DŽERALDS DARELS - ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Nāc nu, mazulīt, nāc! — Deivs dūdoja, Jaudams cil­pai aicinoši šūpoties. — Nāc, ko kavējies!

Viņš šūpoja cilpu ķirzakai pie paša deguna, līdz nei­lona vizma pievērsa dzīvnieka uzmanību. Tas apstājās un pacēla galvu. Deivs veikli uzmeta cilpu ķirzakai pār galvu, pievilka un pacēla makšķerkātu. Bet tikpat labi laikam varētu censties sagūstīt varavīksni. Gludās zvīņas veidoja it kā nopulētu virsmu neilona auklai, un ķer­meņa svars palīdzēja ķirzakai bez grūtībām izslīdēt no cilpas. Gekons nokrita apmēram no sešu collu augstuma, taču šis īsais lidojums viņu nepavisam nenobiedēja. Viņš palika stāvam, rūpīgi aplaizīja lūpas un tūliņ no jauna sāka tvarstīt kukaiņus, it kā nekas nebūtu noticis. Vēl divas reizes Deivam izdevās uzmest cilpu, un vēl divas reizes tā noslīdēja no ķirzakas kakla, kurš šķita kā ieeļ­ļots.

Sasodīta būšana, šitie mazie ķēmi ir glumi kā tauku kunkuji! — Deivs sacīja, slaucīdams nosvīdušo seju. — Vai jums kādreiz gadījies redzēt kaut ko tik kustīgu? Un mazie palaidņi pat nenobīstas. Vai tev patiesi nav bail, vareno drošsirdi? Nu, mazulīt, līdīsi beidzot Deiva cilpā vai ne?

Tā pielabināta un pierunāta, ķirzaka brīdi pastāvēja rāmi uz vietas, atkal aplaizīja lūpas, gardi nožāvājās un pēc tam tūliņ uzsāka satraucošās seškājaino radību medī­bas. Deivs vēl četras reizes izmēģinājās notvert scinku un četras reizes piedzīvoja neveiksmi. Visvairāk mūs uz­jautrināja tas, ka ķirzaka, šķiet, nepavisam neņēma ļaunā īsos ceļojumus pa gaisu: ikreiz, izslīdējusi no cilpas un ar būkšķi nokritusi zemē, tā atsāka medības no jauna un ar tādu pašu dedzību kā iepriekš.

Pēdīgi, kad bijām pārliecinājušies, ka ar cilpu nekas neizdosies, Džons dzīvnieku noķēra ar rokām. Mēs vien­

prātīgi piekritām, ka šis ir visdrošākais (kaut arī visno- gurdinošākais) veids ķirzaku sagūstīšanai. Rīkojāmies labu brīdi pēc šās metodes, kad es atjēdzos, ka pusdien­laikā nekur nav ne mazākā ēnas laukumiņa. Visā ap­kārtnē neviena koka, vienīgo ēnu meta klinšu nokares, bet saule stāvēja gandrīz tieši virs mūsu galvām, tādēļ arī klinšu paēna bija gaužām Jienozīmīga. Sāku uztrauk­ties par somām, kurās atradās vērtīgie ginteri; tādēļ tika nolemts, ka es atstāšu pārējos medījam, bet pats došos atpakaļ pie piknika koka, kur mūsu dārgajam guvumam pietiks paēnas. Tā es devos ceļā, cenzdamies turēt audekla kules ar ķirzakām sava auguma ēnā, atstājis pā­rējos, kuri kā medību suņi rosījās pa izdegušo klintaini, uzsaukdami cits citam: «Uzmanīgāk! Re, palīda zem ak­mens!», «Aši! Aši! Ej un gaidi otrā pusē, līdz līdīs laukā!», «Velna milti! Es taču nespēju apvelt to nelieša akmeni.»

Lēnām, taustīdams ceļu starp lielajiem akmeņiem, de­vos pa kalna muguru uz priekšu, līdz man likās, ka esmu nonācis vairāk vai mazāk iepretī piknika kokam. Tā no­kļuvu līdz stāvajai kraujai un sāku skatīties, vai neierau- dzīšu orientieri — «Dorade». Kamēr mēs, muļķi, pame­tām drošo kuģīti, lai klīstu pa salu un samedītu veselu pūru ķirzaku, Henlija regates dalībnieki nodevās citādām izpriecām; viņi bija aizbraukuši kādu pusjūdzi tālāk līdz rifam, kur tīksminājās ar zemūdens peldēm un zveju. Lū­kojoties no kalna lejup uz jūru, varēja saskatīt «Do­rade» — baltu un glītu, aptuveni sērkociņu kastītes lie­lumā — ar pilnu tvaiku tuvojamies piestāšanās vietai. Parausos vēl gabaliņu lejup pa krauju un atradu jaunu palmiņu, kas meta kaut ko līdzīgu ēnai. Tur es aptupos, ar savu augumu aizēnodams nešļavu, vērodams «Dorade» un gaidīdams, kad kuģis izmetīs enkuru, lai es spētu no­teikt savu atrašanās vietu. No salas virsotnes visa ap­kārtne izskatījās pilnīgi citāda, un es nekur nevarēju ieraudzīt piknika koku. Tā kā man nepavisam negribējās šai pekles karstumā iet tālāk nekā nepieciešams, nodo­māju, ka jāpagaida, līdz «Dorade» noderēs par orien­tieri. Beidzot kuģītis iečunčināja no tumšās zili violetās dziļjūras gaišzilajā un nefrītzaļajā seklumā, un es ne­skaidri dzirdēju tālumā enkuru atsitamies pret kuģa bortu. Noslaucīju sviedrus no sejas, uzkāru kaklā kino­kameru, paņēmu maisiņus ar gekoniem un sāku ceļot lejup uz jūrmalu.

Drīz vien konstatēju, ka sasniegt vietu, kur gribēju nokļūt, nav vieglāk kā Alisei atrast pareizo ceļu Spoguļu dārzā. Parasti, stāvot kalnā, var labāk noteikt galamērķi nekā līdzenā vietā, bet Raundā bija citādi. Kā jau pirmāk minēju, sala līdzinās uz jūras virsmas izklātam akmens krinolīnam, un, ja stāvat vienas ieloces virsotnē, ir gan­drīz neiespējami saredzēt krinolīna pārējo daļu. Kad biju divreiz no redzesloka pazaudējis kuģi, trīsreiz bijis spiests griezties atpakaļ vai sānis, jo biju aizkūlies līdz tik stāvām klintīm, ka būtu tīrais neprāts iet tālāk, ja negribēju par visām varēm tikt pie lauztas kājas, es pie­peši tālu lejā pamanīju pazibam kaut ko sarkanu. Sa­pratu, ka tas ir dvielis, ko biju paņēmis līdzi un uzsedzis rezerves filmai un mūsu ēdmaņai zem piknika koka, lai tās pasargātu no saules. Tas bija vislabākais orientieris.

Klumburoju tālāk, brīžiem slīdēdams un klupdams, taču ne mirkli neizlaiždams no acīm mazo sarkano planku­miņu. Otrreiz atpūtos zem nelieliem pandāniem, kuru sa- pluinītās lapas nemierīgi berzās cita gar citu un noslēpu­maini sačukstējās, kad no jūras uzpūta karsta vēja dvesma. Piesardzīgi aptaustīju kulēs gekonus, lai pār­baudītu, vai ceļojums tos nav pagalam nomocījis. Asais kniebiens, ko saņēmu no viena gūstekņa, lika man sa­prast, ka viņiem klājas daudz labāk nekā man. Biju tā noplūdis ar sviedriem, ka šķita — esmu atkal zaudējis vismaz krūzītes tiesu šķidruma, drīz pārvērtīšos sakal­tušā piparkūkā un vējš mani aizpūtis. Pie dzīvības mani uzturēja vienīgi doma par vēsinātajiem dzērieniem, kas mūs gaidīja zem piknika koka.

Ar mokām cēlu atkal savu nastu plecos un kūlos tālāk. Beidzot nokļuvu pie gandrīz vertikālas klints nokares, kuras virsotni rotāja mazs, ar blāvi sārtiem ziediem iz­raibināts tīteņiem līdzīgu nezāļu paklājiņš. Lai sasniegtu aizu, kas veda tālāk uz zemāko platformu, man vaja­dzēja šķērsot šo bīstamo laukumiņu, un es nospriedu, ka gludais klintsakmens varbūt ir slidens, tādēļ labāk iet pa tīteņu paklāju. Lēnītēm virzījos uz priekšu, apsvērdams katru soli, pirms spēru nākamo. Sāku jau pats sevi slavēt par vareno alpīnista talantu, kad neviļus iebāzu kāju tīteņa cilpā, aizķēros un smagi nokritu uz muguras. Kino­kamera, jautri palēkdamās, aizlidoja savu ceļu, bet es tik tikko paguvu pacelt gaisā maisiņus ar ķirzakām, lai ar visu svaru neuzveltos tiem virsū.

Atsitos pret zemi ar tādu spēku, ka dzirdēju mugur­kaula skriemeļus nospēlējam tik strauju melodiju, kādu iespējams izvilināt vienīgi no dažiem afrikāņu mūzikas instrumentiem. Biju nokritis uz kailas klints, un, tā kā tuvumā nebija itin nekā, pie kā pieķerties, es augšpēdu turpināju savu ceļojumu arvien lielākā ātrumā lejup pa klinti, raudams līdzi atdrupuša tufa lavīnu un drausmīgi asas lavas šķembas. Ātrumam pieaugot, mans ķermenis sāka griezties, un es sapratu, ka drīz vien būšu apsviests uz vēdera. Es ļoti iztrūkos, jo tā. gribot negribot uzvelšos virsū maisiņiem ar ķirzakām, kurus vēl joprojām turēju cieši rokā. Neiedrošinājos tos palaist vaļā: ja maisiņi pa­liktu uz nejēdzīgās klints, es droši vien vairs nespētu uz­rāpties tiem pakaļ.

Bija tikai viena iespēja: izmantot elkoņus par brem­zēm. To es arī darīju un gandarīts konstatēju, ka sāpes, ko cietu, nav veltas. Man izdevās, elkoņus pret zemi at­spiedušam, ne tikai noturēties uz muguras, bet arī pie­bremzēt ātrumu, ar kādu ripoju lejup, un beidzot pilnīgi apstāties. Brītiņu paliku guļam pavisam mierīgi, lai pilnā mērā izbaudītu sāpošās brūces, tad sāku pamazām kusti­nāt atsevišķas ķermeņa daļas, cenzdamies pārbaudīt, vai kaut kas nav lauzts. Par brīnumu, nebija neviena lūzuma, tikai asinis, kas plūda no labās rokas, radīja nesamērīgu, pārspīlētu iespaidu par ievainojumiem. Sāniski pāršļūcu pāri klints platformai, atradu savu kameru, kas šķita ve­sela, un norāpos līdz aizai pa krauju, pa kuru bija vieg­lāk virzīties uz priekšu. Nokļuvis pie pirmā palmu pu­dura, apsēdos un pārbaudīju, vai maniem gekoniem un manai kamerai nav noticis nekas ļauns, pēc tam noslau- cīju asinis no elkoņiem. Brītiņu atpūties, slējos kājās un sāku ar acīm meklēt savu sarkano orientieri pie jūras.