniekus nevis vienā audzētavā, bet vairākās, pēc iespējas dažādos klimatiskajos apstākļos. Tad pat vienkārša vaislinieku apmaiņa izlīdzina radušās fenotipa no­virzes. Starp citu, reto sugu izvietošanu vairākās audzētavās var uz­skatīt arī par nodrošinājumu pret visa bara nejaušu bojāeju epizootijā, ugunsgrēkā, dabas katastrofā, no plēsoņas vai kāda cita neparedzama cēloņa dēļ. Tā, piemēram, visa Sibīrijas dzērves (Grūs leucogeranus) sprostu populācija (Sibīrijas dzērve ir viena no retākajām un visvai­rāk apdraudētajām dzērvju sugām) patlaban sadalīta pa trim audzēta­vām — Okas rezervātu, Starptautiskā dzērvju aizsardzības fonda au­dzētavu Viskonsinā un putnu parku Valsrodē (VFR). Tikai tā mēs vaiam būt droši par šīs populācijas nākotni.

Taču saglabāt genofondu sprostu populācijas veidā — tā ir tikai puse darba. Jāiemācās, kā palīdzēt dzīvniekiem atgriezties savvaļas dzīvē, jeb, izsakoties «zinātniski», reintroducēt tos dabā. Seit rodas vēl vairāk problēmu un jautājumu.

Vēl samērā nesen uzskatīja, ka nebrīvē dzimuši un cilvēka izau­dzēti dzivnieki reintrodukcijai neder. Pieradināšanās pie cilvēka, ba­rības ieguves iemaņu trūkums (šīs iemaņas veidojas, mācoties no vecā­kiem), nespēja patstāvīgi veikt sezonas migrācijas — tas viss, saskaņā ar vecajiem priekšstatiem, it kā noteica nespēju sprostos izaudzētos dzīvniekus izlaist savvaļā. Pirmo plaisu šajos priekšstatos radīja izcilā entuziaste Džoja Adamsone, kas atdeva dzīvei brīvē lauveni Elsu un gepardu Pipu. Taču Džoja Adamsone tam veltīja lielu daļu sava mūža. Tas ne vienmēr iespējams, tāpēc tagad izstrādāti vairāki paņēmieni, kas dod iespēju pārvarēt acīm redzamās grūtības.

Tā, piemēram, putnus vai reintroducēt dažādās dzīves cikla sta­dijās, un, pamatojoties uz to, izveidoti galvenie reintrodukcijas paņē­mieni. īsi tos var nosaukt par «audžuvecāku», «sabrāļošanas», «jaukto pāru» un «savvaļošanas» metodēm. Tā kā Dž. Darela grāmatā nav pa­stāstīts par katras audzētavas galamērķa realizēšanu, tas ir, par audzē­tavā iegūto dzīvnieku reintrodukciju dabā, ir lietderīgi šo jautājumu aplūkot pilnīgāk.

«Audžuvecāku» metodes pamatā ir putnu nespēja atšķirt savas olas no līdzīgām citu sugu olām. Tas dod iespēju olas apmainīt. Putnkopībā šis paņēmiens izmantots jau sen: zem perētājvistas var palikt zosu, pīļu un pat tītaru olas — perētāja krāpšanu nepamana. Darbā ar reta­jām sugām recipients («audžuvecāks») ir sistemātiski tuva, taču pietie- .kami parasta suga. Apmaiņā šis sugas putnu olas gluži vienkārši aiz­vāc. Audžuvecāki perē retas sugas olas, izaudzē mazuļus, iemāca tiem visas dzīves iemaņas, mazuļi iepazīst apvidu, kurā tie izauguši, migrā­ciju ceļus un ziemošanas vietas. Turpmāk tie izveido ģimeņu pārus no savas sugas savvaļas indivīdiem un rada jaunas populācijas sākotni.

«Sabrāļošanas» metodi lieto tikai putniem, kuriem ir -iigzdguļu at­tīstības tips. Ligzdā ar dūnainiem mazuļiem ievieto (nevis apmaina!) tās pašas retās sugas mazuļus. Sī metode ir ļoti droša, tā izslēdz iespēju pieradināties pie cilvēka, nodiošina labus mazuļu audzēšanas un apmā­cīšanas apstākļus, taču saprotamu iemeslu dēļ tās lietošana ir ierobe­žota — to nevar izmantot jaunas populācijas veidošanai, jo par reci­pientu var būt tikai tā pati retā suga.

«Jaukto pāru» metode ir principiāli atšķirīga: ja kādā apvidū uztu­ras vientuļš retās sugas putns, tam «piedāvā» nebrīvē izaudzētu riesta partneri. Tādu «precību» partneri Ievieto būri ar vaļēju augšu, lai tajā varētu iekļūt otrs partneris. Protams, «precību kandidātam» liegta iespēja lidot. Tāda pāra pēcteči ir pilnīgi savvaļnieki un, sasnieguši noteiktu vecumu, uzsāk patstāvīgu dzīvi.

Beidzot, «savvaļošanas» metode. Tā ir ļoti vienkārša un tomēr plaši pielietojama un pietiekami efektīva. Metodes pamatā ir jaunu, taču pilnīgi izveidojušos un apspalvojušos putnu pakāpeniska pieradināšana pie patstāvīgas dzīves. Sai nolūkā jaunuļus audzē, nodrošinot minimālu kontaktu ar cilvēku, dodot pēc iespējas tādu barību, kādu putni sa­ņemtu savvaļā. Pēc tam tos ievieto speciālā vaļējā būrī. Izsalkušais putns drīz vien sāk patstāvīgi meklēt barību, zaudē kontaktu ar cil­vēku un samērā ātri pierod pie savvaļas dzīves. Gadiem ilgi novērojot tādējādi reintroducētus putnus, kas iezīmēti ar krāsainiem gredzeniem, konstatēts, ka tie ir absolūti pilnvērtīgi un spējīgi vairoties.

Dažādās reintrodukcijas metodes ir dažādā mērā noderīgas atšķirī­gām putnu grupām. Piemēram, «audžuvecāku» metode ir efektīva praktiski visām sugām, «sabrāļošanas» metode — galvenokārt plēsīga­jiem putniem, «jaukto pāru» metodi izmanto dzērvēm, stārķiem, pūcēm, piekūnputniem, «savvaļošanas» metode vislabākos rezultātus devusi, reintroducējot fazānus, pīles, piekūnus un citus ne pārāk «intelektuālus» putnus. Zīdītājiem vienīgā lietojamā ir «savvaļošanas» metode, kas tomēr saistīta ar dzīvnieku ilgstošu turēšanu īpašos nožogojumos un nereti prasa nopietnu individuālu darbu.