DŽERALDS DARELS: ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Ja jums šī grāmata sagādājusi prieku un ja jūs ticat, ka darbs, ko darām šo nopietni apdraudēto sugu labā, ir nozīmīgs, ceru, jūs piebiedrosieties mūsu trestam. Dalības maksa ir zema, bet jūs ar to palīdzēsiet loti svarīgajā izmirstošo sugu glābšanas darbā. Tātad, ja varat, rakstiet mums:

Jeisey Wildlife Preservation Tiust, Jersey Zoological Park, Les Augies Manor, Tiinity

Jersey, Channel Islands.

Ar jūsu līdzdalību mēs varēsim plašāk izvērst savus pūliņus, lai palīdzētu šai grāmatā aprakstītajiem ārkārtīgi dīvainajiem un jaukajiem radījumiem ne tikai Maurīcijā, bet visās pasaules malās.

Pagājis vairāk nekā divdesmit gadu, kopš krievu valodā pirmoreiz tika izdota Džeralda Darela grāmata «Pārpildītais šķirsts» un pa­domju lasītājs iepazinās ar viņam līdz tam nepazīstamu autoru. Atce­ros, cik ilgi lauzīju galvu, kad man lūdza uzrakstīt šai grāmatai priekšvārdu, — mēs neko nezinājām ne par pašu Darelu, ne par viņa darbu. Un kā tagad viss mainījies! Daudzas šī lieliskā rakstnieka grāmatas pārtulkotas krievu un latviešu valodā. Miljoniem televīzi­jas skatītāju iepazinušies ar Dž. Darelu no viņa filmām, kuras tika nodotas Padomju Savienībai pārraidēm «Dzīvnieku pasaulē». Mēs zi­nām, kā veidojusies Darela dzīve — no bērna aizraušanās ar dzīv­niekiem līdz vadītājam vienā no lielākajiem centriem, kur nebrīvē tiek audzēti retie un izzūdošie dzīvnieki. Un laikam gan šobrīd nav īpašas vajadzības runāt par Dž. Darela nopelniem savvaļas dzīvnieku aizsardzībā, par viņa apbrīnojamo rakstnieka talantu, par viņa lie­liskajām garīgajām īpašībām — Padomju Savienībā nav tāda dabu mīloša cilvēka, kurš nezinātu, kas ir Džeralds Darels. Tāpēc es vēlē­tos nedaudz pastāstīt par to darbu, kurā Dž. Darels ielicis visus savus spēkus, visu enerģiju un talantu, — par reto un izzūdošo dzīvnieku audzēšanu nebrīvē, par šī pasākuma pašreizējo stāvokli un perspek­tīvām. Dž. Darels taču ir stāvējis pie šīs jaunās un pat vēl tagad strīdīgās savvaļas dzīvnieku aizsardzības metodes šūpuļa.

Atceros, ar kādu skepticismu es pats izturējos pret Dž. Darela ideju nebrīvē audzēt izzūdošo sugu dzīvniekus, lai pēc tam tos iz­laistu brīvībā tādās vietās, kur tie būtu droši pasargāti. Sī ideja bija īpaši skaidri formulēta darbā «Muiža dzīvniekiem» («Menagerie ma­not», 1964) [3] , kad Dž. Darels mainīja dzīvnieku ķērāja profesiju pret zooloģiskā dārza vadītāja amatu. Man toreiz šķita, ka aiz izteicie­niem pai nepieciešamību retus dzīvniekus it kā to aizsardzības dēļ audzēt sprostos slēpjas galvenokārt nevainīga vēlēšanās savākt savā zvērudārzā pēc iespējas vairāk retumu. Un laikam gan es nebiju vienī­gais, kas tā domāja. Vispār tajā laikā gandrīz nevienu nesatrauca

to dzīvnieku liktenis, kuri atradās uz pilnīgas izzušanas robežas: šķita, ka, vienalga, tos glābt vairs nav iespējams. Un kāpēc tas arī būtu vajadzīgs? Taču dzīve parādīja ko citu, un tagad tādu dzīvnieku vaislas grupu radīšana nebrīvē, tā saukto ģenētisko banku izveido­šana, kļuvusi ne tikai nepieciešama, bet arī reāla. Ģenētiskās bankas tiek veidotas visās pasaules valstīs, protams, ari Padomju Savienībā. Tā nav nejaušīGa, nav nodeva modei, tā ir likumsakarīga parādība, un pie tās es vēlētos pakavēties tuvāk, kā piemēru aplūkojot šīs problēmas risinājumu mūsu valstī.

Visu daudzveidīgo dzīvnieku sugu saglabāšana neatkarīgi no to noderības cilvēkam tagadnē un nākotnē, mūsu planētas genofonda saglabāšana ir svarīgā dabas resursa — dzīvnieku visracionālākās izmantošanas ķīla. Dzīvnieku pasaulē slēpjas neaptverami daudz cil­vēkam sevišķi noderīgu īpašību. Ik gadu rodas arvien jauni un jauni atklājumi, kas dod iespēju jaunā aspektā novērtēt tādu dzīvnieku nozīmi, kuri vēl vakar likās cilvēkam pilnīgi nevajadzīgi. Tāpēc ge­nofonda saglabāšana ir viens no pamatprincipiem, ko reglamentē PSRS Likums par savvaļas dzīvnieku aizsardzību un izmantošanu. Sis svarīgais princips tiek ievērots arī Vispasaules dabas aizsardzības stratēģijā, ko 1980. gada 5. martā pasludināja 30 valstīs, to vidū ari Padomju Savienībā. Retās un izzūdošās sugas ir genofonda visvairāk apdraudētā daļa, kuras zaudēšana ne tikai ir pilnīgi iespējama, bet pat var notikt visdrīzākajā laikā. Tieši tāpēc reto sugu saglabāšanai patlaban tiek piešķirta īpaša nozīme.

Retās un izzūdošās sugas vienlaikus ir ari modelis, pēc kura iz­strādā metodes un paņēmienus, lai cilvēks varētu ātri iejaukties jeb­kuras sugas liktenī, sugas, kura pašreiz sastopama lielā skaitā, bet to vai citu iemeslu dēļ nākotnē var nonākt uz pilnīgas izzušanas robežas. Reto un izzūdošo sugu saglabāšanas stratēģijas pamatu un taktisko paņēmienu izstrādāšana tāpēc jāaplūko daudz plašākā as­pektā, nekā varētu likties pirmajā brīdī. Nebūs pārspīlēts, sakot, ka patlaban reto un izzūdošo sugu pētīšana un to glābšanas stratēģijas un taktikas izstrādāšana izveidojušās par patstāvīgu dabas aizsardzī­bas zinātnes novirzienu.

PSRS Likumā par savvaļas dzīvnieku aizsardzību un izmantošanu paredzēti īpaši pasākumi reto un izzūdošo sugu aizsargāšanai. To­mēr daudzos gadījumos tradicionālie taktiskie aizsardzības paņēmieni (medību un zvejas aizliegums, dzīves vietu aizsardzība, ierīkojot re­zervātus, liegumus u. tml.) tagad izrādījušies nepietiekami. Tāpēc Li­kumā (26. pantā) ierakstīts: «Lai saglabātu retās un izzūdošās dzīv­nieku sugas, kuru atražošana dabiskos apstākļos nav iespējama, spe­ciāli pilnvarotām dzīvnieku aizsardzības un izmantošanas regulēšanas valsts iestādēm jārūpējas (retinājums mans. — V. F. )par šo sugu dzīvnieku audzēšanai nepieciešamo apstākļu radīšanu.» Tas nozīmē tieši to, ka jāizveido speciālas audzētavasl Tādējādi reto un izzūdošo sugu audzēšana nebrīvē, tas ir, sprostos, ko vēl nesen mūsu zemē uzskatīja par zinātnieku dīkdienīgu izdomu, tagad kļuvusi pat dziv- nieku aizsardzības valsts iestāžu pienākumu.

Stājoties pie ģenētisko banku veidošanas mūsu zemē, mēs, da­biski, izmantojām pasaules praksē uzkrāto pieredzi. Tāda pieredze, lielā mērā ar Dž. Darela laimīgu roku, jau ir. Anglijā, Slimbridžā, darbojas lieliska ūdensputnu — gulbju, zosu, pīļu — audzētava, kurā no pilnīgas izzušanas izglābta Havaju zoss jeb nene (Branta sandvl- censis). Nelielajā Viskonsinas štata (ASV) pilsētiņā Barabu izveidota Starptautiskā dzērvju aizsardzības fonda audzētava, kurā audzē se­višķi retas dzērvju sugas. Kanādā, ASV un VFR darbojas speciāli centri plēsīgo putnu, galvenokārt lielā piekūna (Falco peregnnus), audzēšanai nebrīvē. Lieli sasniegumi iegūti Fazānu asociācijas au­dzētavā (Anglijā), kā arī Sandjego (ASV), Berlīnes (VDR), Vipsnei- das (Anglijā), Prāgas (ČSR) un citos zooloģiskajos dārzos. Un, pro­tams, ārkārtīgi liela nozīme ir Dž. Darela izveidotajam un vadītajam zvērudārzam audzētavai Džersijā.

Arī mūsu zemē iegūta pozitīva pieredze. Daudziem droši vien būs zināms, kāda loma bija Pieokas terašu rezervāta audzētavai lieliskā dzīvnieka sumbra (Bison bonasus) paglābšanā no iznīcības. Tagad, kad pieņemts PSRS Likums par savvaļas dzīvnieku aizsardzību un izman­tošanu, audzētavu ierīkošana balstās uz kvalitatīvi jauna pamata. Pie mums jau izveidotas audzētavas dzērvju (Okas rezervātā), plēsīgo putnu (Kirgīzijas valsts medību saimniecībā), gorala (Nemorhaedus goial) (Sihotealina un Lazo rezervātos), džeirana (Gazella subguttiļrosa) un apkakles drofas (Chlamydotis undulata) (Buhāras audzētavā) savai- rošanai nebrīvē. Tiek plānots tuvākajā laikā ierīkot audzētavas dro- fām Askanija Novā, medību piekūniem (Falco gyrlalco) un lielajiem piekūniem Kazahijā, endēmiskajiem fazāniem Uzbekijā, frankolīniem Azerbaidžānā. Plāni lieli un interesanti, un tie tiks īstenotil Tagad pat grūti iedomāties, ka viss sācies ar atsevišķu entuziastu, pirmām kār­tām Džeralda Darela, biklo iniciatīvu.