DŽERALDS DARELS - ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Tie tuvojās simtiem, it kā nule no kapa izlīduši, lož­ņāja un plivinājās ap mūsu nometni, saceldami tādu kakofoniju, ka mēs vairs nedzirdējām cits citu. Neapmie­rinājušies ar to, nesaprātīgie mazuļi noturēja mūsu telti par brīnišķīgu virszemes alu, par ligzdu, kas ierīkota tieši viņiem. Ķērkdami un vaidēdami viņi spraucās iekšā pa visām spraugām, laidelējās virs mūsu saliekamajām gul­tām un līda zem tām, visu laiku bez mazākās kautrēša­nās ķēzījās un, ja neizturējāmies pret viņiem pietiekami smalkjūtīgi, vēma mums virsū pretīgi smirdošu eļļu.

Tas nu tiešām ir par daudz, — es ierunājos, izsviez- dams divdesmito putnēnu no savas gultas. — Zinu, ka mani uzskata par dzīvnieku mīļotāju, tomēr visam ir robežas.

Mēs varam aizvilkt telti ciet, Džerij, — sacīja Ve- hebs, — bet tad būs ļoti karsti.

Man šķiet, ka es drīzāk būšu ar mieru nosmakt nekā dalīties naktsmājās ar šito putnu baru. Mana gulta jau tagad izskatās kā viena no produktīvākajām Peru gvano ieguves salām, — es nikni atcirtu, vilkdams laukā no sa­vas zupas bļodiņas putnēnu, kas tur nupat bija iekritis.

Aizsējām telts galus ciet. Bet labuma no tā bija maz: temperatūra sacēlās simtos grādu, un bez tam putnēni, nenieka nebīdamies, sāka rakties gar telts malām, lai tikai iekļūtu iekšā. Ikreiz, kad viņiem tas izdevās, mums vajadzēja raisīt vaļā telts ieeju un izmest viņus ārā. Beigu beigās neatlika nekas cits kā saguldīt saldūdens kannas gar telts apakšējām malām, lai atvairītu neatlaidīgos iebrucējus. Pēdīgi šādā veidā pieveikti, putnēni satupa ārpusē pie telts un visu nakti priecēja mūs ar dziedā­šanu.

«Vāāā, vāāā, vūūū!» gaudoja viens bars, un otra grupa aizsaucās: «Vāāā, vāāā, vūūū.» Cits koris deva pretī: «Uūū, ūūū, ūūūūh, ūū,» bet palīgspēki piebalsoja: «Vāāā, vāāā, vāāā, ūūūū, vāāā, vāāā!»

Un tā līdz rītausmai. Vienmuļās gaudas pārtrūka vie­nīgi tajos brīžos, kad atlaidās vecie putni ar barību un mazuļu dīvaino brēcienu vietā atskanēja cits ne visai pie­vilcīgs troksnis: it kā no lielas vannas burbuļojot tecētu ārā pabieza virca. Tas notika tad, kad vecāki atvēma pussagremotās zivis. Telts sāka smirdēt kā vaļu zvejas kuģis pēc bagāta loma.

Kad mēs pārguruši uz rīta pusi, troksnim par spīti, bei­dzot tomēr iemigām, putnu mazuļi atklāja, ka teltij pie­mīt vēl viena vērtīga īpašība. Telts sānus veidoja stingri nostiepts brezents. Mazuļi pēc kārtas uzlaidās līdz telts augšmalai un slidinājās pa slīpumu lejup, kamēr viņu brāļi, satupuši lokā apkārt teltij, izteica savu apbrīnu apmēram šādi: «Kooo, kūūūrr, kūūūūrrr!» un «Uūū, kūūrr, kūūrr!» Vēlāk, to atceroties, man allaž licies, ka tā bija visnejaukāķ pavadītā nakts manā mūžā.

Nākamajā rītā mēs jau pirms ausmas pamodāmies no nemierīgās snaudas, izlīdām no telts un, lai nomazgātos,

dabūjām klumburot cauri ūdensburātāju bariem, kas kunkstēdami vēl tupēja turpat, nevis bija salīduši alās. Debesis bija sārtas^ oranžas un zaļas, ar nevīžīgi izbār­stītu tumšu mākoņu riekšavu pie apvāršņa. Jūra bija rāma un kobaltzila. Man virs galvas palmu lapas čabēja kā spokains lietus, lapu vēdekļi iezīmējās pret debesīm gluži melni. Starp palmām, nevarīgi atkritis, zvilnēja smalks, vārgs mēnessirpis, balts kā faetonputns. Visa debess bija kā nosēta ar ūdensburātājiem, kas laidelējās un pacēla balsis rītausmas dziesmai, bet tumšie mazuļi tuntuļoja pa zaļajiem augiem un velšus vēlās iekšā alās.

Paēduši brokastis, devāmies uz palmu joslu un, tur no­nākuši, apmācījām Zuzū, kā jāķer čūskas. Viņš mīlīgā nevērībā apvaicājās, vai viņam čūskas tiešām jānoķerot vai tikai jāatrodot. Mēs atbildējām, ka būtu ļoti jauki, ja viņš kādu tikai atrastu. Atstūmis tropu ķiveri pakausī un nostutējis saulesbrilles stingrāk uz strupā deguna, viņš aizgāja. Pēc pusstundas, mums par īstu pārsteigumu, viņš iesaucās, ka esot atradis čūsku. Mēs noliecāmies pie la­tānijas, pie kuras viņš sfāvēja. Klusībā biju pārliecināts,

ka viņa atklājums ir Telfēra scinka aste, taču lapās rāmi, pavisam bez baiļu gulēja pusaugu boa. Tai bija ļoti glīta, slaida galva, bet atšķirībā no pieaugušo čūsku zaļganās krāsas un mazo čūskulēnu lapsas sarkanuma un dzeltenās krāsas tā bija tumši olīvzaļā tonī ar nespodri dzeltenu plankumu tīklojumu uz kakla un astes augšgalā. Mēs ap­sveicām Zuzū par lielisko čūsku ķeršanas māku, un viņa sajūsma izpaudās smaidā, kas pletās bezmaz vai apkārt visai galvai; pēc tam mēs, tik drīzas veiksmes iedvesmoti, devāmies tālāk.

Meklēdami čūskas, mēs, protams, medījām arī Gintera gekonus, jo gribējām sagūstīt vēl dažas jaunas mātītes, tāpat arī Bodžerija un Telfēra scinkus. Zuzū, sajūsmināts par savu čūsku mednieka laimi, ķērās pie darba ar tādu degsmi, ka tiešām notvēra vairākus ļoti kustīgos, viz- mainos Bodžerija scinkus, un tikai vēlāk, pārliecinājies, ka neviens mūs nedzird, man atzinās, ka pirms šās ekspe­dīcijas viņam esot bijis traki bail no ķirzakām. Turpinā­jām meklēšanu, līdz saule sāka neciešami karsēt, tad gā­jām atpakaļ uz nometni. Bijām patiesi apmierināti, ieman­tojuši astoņus Bodžerija scinkus, sešus jaunus telfērus, trīs pusaugu Gintera gekonus un, protams, čūsku. Vēlāk pievakarē, kad saule vairs tik nežēlīgi necepināja, vēl­reiz izsirojām latāniju joslu, bet bez panākumiem. Nakti atkal pavadījām neganti ķērcošo ūdensburātāju sabied­rībā, tā ka nekāda labā gulēšana neiznāca.

Otrā rītā nolēmām doties ceļā sevišķi agri, uzkāpt vienā no salas augstākajām virsotnēm un tad lēnām rāp­ties lejup uz jūras krastu. Kalnā kāpiens pat tik agrā rīta stundā bija gaužām nogurdinošs, un, kad sasniedzām vis­augstāko vietu, mēs vārda vistiešākajā nozīmē mirkām sviedros. Šeit īsti varēja redzēt, cik liels sairums pie­meklējis salu: tufa kraujas, lietus izgrauztas un izvago­tas, stāvus gruva jūrā. Vietvietām gulēja klintsbluķi, kuru pakājē tufs bija izdrupis; tie bija savelti lielās blī­vās un grēdās un šādā stāvoklī gaidīja nākamo lietusgāzi, kas aiznesīs tos lejup uz pēdējo miera vietu jūras dibenā. Kalna virsotnē lielās tufa plātnes bija diezgan cietas, bet naktī bija nedaudz lijis un lietus dažuviet izmiekšķējis tufu tik stipri, ka tas atgādināja skolas puikas kabatā sa­kusušu šokolādes gabalu; masa bija lipīga, slidena, pilna dažādu svešķermeņu. Šajās nogāzēs vajadzēja būt ārkār­tīgi uzmanīgiem, jo pārlieku viegli varēja zaudēt pamatu zem kājām un bez aizķeršanās noripot trīssimt vai četr­simt pēdu lejup, līdz jūs ietriektos palmu joslas kokos vai ari patrāpītos uz kādas kraujas, un nekas neaizkavētu jūsu kritienu jūrā, kas atrodas apmēram septiņsimt pēdu lejāk.

Lūkojoties uz šīm lietus izvagotajām stāvajām tufa nogāzēm, pie kurām, pūlēdamās noturēties, nevarīgi bija piekļāvušās palmas, bet apakšā jūras dibenā gulēja tufa sanesas, man neviļus ienāca prātā, ka šeit atklājas uni­kāla mikropasaule, ko radījis evolūcijas brīnums, bet kas tagad, neviena neaizstāvēta, pamazām noasiņo. Sakroko- tās tufa seģenes un plātnes tika skalotas projām, bet uz tām pletās un stīgoja tīteņi ar violetiem un baltiem zie­diem. Kamēr cilvēki nespēja izlemt un strīdējās, ko iesākt ar trušiem, šis vienreizīgais zemes laukumiņš dien­dienā dila un dila. Miniatūrā tas atainoja visu, ko mēs darām ar savu planētu kopumā, ļaujot noasiņot miljo­niem būtņu, kuras prasa tik maz, tik gaužām maz — lai drīkstētu dzīvot.