DŽERALDS DARELS - ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Iestājās pārtraukums, jo uz lidlauku atbrauca stingri apsargāts džips, no kura izcēla naudas kastes, kas tika rūpīgi nosvērtas. Tad sākās īstas matemātikas orģijas, ko pavadīja strauja žestikulēšana un strīdi. Beidzot mums paziņoja, ka, par spīti visiem līdz šim nestajiem upuriem, mūsu bagāža vēl tomēr esot par smagu. Lai apmierinātu ierēdni, kas pārzināja mēru un svaru dienestu, mēs apsē­dāmies un apēdām pusi no līdzi vedamajiem augļiem. Tā kā tā bija jau pienācis lenča laiks. Tieši tajā brīdi, kad mēs jutām, ka nekad mūžā vairs nespēsim celt pie mutes banānu, mums paziņoja, ka lidmašīna nelidos, jo lid­lauks Rodrigesā esot pārāk izmircis. Lai mēs esot tik laipni un ierodoties rīt.

Paņēmuši savu bezmaz jau trūdēt sākušo džekfrūtu, braucām atpakaļ uz viesnīcu. Tur neviens pārlieku ne­priecājās, mūs ieraugot, jo viņiem tikko bija izdevies cik necik izvēdināt džekfrūta smaku no guļamistabām. Nā­kamajā dienā, apmainījuši puspuvušos augļus pret svai­giem, mēs no jauna devāmies uz lidostu. Neizprotama iemesla dēļ mūsu bagāžu un arī naudu atkal nosvēra. Un atkal mēs bijām par smagu. Sajā brīdī man uzmācās no­pietnas šaubas par maurīciešu matemātiķu dotībām, bet — kā ikviens, kurš kādreiz to mēģinājis darīt, zina — nav nekādas jēgas uzsākt strīdu ar lidostas darbiniekiem. Mēs, drosmīgi atteikušies no visa, izņemot tīklus un to, kas mugurā, atsēdāmies un atkal apēdām krietnu daļu no mūsu dārgajiem augļiem. Tas, ka liekais svars tagad vairs nav banānu ķekaros, bet atrodas mūsos, ne mazā­kajā mērā neuztrauca lidostas ierēdņus. Kārdinājums aiz- lidināt džekfrūtu bija milzīgs, taču pat es sapratu, ka puvuma smaka, kas no tā plūda, var būt ļoti noderīga sikspārņu ievilināšanai tīklos, ja vien tā nebūs mūs vai sikspārņus jau pirms tam nosmacējusi. Mēs tikko bijām notiesājuši vēl lērumu banānu, kad mums paziņoja, ka arī šis lidojums atcelts.

— Ja tā ir ieskaņa mūsu Rodrigesas ekspedīcijas no­risei, tad jāteic, ka man būs pagalam sabojāts vēders, — es sacīju, kad mēs atgriezāmies viesnīcā, ķur mūs sagai­dīja cilvēki ar dziļām sāpēm vaigā. Es biju no tiesas nobažījies, jo vēl viens atlikts lidojums mūs spiestu at­teikties no Rodrigesas operācijas. Tuvojās termiņš, kad mums vajadzēja atgriezties Eiropā. Nākamajā dienā, at­kal atjauninājuši visus pārgatavojušos banānus un mango un simto reizi vēlējušies, kaut mums būtu hermētiski no­slēdzama kaste, kur ielikt džekfrūtu, devāmies uz lidostu. Atkal svēra naudu un mūs, taču šoreiz brīnumainā kārtā mums nelika apēst pusi bagāžas. Jau pēc īsa brīža bijām sasēduši mazajā lidmašīniņā kopā ar ļoti dažādiem pa­sažieriem, kuri zināmā satraukumā un izmisumā vēroja džekfrūta parādīšanos tik šaurā telpā. Kareivji, kas bija apsargājuši lidmašīnu, aizgāja, mēs sākām ripot pa skrej­ceļu, līdz pacēlāmies, sākumā lidojām zemu virs zaļajām cukurniedru plantācijām, tad cēlāmies arvien augstāk hiacinšu krāsas debesīs, pārlidojām pār rifu un nu no­kļuvām virs dziļā, koši zilā Indijas okeāna.

Rodrigesā atrodas krietni tālu Indijas okeānā, vairāk nekā trīssimt piecdesmit jūdžu uz austrumiem no Mau- rīcijas; tā ir vienpadsmit jūdžu gara un platākajā vietā nepilnas sešas jūdzes plata sala. Tai ir interesanta vēs­ture un vēl interesantāka fauna. Viens no tās pārstāvjiem bija īpatnējais putns soliters. Šie putni izmira drīz pēc dodo, un to iznīkšanas cēlonis bija tiklab to mitekļu iz­postīšana, kā nesaudzīgās medības. Kopā ar soliteru Rod­rigesā lielā skaitā dzīvoja kāda dižbruņrupuču suga. Alfrēds Nort-Kumbs savā interesantajā grāmatā par Rod- rigesu raksta, kā dižbruņrupuči iznīcināti:

«Dižbruņrupuči briedumu sasniedz trīsdesmit līdz četr­desmit gadu vecumā, un to mūža ilgums ir divi simti un pat trīs simti gadu. Vienīgi tas, ka šīs salas atradās tik nomaļu, ka bruņrupučiem nevarēja piekļūt ne cilvēki, ne dabiskie ienaidnieki, radīja apstākļus, kuros tie sa­vairojās līdz fantastiskam daudzumam. Legā apgalvo, ka Rodrigesā to bijis tik daudz, ka «reizēm jūs ieraugāt vienā barā divus vai trīs tūkstošus un varat nostaigāt savus simt soļus pa viņu mugurām…, nesperot kāju uz zemes».

Tai laikā, kad Maē de Laburdonē ieradās Ildefransā, no Rodrigesas jau bija aizvesti tūkstošiem bruņrupuču ar Burbonas, Ildefransas un Sabiedrības kuģiem. Kuģu ko­mandas slepkavoja bez žēlastības, bieži vien nogalinot daudz vairāk bruņrupuču, nekā kuģu komandu un pasa­žieru patēriņam bija nepieciešams. Daži kapteiņi pārpa­likumu pārdeva Burbonas salā, kur pieprasījums lielāks un cenas labas, atsakoties pat nodot daļu bruņrupuču kuģniecības sabiedrības vajadzībām un slimnieku ēdinā­šanai uz citiem kuģiem. Laburdonē sašutumā izsaucies: «Iedomājieties, ser, ir tādi kapteiņi, kas ved no Rodri­gesas septiņus vai astoņus simtus bruņrupuču, bet liedzas daļu izdot malā slimnieku pārtikai, jo ved tos uz Bur- bonu pārdot vai iemainīt pret vistām!»

Laburdonē nav precīzi uzskaitījis, tieši cik bruņrupuču viņa pārvaldes laikā no Rodrigesas izvests. Taču jādomā, ka ne mazāk par 10 000 gadā. Viens no viņa pēctečiem — Deforžs-Bušē, agrākais Burbonas gubernators, kas bija mēģinājis 1725. gadā izveidot Rodrigesā koloniju, ir pre­cīzāks. Viņa pārvaldes laikā tika noligti četri mazi ku­ģīši bruņrupuču transportēšanai uz Ildefransu. Tie bija «La Mignonne», «L'Oiseau», «Le Volant» un «Le Pēne- lope». Kāds kuģniecības sabiedrības pārskats pierāda, ka ikreiz katrs kuģis izvedis no Rodrigesas vairākus tūksto­šus bruņrupuču:

gada 14. decembrī — «L'Oiseau» ierodas no Rod­rigesas ar 1035 dižbruņrupučiem un 47 parastajiem bruņ­rupučiem. Bija iekrauti 5000 gabalu, bet kuģis sasniedza Ildefransu tikai astoņās dienās un bija pazaudējis lielāko tiesu kravas.

gada 15. maijā — «L'Oiseau» pārved 6000 diž- bruņrupučus.

gada 29. septembrī — «L'Oiseau» ierodas ar 1600 dižbruņrupučiem un 171 parasto bruņrupuci.

gada 12. maijā — «Le Volant» atved kravā 4000 dižbruņrupučus.

1761. gada 6. decembrī — «L'Oiseau» atved 3800 no 5000 iekrautajiem dižbruņrupučiem.

Arī karaliskā flote neaizbrauca tukšā no Rodrigesas ūdeņiem. 1761. gada 26. jūlijā divi kuģi iekrāva tilpnēs 3000 dižbruņrupučus.»

Beidzot pēc divarpus stundu ilga lidojuma ieraudzījām mūžam viļņojošo, mūžam kustīgo ziloņkaula krāsas putu jostu, kas iezīmē koraļļu rifu ap Rodrigesu. Šis lielais koraļļu bastions apjož salu un izveido dziļajā okeānā plašu pamatni, uz kuras sala atrodas. Rifs dažuviet atkāpjas jūdzes divdesmit no krasta, un lielais smaragd­zaļais seklā ūdens klajš bārstin piebārstīts ar mazākām saliņām — dažas no tām ir vienkārši smilšu sēkļi, citas pietiekami lielas, lai varētu dot patvērumu dižbruņrupu­čiem un kādai milzu ķirzaku sugai, kas ari iznīcināta. Lidojām virs salas un laidāmies zemāk, lai nosēstos ma­zītiņajā sarkanzemes lidlauciņā. No gaisa sala šķita bis- kvītbrūna un diezgan izdegusi, kaut arī ielejās šur tur pazibēja zaļi plankumi un vietumis bija redzama kaut kāda pelēkzaļa veģetācija. Ar to brīdi, kad izkāpām no lidmašīnas, mūs savā varā pārņēma burvība, kāda piemīt vienīgi nelielām, nomaļām, saules apmirdzētām salām. Devāmies pa sarkano skrejceļu uz mazo lidostas ēciņu, virs kuras fasādes atbraucējus sagaidīja sirsnīgs uzraksts: «Esiet sveicināti Rodrigesā!» Iekšpusē es, sev par lielu pārsteigumu, ieraudzīju pie atvērtā loga rakstāmgaldu, bet uz palodzes plāksni: «Imigrācija».