DŽERALDS DARELS - ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Tādi ir galvenie reintrodukcijas paņēmieni, kas ir izzudušu populā­ciju atjaunošanas un jaunu populāciju veidošanas pamatā. Dabiski, k.a praksē šos paņēmienus bieži vien lieto dažādās savstarpējās kombinā­cijās, lai nodrošinātu to maksimālu efektivitāti. Reto un izzūdošo sugu savvaļas populāciju veidošana taču ari ir audzētavu galvenais mērķis un uzdevums'

Reto un izzūdošo sugu audzēšana nebrīvē ir daudzpusīga problēma ne tikai zinātniskajā un praktiskajā, bet ari tikumiskajā ziņā. Lūk, pir­mais piemērs, kad zinātnieku uzskati pai šo problēmu dālijās. Piecdes­mitajos un sešdesmitajos gados Izcili skaistā putna Amerikas dzērves (Grus americana) daudzums tik stipri samazinājās, ka bija skaitāms tikai dažos desmitos. Tika Izteikta doma. ka jāpaņem pa olai no katra dējuma un tās mākslīgi jāinkubē, lai izveidotu sprostu populāciju. Va­rētu likties, saprātigs pasākums, bet tas radīja sašutuma vētru, galve­nokārt pašu cītīgāko dzīvnieku aizstāvju vidū. «Ko? Ņemt olas, kad putns ir uz pilnīgas izzušanas robežas? Un ja nu ar inkubāciju nekas neiznāk? Mēs tikai paātrināsim sugas bojāejul» Olu ņemšanas piekii- tējiem tomēr izdevās pārliecināt savus oponentus. Olas tiek vāktas jau daudzus gadus, un rezultāti ir acīm redzami: Amerikas dzērve tagad labi vairojas nebrīvē, un no mākslīgi iegūtajām olām Izveidota jauna

savvaļas populācija Greisleika rezervātā Aidaho štatā, kādreizējā šīs

sugas dzīvesvietā.

Un otrs gadījums, traģiskāks. Japānas ibiss (Nipponia nippon) sep­tiņdesmito gadu vidū, kaut gan jau bija sevišķi reta suga, tomēr vēl bija sastopams Korejā, Japānā un varbūt pat mūsu valsts teritorijā. Jau tad tika ierosināts jautājums par šī putna pilnīgu izķeršanu dabā un turēšanu sprostos, lai izveidotu ģenētisko banku. Tomēr Japānas un Korejas valdības nebija ar mieru veikt šo, pēc viņu domām, cietsirdīgo pasākumu. Rezultātā 1980. gada beigās ibisu kopskaits Japānā bija sa­mazinājies līdz pieciem (!) putniem, bet Korejā tie bija izzuduši pavi­sam. Tagad Japānas putni noķerti un atrodas lieliski iekārtotos spros­tos, bet nav skaidrs, vai audzēšanai būs panākumi. Ir taču tikai pieci vaisliniekil Ar tiem var nepietikt. Tā var beigties neapdomīgā rīcība, kuru diktējušas šķietami vislabākās jūtas!

Otrs jautājums ir līdzīgas dabas: pasugu ģenētiskās tīrības saglabā­šana, audzējot tās nebrīvē un veidojot jaunas populācijas. Vai ir pie­ļaujams ignorēt sugas pasugu struktūru un sajaukt dažādas pasugas? Atbilde uz šo jautājumu nevar būt viennozīmīga. Vidusāzijā, piemēram, dzivo dažas endēmiskas fazāna pasugas. Patlaban, kad tiek intensificēta medījamo dzīvnieku audzēšana un medību platībās vērienīgi izlaiž fa­zāna hibrīdus, radušās reālas briesmas asimilējošās hibridizācijas dēl zaudēt šīs vērtīgās pasugas. Tas draud nopietni noplicināt genofondu, tāpēc jādara viss iespējamais, lai tādu hibridizāciju novērstu. Taču notiek arī citādi. Tā, piemēram, 1960. gadā lielā piekūna Amerikas pasuga praktiski bija iznīkusi visā savā areālā. Lielā piekūna fonda audzētavā pie Kornela universitātes (ASV) tika savākti visi iegūstamie no palikušajiem piekūniem, kas piederēja pie trim pasugām. Ierobežotā putnu daudzuma dēļ nācās ignorēt to piederību dažādām pasugām, formējot vairoties spējīgus pārus. So pāru pēcnācēji, bez šaubām, ir hibridi, un no sistemātiķa viedokļa tiem nav nekādas vērtības. Tomēr šos. piekūnus patlaban ievieš (un visai veiksmīgi!) plašā teritorijā no Atlantijas okeāna piekrastes līdz Klinšu kalniem un Sakramento ielejai. Un amerikāņus tas nebaida. Viņi saka: «Labāk kaut kāds piekūns nekā nekāda!» Un viņiem savā ziņā taisnība. Divas situācijas, divi risinā­jumi, un abi ir pamatoti. Man liekas, ka tieši te jāmeklē atbilde uz izvirzīto jautājumu.

Un vēl viens jautājums, kas saistīts ar mākslīgu populāciju veido­šanu dabā: vai no zinātnes viedokļa ir pieļaujams, ka vēsturiski izvei­dojušās kopās (cenozēs) tiek ieviestas svešas sugas, turklāt aizsargā- . jamās teritorijās, piemēram, rezervātos? Pretinieku tam daudz, un vi­ņiem daļēji ir taisnība. Taču man atbilde šķiet viennozīmīga. Mūsdienu apstākļos, kad aizsargājamās teritorijas pilnīgi ietver (vai netālā nā­kotnē ietvers) antropogēnais apvidus, kad uz globālas faunas antro-

pogēnās transformācijas fona aizsargājamās teritorijās kā glābšanas sa­liņās koncentrējas dzīvnieku vairākums, kad vispārējais biosfēras ķī­miskais piesārņojums sasniedzis vēl nepieredzētu līmeni, kad izjaukti visu dabas ekosistēmu dabiskie pašregulēšanās mehānismi, rezervāti pilnīgi (vai gandrīz pilnīgi) zaudējuši savu agrāko, neskartas dabas etalona, nozīmi. Bez cilvēka iejaukšanās tie vairs nespēj eksistēt kā patstāvīgi dabas kompleksi, un jaunas sugas, turklāt retas un skaitliski nelielas, ieviešana nevar nopietni ietekmēt biocenotiskos sakarus. Reto un izzūdošo sugu glābšana ir ne tikai vajadzīgs, bet arī cildens pasā­kums, un man liekas, ka te visi līdzekļi labi.

1981. gada martā

Es pastāstīju tikai par dažiem reto un izzūdošo sugu audzēšanas problēmas aspektiem. Man šķiet, ka lasītājs būs guvis priekšstatu par šīs problēmas sarežģītību, patieso nepieciešamību to atrisināt, kā ari par tās peršpektivitāti. Un šajā sakarībā man ir patīkami vēlreiz atgā­dināt, ka Džeralds Darels ir bijis klāt pie šīs problēmas pašiem pirm­sākumiem, veltījis tai savu dzīvi, ka viņš ir nevis zinātnieks savād­nieks, nevis tikai dzīvnieku mīļotājs, bet gan savā ziņā celmlauzis jaunam virzienam zinātnē par dabas aizsardzību. No sirds gribas viņam novēlēt panākumus un ilgu mūžu!

V. Flints,

Vissavienības dabas aizsardzības zinātniskās pētniecības institūta Dzīvnieku aizsardzības nodaļas vaditājs, profesors

Džeralds Darels savos darbos nav devis dzīvnieku zinātniskos (latī­niskos) nosaukumus, un tas reizēm radīja grūtības tulkojot un rediģē­jot, it īpaši tādēļ, ka grāmatā par Maurīcijas salu lietoti dzīvnieku vie­tējie nosaukumi, kas lielajās rokasgrāmatās nav minēti. Neatšifrējamos nosaukumus nosūtījām uz Džersijas Savvaļas dzīvnieku aizsardzības trestu ar lūgumu tos precizēt. Mums atbildēja Dž. Darela personīgais asistents Džons Hārtlijs, kas pats piedalījies ceļojumos pa Maurīcijas salu. Par atsūtītajām ziņām izsakām viņam pateicību.

Dzīvnieku nosaukumu vārdnīca var atvieglot tulkošanas darbu tur­pmāk un palīdzēs veidoties dzīvnieku latvisko nosaukumu terminolo­ģijai.

Zinātniskais redaktors

African civet — Āfrikas civeta (Civettictis civetta) angwantibo — angvantibo (Arctocebus calabarensis) anoa — anoa, Sulavesi bifelis (Bubalus depressicomis) anteaters — skudrulāči (Myrmecophagidae) apes, great apes — cilvēkpērtiķi (Pongidae) armadillos — bruņneši (Dasypodidae) baboons — paviāni (Papio)

Bactrian camel — divkupru kamielis (Camelus bactrianus)

bantam — pundurvistiņa [vistu šķirne]

Barbary sheep — krēpjaita (Ammotragus lervia)

bare-facer ibis, waldrapp — kailpieres ibiss [saskaņā ar Dž. Klementsa grāmatu (J. elements. Birds of the world: a check list. New York, 1978, p. 24), tas ir Dienvidamerikā sastopamais Phimosus inluscatus, taču, pēc Dž. Hārtlija paziņojuma, faktiski domāts Āfrikā un Maz- āzijā sastopamais Geronticus eremita, kas būtu jāsauc par vientuļ- niekibisu (hermit ibis)J