DŽERALDS DARELS: PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS

Otrie tauriņi bija lielas, skaistas būtnes, bet retāk sa­stopamas nekā mazie baltenīši. Slaidie, pašaurie spārni dzidrā uguns sarkanumā. Lidojums straujš un trauk­smains: krūmāja krēslībā piepeši, nez no kurienes uzga- dījusies, iedegas sveloša liesmiņa, pamirgo vienuviet, otru- viet un tad, it kā tiktu nopūsta svece, izdziest. Un mežs pēc tauriņa pazušanas ikreiz šķita kļuvis tumšāks.

Meža visraksturīgākā iezīme bija neskaitāmie strauti — sekli un dzidri tie lauzās uz priekšu, līkumodami sarežģī­tās cilpās. Mirguļodami un ap gludenajiem, brūnajiem akmens bluķiem lokus mezdami, vietumis veidojot plašus izliekumus ar sniegaini baltiem smilšu liedagiem, rosīgi izgrauzdami zemi koku sakņu apakšā, vizuļodami un ča­lodami, tie pazuda meža tumšajā biezoknī. Šalkojot un putojot tie gāzās lejā pa krācēm, izskaloja smilšakmeni dziļus, rāmus dīķus, kuros mājoja zilas un sarkanas ziv­tiņas, sārti krabji un mazas, spilgtas vardītes. Sausajā gadalaikā strauti un upītes kļuva meža iemītniekiem par galveno lielceļu, kas tiem nozīmēja ne tikai ceļu vien, bet ari barību un valgmi, jo tur pulcējās visi — gan vajātāji, gan vajātie. Baltais liedags tad no vienas vietas izrakstīts ar pēdu iespiedumu filigrānu: koraļļiem līdzīgo pēdu rak­stu, ko atstāj putni — meža sarkanrīklītes, zilplecainās čakstītes, treknie, zaļie baloži, lāgiem iezīmēti pat pundur- griezes garo pirkstu precīzie nospiedumi. Mīkstajos krastos reizēm lielum lielie gabali starp koku saknēm uzarti kā ar arklu, jo tur rakņājušās pušķausu cūkas, meklējot sakņu gurnus un milzu gliemežus; mīkstajā dūksnājā skaidri sa­skatāmi kuiļu un cūku šaurie, garie šķelto nagu iespie­dumi, bet tiem juku jukumis pa vidu sivēnu sīko pēdu zīmes.

Ar tādu mežu mani iepazīstināja Eliāss un Andrajs, un man nekas tur nelikās ne bīstams, ne drausmīgs. Mežs bija apburošs, un audzēs ar milzu kokiem, ar viegli trī­sošo lapu baldahīnu valdīja dziļš klusums, viesdams sirdī brīnumainu mieru.

Pirmā diena, kad Eliāss un Andrajs atnāca vest mani uz mežu, man palikusi prātā uz visiem laikiem, jo tik daudz dzīvnieku tik īsā laika sprīdī nekad pēc tam vairs nedabūju redzēt… dabas dievi todien bija gaužām vē­līgi. Es izrīkoju savus ceļvežus šādi: lai viņi mani aizved piecas sešas jūdzes no ciema taisni mežā iekšā. Pēc tam mēs varētu, es vieglprātīgi ieminējos, apiet plašu loku, paturot ciemu, tā sakot, par centru. Vēlāk es todien šo plānu vairākkārt nožēloju, taču sapratu, ka no šā pirmā gājiena pa džungļiem atkarīgs mans prestižs, tādēļ turē­jos vīrišķīgi, bet vēlu vakarā atgriezos līdz pēdīgam pār­guris, kā lauztin salauzts.

No rīta devāmies ceļā agri, un es jutos atvieglots, kad nometnes kņada izgaisa mums aiz muguras. Apmēram divdesmit cieminieki bija nolīgti uzbūvēt ēku dzīvnieku novietošanai, un troksnis un juceklis, ko viņi sacēla, bija neiedomājams.

Pārgājām pāri tīrumu joslai, kas pletās ap ciemu, ma- niokas krūmu laukiem, izgājām cauri eļļas palmu dēstī- jumiem, kuru vidū pacēlās no sarkanās zemes salipinātie termītu cietokšņi. Es ar interesi vēroju masīvās, stāvās, klinšu bluķiem līdzīgās konstrukcijas, jo zināju, ka pa­matos tām ir daudz alu, ko līdztekus likumīgajiem saimnie­kiem izmanto citi dzīvnieki visai raibā sastāvā. Daži pau­guri bija pēdas desmit augsti un pie pamatnes droši sa­vas divdesmit piecas apkārtmērā, un mūrējums bija ciets kā cements. Negribīgi nolēmu pauguru izpēti tomēr atstāt vēlākam laikam. Tie atradās netālu no ciema, un es va­rēšu noņemties, rakņādamies un ķerdams dzīvniekus te­pat tuvumā tad, kad nebūs iespējams doties tālākās eks­pedīcijās. Gājām uz priekšu, līdz mūsu taku šķērsoja neliela, klusa upīte, kuras ledainais ūdens mums saldēja kājas, kamēr bridām tai pāri. Uzrāpāmies otrā krastā un lauzāmies pa zemo pamežu tālāk, līdz nonācām īstajā mežā un uz brītiņu apstājāmies, lai acis pierod pie krēslas.

Bijām nosoļojuši apmēram trīs jūdzes, pamats zem kājām bija līdzens, iešana viegla, bet tad Eliāss, kas gāja pa priekšu, pēkšņi sastinga uz vietas un pacēla roku. Mēs saspringuši gaidījām un ausījāmies, pēdīgi Eliāss pieslī­dēja man klāt un pačukstēja:

Pērtiķis, ser, tur uz tas augstais koks.

Es pacēlu acis uz «tas augstais koks» lapotni apmē­ram divsimt pēdu virs mūsu galvām, taču nespēju nekā ne ieraudzīt, ne saklausīt.

Kāds pērtiķis? — es jautāju, izmisīgi piepūlēdams redzi.

Melns, ser, ar baltumu ģīmī …

Baltdeguna mērkaķis, es sarūgtināts nodomāju, tomēr, lai pūlējos kā pūlēdamies, ieraudzīt to nespēju.

Masa viņus redz?

Neredzu nekā.

Iesim, masa, pa šo pusi. Tad varēs ieraudzīt…

Virzījāmies uz to vietu, ko Eliāss norādīja, cenzdamies

ejot nesacelt briksnājā troksni. Piepeši atcerējos, ka man taču līdzi tālskatis, un, sodīdamies pats par savu muļ­ķību, pacēlis to pie acīm, sāku vērot koku galotnes. Tomēr velti mans skatiens urbās ņirbošo lapu okeānā, un es jutos apjucis un sarūgtināts par to, ka abi mednieki nepārpro­tami redz un dzird pērtiķus, bet es pat ar apbruņotu aci nespēju saskatīt nevienu dzīvu būtni. Tad pēkšņi lapu bie­zoknī uz resna, melna zara sakustējās burvīga procesija. Tās priekšgalā gāja vecs pērtiķu tēviņš ar līkumā sa­grieztu asti un vērīgi lūkojās uz visām pusēm, prātīgi vir­zīdamies pa zaru uz priekšu. Viņš bija melns kā ogle, bet

uz muguras kažokā lāsmoja atsevišķas zaļas vietas, tā ka pērtiķis likās plankumots. Krūtis bija baltas un ari" mazā, melnā sejiņa ap degunu balta — liels, balts sirdsveida plankums mirdzēja kā sniega pika. Mati galvvidū bija gari un stāvus saslējušies, un pērtiķis atgādināja mazu morīti, kas uzrāpies kokā un nevērīgi pastaigājas pa zariem. Tē­viņam uz pēdām sekoja divas viņa sievas — abas augumā krietni mazākas un ļoti tramīgas, jo viņām bija mazuļi. Pirmā nesa pie krūtīm piespiestu pērtiķīti, stipri samazi­nātu mātes kopiju. Mazulis bija sīks kā jaunpiedzimis ka­ķēns; patvēries mātei zem vēdera, tas ar abām garajām roķelēm cieši turējās viņas kažokā. Otrais bija jau drusku paaudzies, piesardzīgi soļoja mātei cieši aiz muguras, bai­līgi raudzīdamies lejā lielajā dziļumā, un vāri, žēli pīk­stēja. Mazie pērtiķīši mani tā savaldzināja, ka, tos vēro­dams, cieši noņēmos: man jādabū daži baltdeguna mēr­kaķu mazuļi, kaut vai būtu tam jāpatērē viss atlikušais mūžs.

— Masa šaus? — Eliāss aizsmakušā balsī čukstēja, un, nolaidis tālskati, redzēju, ka viņš man sniedz šauteni. Pirmajā mirklī apskaitos par piedāvājumu raidīt lodi uz

šo burvīgo ģimeni ar morīšu galvām un baltajiem klaunu degunteļiem. Taču tad sapratu, ka nemācēšu medniekiem savus apsvērumus izskaidrot: Kamerūnas džungļos senti­mentāla jūtelība ir greznība, ko var atļauties vienīgi pa­ēdušie. Šajos apvidos gaļa grūti iegūstama un katrs ku­moss bieži vien ir zelta vērts, tādēļ estētiskās jūtas nav īstais padomdevējs pēc olbaltumiem izsalkušam organis­mam.

Nē, Eliās, nešaušu, — es sacīju, no jauna pacel­dams tālskati pret koku galotnēm, bet pērtiķu ģimene jau bija pazudusi. — Eliās?

Jā, ser?

Pasaki ciema vīriem, ka es maksāšu piecus šiliņus par vienu šāda pērtiķa mazuli … saprati?

Saprotu, ser, — Eliāss starodams atteica.

Turpinājām savu grūto gaitu pa biezokni un drīz no­nācām pie mazas upītes, kas jautri čaloja seklajā gultnē. Krasti bija dūksnaini, mikli, apauguši ar platlapainiem, zaļiem, gaļīgiem augiem. Līdz gurniem bridām pa šo audzi straumes virzienā, kad Eliāss iespiegdamies salēcās un uzsauca: