DŽERALDS DARELS - ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Tieši ap šiem puķu pušķiem sevišķi labprāt pulcējās lapu zivis, kas tur peldēja veseliem bariem un briesmu brīžos meklēja patvērumu, paslēpjoties starp eglītēm. Netālu no viena šāda koraļļa es uzgāju bariņu, kurā bija

apmēram piecdesmit lapu zivju mazuļu. Sajā vecumā, kā es konstatēju, tām vēl nepiemita zaļais zaigojums, tās visas bija gaišzilas, daudz gaišākas par pieaugušajām, bet tikpat skaistas. Es ilgi priecājos par tām, pastiepjot roku uz mirdzošo zivtiņu bara pusi, lai redzētu, kā tās steig­šus ienirst koraļļos un pazūd. Tikko atvilku roku, tās tūliņ iznira no koraļļu pušķa — gluži kā zilas konfeti pārsli- ņas, kas uzvirmo no piesniguša egļu meža.

«Puķu dārzā» pavisam mazā platībā varēja redzēt vis­vairāk sugu pārstāvju, un jo jaukāk tur bija tādēļ, ka seklums ļāva pieiet dzīvniekiem tuvāk nekā citur. Ar patiku vēroju vīleszivis jeb galvdzelkneņus. Tām bija lapas forma, galva ar saliektu degunradža ragam līdzīgu ragu [2] virs acīm, pašas zivis bija mirdzoši zaļas ar gare­niskām svītrām un koši oranžiem plankumiem, svītrotu oranžu šņukuru un melnsvītrotām acīm. Nosaukumu tās ieguvušas raupjās, vīles virsmai līdzīgās ādas dēļ. Tuvas radinieces tām ir aizbīdņzivis jeb mugurdzelkneņi, kam šejienieši devuši nosaukumu, ar kuru var izmežģīt mēli, proti: humuhumu-nukunuku-a-puaa. Mugurdzelkneņi ir apaļas zivis, aptuveni lapas veida, tikai tām ir nevis uz priekšu izstiepta mute kā vīleszivīm, bet gan uzpūtīga, kareivīga fizionomija kā brigādes ģenerālim, kas norau­gās uz nevīžīgiem jaunkareivjiem. Iespaidu vēl pastip­rina «uniforma» ar melnām, baltām un pelēkām svītrām un koši zilā ļente šķērsām pāri degunam, kas piešķir zivij tādu izskatu, it kā tai būtu biezas, kuplas, zilas uzacis. Savu nosaukumu zivs dabūjusi ļoti oriģināla aizsardzības mehānisma dēļ. Tāpat kā vīleszivij, tai ir saliekts rags. Kad zivi vajā ienaidnieks, rags uzslienas un otrs, mazāks radziņš to nostiprina nekustīgi vertikālā stāvoklī. Šādā situācijā zivs pārvēršas uzbrucējam par grūti norijamu un bīstamu kumosu, turklāt, ja tā, ragu saslējusi, ienirst korallī, nav iespējams to no turienes izvilkt, neizārdot visu koraļļa virsotni.

Šajā apvidū norisinājās notikums, kas lika man atce­rēties Grieķijā pavadīto bērnību, kad mēdzu braukt zvej­niekiem līdzi jūrā. Peldēju pa kanjonu starp daudzkrāsai­najiem koraļļiem, līdz nokļuvu plašā, smilšainā klajumā, kur iepeldēju vienlaikus ar sprutu; tam bija četras pēdas

gari taustekji, un tas tieši šajā brīdī bija nolēmis pārvie­toties no viena rifa uz otru. Ieraudzījis mani, spruts pa­lielināja ātrumu un traucās pāri smilšu klajumam kā va- ren steidzīgs kuprainis ar astainu taustekļu mēteli mu­gurā. Nespēdams nokļūt pietiekami ātri līdz iecerētajam rifam, viņš meklēja glābiņu lielā koraļļu čumurā, kas at­radās plašā smilšu klajuma vidū. Aizpeldēju turp paska­tīties, ko viņš nolēmis darīt tālāk, un ieraudzīju, ka viņš iespraucies, pareizāk sakot, ieķīlējies šaurā koraļļu spraugā un samiedzis pavisam šauras acis, kā spruti mēdz darīt, kad nokļūst briesmās,_ jo parastos apstākļos acis liem ir pārlieku redzamas. Ada dzīvniekam lāsmoja un sarka; arī tā sprutam ir stresa pazīme: ādas krāsa strauji mainās, uzlāsojot dažādās krāsās, pat koši zilā un vairā­kos zaļos toņos. Krāsu mainīšanās nepadara sprutu labāk saredzamu, tieši otrādi, šāda «uguņošana» tam dod iespēju paslēpties uz apkārtējā krāsainā fona. Biju patlaban pie­peldējis trīs vai četru pēdu attālumā no spruta, prāto­dams, vai man izdosies panākt «uguņošanas» efektu, kad man gar plecu noslīdēja trijžuburis un ietriecās sprutā, kurš tai pašā mirklī pārvērtās par Medūzas galvu ar ņu- dzeklīgiem taustekļiem. Varenām strūklām izšļācās melna tinte un aptumšoja ūdeni, kad Ābels, kas bija laivu va­dījis man pa pēdām, triumfēdams ievilka medījumu laivā.

Dabūt mirstoša spruta tintes šļakatas gandrīz sejā ne­piederēja pie jaukākajām atmiņām par rifu, kas ir tik aizraujoša vieta šai pasaulē, tik neiedomājami skaista un krāšņa. Pašlaik to ekspluatē ar pilnu jaudu; tur zvejo daudz vairāk, nekā drīkstētu; gliemežnīcas ceļ ārā pār­došanai; koraļļus spridzina, lai tūristi varētu lepodamies aizvest koraļļu drumslas uz mājām — aizkustinošus bojā gājušu skaistu dzīvu organismu fragmentus nodot pu­tekļu ziņā uz kamīna dzegas diezin kādā pasaules malā. Jācer, ka Mauricijas valdība sekos citu valstu — piemē­ram, Seišeļu un Tanzānijas — valdību labajai priekšzī­mei un izsludinās savus rifus par jūras nacionālajiem par­kiem, lai to skaistums ari nākotnē varētu priecēt salas viesus un pašus maurīciešus, lai rifi būtu dzīvības elik­sīrs, kas pieejams visiem.

Kad rakstu šīs rindas, debesis aiz loga ir pelēkas un ārā virpo sīkas sniegpārslas bet man tikai jāaizver acis, un tūliņ es ieraugu rifu visa krāšņumā, un man kļūst silti un priecīgi ap sirdi.

«Puķu dārzā» es kādu dienu pēkšņi sastapos ar milzīgu lapu zivju baru. Liekas, tur apmēram piecdesmit vai seš­desmit kvadrātpēdu platībā bija sapulcējušies vairāki tūk­stoši zivju. Es veselu pusstundu nopeldēju kopā ar tām, un tas bija neaizmirstams brīdis; vienu mirkli man šķita, ka esmu nokļuvis mežā, kur tikko izplaukušas koku lapas sveic pavasari, bet jau nākamajā mirklī likās, ka peldu cauri Vidusjūras zemju zilo debesu gabaliņam, kas brī­numainā kārtā pārvērties par zivīm un iekritis jūrā. Bei­dzot, gluži apskurbis un mulss, uzgāju gludu koraļļu no­gulu, kur nebija ne jūrasežu, ne jūrasķīšu, un, apsēdies uz tās, atrados divas pēdas virs ūdens. Noņēmu masku un pret apvārsni ieraudzīju sakumpušos Maurīcijas kalnus kā neveiklus locekļus zem zaļo mežu un cukurniedru dēs- tījumu apsega, no kura vienuviet kā elkonis, cituviet kā ceļgals augšup slejas kalna cilnis. Un tam visam pāri liecās vismaz piecas varavīksnes. Nospriedu, ka M iiī- cija man ļoti, ļoti patīk. x

Kuģītis lauza sev ceļu pāri viļņu zilajām mugurām, un pret zeltainzaļajām rītausmas debesīm iznira Raundas sa­las siluets — drūms un draudīgs.

Bija pagājis gads, un salā šoreiz bijām nolēmuši uztu­rēties četras dienas, tādēļ bijām labi sagatavojušies ne­viesmīlīgai uzņemšanai. Vedām līdzi ne tikai parasto no­metnes inventāru, bet ari dārgo ūdeni skārda kannās un lielu daudzumu pārtikas. Ja braucat uz salu, kur nelab­vēlīgi laika apstākļi jūs var nošķirt no pasaules, ir ļoti svarīgi, rēķinoties ar šādu iespēju, vest līdzi pietiekamus pārtikas un ūdens krājumus. Taču mūsu bagāžas svars un daudzums lika mums izvēlēties nometnei vietu kaut kur kuģa piestātnes tuvumā — pietiekami tālu, lai mūs vētras laikā neaizsniegtu bangas, tomēr ne tik tālu, ka mēs nespētu aizstiept savu mantību līdz nometnei.

Laika apstākļi mums bija labvēlīgi, un provianta un pārējo mantu izkraušana neizvērtās pārāk bīstama; to­ties, transportējot visu šo bagātību trīssimt soļu līdz klinšu aizai, kuru bijām izraudzījušies apmetnei, mēs drausmīgi nomocījāmies, kaut arī saule tikko bija pacē­lusies virs apvāršņa un aiz salas klintāja vēl nemaz ne­bija redzama. Lādēdamies un sviedrus liedami, stīvējām telti, pārtikas saiņus un smagās skārda ūdenskannas pa klintīm augšup, pie sevis sūkstīdamies par to, cik bries­mīgi stulbeņi esam, ielaizdamies šādā pasākumā. Jāteic, tā nebija vienīgā reize, kad, atrodoties uz salas, mums ienāca prātā tāda doma.