DŽERALDS DARELS - ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Jums, protams, būs jāņem līdzi augļi, — Vehebs sacīja, manierīgi noslaucīdams pirkstus mutautiņā.

Augļi? Kādēļ gan augļi? — es brīnījos, piebāzis pilnu muti ar gardo čepetiju. Vest līdzi augļus uz tropu salu man šķita apmēram tas pats, kas vest ogles uz Ņūkāslu.

Redzi, — Vehebs paskaidroja, — Rodrigesā gandrīz nekādus augļus nekultivē, turklāt ražas sezona arī bei­dzas.

Tur tev taisnība, — es ar nožēlu piekritu.

Vai tas nebūs pagrūti? — ievaicājās Džons. — Es domāju, vai nebūs pagrūti aizvest augļus mazajā lidma- šīniņā?

Nē, nepavisam, — Vehebs sacīja, — jums tikai tie labi jāiesaiņo un jāved kā apmaksājama bagāža, tad grū­tību nebūs.

Man šķiet, būs jāņem līdzi daļa nogatavojušos, daļa pusgatavu un daļa zaļu augļu, — es sacīju, — tā, kā mēs to darām, vedot dzīvniekus ar kuģi.

Pareizi, — atteica Vehebs, — un es palūkošu, vai nevarētu sadabūt jums kādu džekfrūtu.

Kas tas tāds? — Anna jautāja.

Tas ir liels auglis, kas augļsikspārņiem varen garšo, — Vehebs atbildēja. — Tam ir spēcīga smarža, kuru sikspārņi saož pa lielu gabalu.

Vai tas ir garšīgs? — es apvaicājos.

O, jā, — Vehebs atteica un vēl piesardzīgi piebilda, — ja jums tīk šāda veida augļi.

Kad mūsu Rodrigesas ekspedīcija beidzās, man par džekfrūtu bija gatavs spriedums, ka tas pieskaitāms pie tiem tropu gardumiem, kam ir vismazākās izredzes gūt panākumus kulinārijas konkursos, bet tobrīd man par to bija tikai viens gara acīm skatīts priekšstats: sikspārņu bars, tikko tālumā saodis neatvairāmo smaržu, metas tieši mūsu izplestajās rokās.

Nākamās pāris dienas pavadījām, pārbaudot tīklus un pārējos ekspedīcijas piederumus, izpētīdami visu iespē­jamo par Rodrigesu, un katru brīvo brīdi, ar skābekļa maskām apbruņojušies, nirām ūdenī pie rifa un vērojām daudzkrāsaino, mūžam mainīgo, krāšņo dzīvi, kas norisa už rifa vai ap to. Saņēmām ziņas, ka Vehebam radušās grūtības džekfrūta sagādē un ka Rodrigesā pašreiz pie- dzīvo pirmo lietusgāzi pēc astoņiem gadiem. Neviena no šām vēstīm mums nelikās diezcik svarīga, taču mēs nezi­nājām, ka tiklab viens, kā arī otrs apstāklis iedragās mūsu plānus. Divas dienas pirms izlidošanas uz Rodri- gesu piezvanīja Vehebs. Viņš esot sadzinis pēdas pēdē­jam džekfrūtam Maurīcijā un aizrunājis to mums. Viņš to atsūtīšot ar speciālu kurjeru.

Auglis, Džerij, ir stipri nogatavojies, — viņš pa­skaidroja, — tev tas labi jāietin, lai nezustu smarža, un bez tam glabā to vēsā vietā.

Kā tu to iedomājies? — es sarkastiski jautāju, slau­cīdams sviedrus no pieres. — Es pats sevi nespēju uzgla­bāt vēsā vietā.

Tavā istabā viesnīcā taču ir kondicionētais gaiss, vai ne? — Vehebs jautāja. — Glabā augli tur.

Manā viesnīcas istabā jau glabājas divdesmit četri banānu ķekari, divi duči avokado, divi duči ananasu, divi arbūzi un četri duči mango — viss, kas sagādāts sasodī­tajām sikspārņu medībām. Mana istaba vairāk izskatās pēc tirgus nekā pats Portluisas tirgus. Ceru, ka džekfrūts šajā noliktavā vēl būs ietilpināms, vai ne?

Protams, — Vehebs atteica, — bet pēkšņā lietus­gāze, kas pašreiz piemeklējusi Rodrigesu, var izjaukt jūsu lidojumu.

Kā tā? — es uztraukts jautāju, ar bailēm domā­dams par to, ka ikviena ievilcināšanās samazinās sik­spārņu gūstīšanai atvēlēto laiku.

Redzi, Rodrigesas lidlauks nav betonēts, — Vehebs paskaidroja, — un šajā lietū tas pamatīgi izmircis un kļuvis slidens. Vakardien lidmašīna bija spiesta griez­ties atpakaļ. Bet var jau būt, ka jums paveiksies.

No visas sirds ceru, ka tā būs, — es nomākts sacīju, — Ja lidojums pārāk ievilcināsies, mums vajadzēs no pasākuma pilnīgi atteikties.

Ai, esmu pārliecināts, ka tik ļauni nebūs, — Vehebs moži atsaucās. — Ja tev vēl kas vajadzīgs, meklē tikai mani rokā. Džekfrūtu tu saņemsi mazliet vēlāk priekš­pusdienā. Dzīvo vesels!

Telefona sarunas ar Vehebu allaž sākās strauji un bei­dzās aprauti.

Džekfrūtu, polietilēna autiņos un pēc tam vēl maisa drānā ievīstītu, ap pusdienlaiku atnesa švītīgā formas tērpā ģērbts mežsargs. Spriežot pēc saiņa apmēriem, džekfrūtam vajadzēja būt daudz lielākam, nekā biju

iedomājies. Biju gaidījis, ka tas būs apmēram kokosriek­sta lielumā, bet šis likās kā tāds prāvs ķirbis. Ceļojot pie manis, sainis bija stipri sasilis, tādēļ es ienesu to guļam­istabā un nekavējoties attinu, lai tā saturs vēsajā gaisā atdzistu. Kad visi autiņi bija atvīstīti, manam skatienam atklājās pretīgs zaļš auglis, no vienas vietas noklāts ar puniem; tas bija apmēram tāds, kāds varētu izskatīties marsiešu mazbērna līķītis. Lai šo iespaidu vēl pastipri­nātu, no augļa cēlās spēciga salkana, ļoti uzmācīga smaka, kas nedaudz atgādināja pūstoša ķermeņa smir­doņu.

Vēlāk piedzīvoju, ka šī šķebenā, pretīgā smaka nomāc visas pārējās un iesūcas itin visur, gluži kā parafīns, ja nokļūst nemākuļa rokās. Jau pēc īsa brītiņa visa istaba oda kā milzīgs džekfrūts vai kā morgs, kurā sabojājusies saldēšanas ierīce. Mūsu drēbes un apavi, grāmatas, kino­kameras, tālskati, koferi un sikspārņu ķeramie tīkli — viss oda pēc džekfrūta. Kad mēs izbēgām no istabas, lai ievilktu plaušās svaigu gaisu, konstatējām, ka neciešamo smaku esam paņēmuši līdzi. Džekfrūts bija piedvakojis visu apkārtni. Lai glābtos no šīs visu nomācošās smakas, devāmies uz rifu, bet arī tur smaržoja tā, itin kā mūsu

skābekļa maskās atrastos džekfrūti. Mūsu lenčs garšoja kā tīrais džekfrūts un vakariņas tāpat. Ēdot nākamajā rītā līdz pēdējai iespējai ar džekfrūtu piesātinātās bro­kastis, es nopriecājos, ka šai pašā dienā izlidosim uz Rod- rigesu, kur varēsim šo velna izdzimumu atstāt mežā un varbūt paglābties no tā izgarojumiem.

Ieradāmies lidostā, un jau pēc dažām minūtēm uzgai­dāmā telpa tik nelabi oda pēc džekfrūta, ka pārējie pasa­žieri sāka klepot un mulsi raudzīties visapkārt. Mēs bijām diezgan ekstravaganta kompānija, kura neviļus va­rēja uzvedināt uz domām par lielceļa laupītājiem, ja pa­skatījās uz neizprotamajiem tīklu saiņiem un groziem, kas bija piekrauti ar dažādiem augļiem, kuru vidū gozē­jās maisa un polietilēna autiņos ievīstītais džekfrūts.

Beidzot pienāca laiks doties uz lidmašīnu, un šai brīdī sapratām, cik kaitīga mums bija pirmā lietusgāze pēc astoņiem gadiem Rodrigesas salā, kaut arī salai tā bija ilgota un sengaidīta. Acīmredzot tikpat liela nepiecieša­mība kā pēc lietus Rodrigesā bija arī pēc naudas, un nu noskaidrojās, ka mūsu lidmašīnai jāved uz salu lieli nau­das krājumi. Diemžēl nauda, lai cik derīga un vajadzīga, tomēr ir ļoti smaga. Tā kā lietus bija pārvērtis lidlauku muklājā, bija ļoti svarīgi nepārslogot lidmašīnu, lai tā varētu nosēsties. Kā jau vienmēr — nauda ir vissvarī­gākais pasaulē, pat tādā pasaules malā kā Rodrigesā, tā­dēļ pasažieriem vajadzēja šķirties no daļas savas bagā­žas. Mēs drudžaini atšķirojām nost visus smagākos ap­ģērba gabalus un ekipējuma piederumus, bez kuriem kaut kā varējām iztikt. Sanāca visai interesanta kaudze. Ja kādam jau pirms tam bija radušās aizdomas, ka mēs esam jukuši, tad tagad tās apstiprinājās pilnā mērā, jo kurš normāls cilvēks gan izmetis no bagāžas kreklus, ze­ķes, kurpes un citas nepieciešamas mantas, lai tikai varētu atstāt banānus, mango un džekfrūtu, kas saožams jau piecdesmit soļu attālumā?