DŽERALDS DARELS: PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS

Mamfi sasniedzām vakarā un tūliņ iekārtojāmies at­pūtas mājas lielajās, tukšajās, skanīgajās istabās; vēro­jām palsi rožainos gekonus lienam ārā no plaisām un zogamies uz priekšu pa griestiem, kur tie medīja mūsu lampas gaismas pievilinātos kukaiņus. Gekoni slīdēja pa baltajiem griestiem gandrīz nemanāmi, līdz piekļuva pie­tiekami tuvu tauriņam vai mušai, kas tur atpūtās, tad neti­camā ātrumā šāvās uzbrukumā. Nākamajā mirklī kukainis bija pazudis, bet gekons, pēc azaida brītiņu atpūties un nodevies apcerei, aizslāja pāri griestiem meklēt jaunu upuri.

Iepirkuši Mamfē vajadzīgos pārtikas krājumus un pā­rējo ekipējumu, mēs ar Džonu nolēmām doties katrs uz savu pusi. Džons gribēja braukt uz Bakebes ciemu, apmē­ram divdesmit piecas jūdzes no Mamfes, jo tur būšot laba iespēja savākt putnus. Es turpretī vēlējos doties uz Ešobi. Sis ciems atrodas uz ziemeļiem no Krosas upes pie liela,

gandrīz neapdzīvota meža, kas stiepjas simtiem jūdžu, līdz sasniedz kailos kalnus, kuros mīt gorillas. Man tā šķita ideāla vieta pagaidu nometnei, kamēr Džons iekārtos galveno apmetni Bakebē. Vākdams zīdītājdzīvniekus un rāpuļus, varbūt iemantošu arī Džonam noderīgus putnus, bet Džons, meklēdams Bakebē putnus, iespējams, sagūstīs man vienu otru zīdītājdzīvnieku vai rāpuli. Tā vienojāmies, un es uzņēmos sarunāt nesējus gājienam uz Ešobi (ceļa uz turieni nebija) un salīgt kravas mašīnu, kas aizvedīs Džonu uz viņa ciematu, kurš, par laimi, atrodas ceļa malā.

Pienāca mūsu šķiršanās rīts, un ieradās mani desmit nesēji. Mēs ar Džonu pamanījām viņus nākam tai brīdī, kad patlaban brokastojām zem kokiem pie atpūtas mājas. Sevišķi pievilcīgs nācēju bariņš neizskatījās.

— Man liekas, — Džons sacīja, vērodams nesējus, — ka šajā sabiedrībā tu Ešobi nesasniegsi. Nebūsiet vēl nogājuši pusjūdzi pa mežu, kad viņi jau tevi apēdīs.

Sajā mirklī viens nesējs nožāvājās, atklādams spēcī­gus, smailus zobus, kas gadu ritumā bija noslīpējušies atbilstoši vislabākās kanibālu modes prasībām, un Džona izteiktā doma man sāka likties visai reāla. Taču tad iera­dās frizieris. Džons man bija ieteicis apgriezt matus, pirms dodos uz Ešobi, un šis priekšlikums patiesi nebija peļams.

Kad es apsēdos un frizieris godbijīgi apsedza mani ar savu apmetni, ievēroju, ka nesēji lēkā un dīdās, dauza sev pa lieliem un lādas. Neveltīju tam nekādu uzmanību,..līdz pēkšņi sajutu nejauki sāpīgus kodienus pats savā lielā un ieraudzīju veselu skudru kolonnu izvērsušos uzbrukumam. Zeme visapkārt mudžēja melna vienās skudrās. Sāku brēkt pēc palīdzības, un divi kalpotāji metās mani glābt, uzrotīja manu bikšu staras un lasīja nost skudras, kas rāpoja man pa kājām. Tajā brīdī pagalmā ienāca puišelis, kam ap vidu bija apķērušies divi mazi drili. Es gaužām kāroju iemantot dažus no šiem paviānu grupas pērtiķiem un pēc vētrainas kaulēšanās ar zēnu tos nopirku. Viņš iesēdināja abus pērtiķēnus man klēpī un steigšus metās prom, jo skudras jau grasījās izpētīt arī viņa stilbus. Pēr- tiķēni laikam nosprieda, ka īpašnieka maiņa nevar būt uz labu, jo sāka spārdīties, spiegt un kost kā izlaisti bērni. Aina, īsi sakot, izvērtās šāda: nesēji lēkāja, cenzdamies paglābties no skudrām, mūsu kalpotāji pūlējās izlasīt skudras no nešļavām, es mocījos ar pērtiķiem, visu laiku pidamies friziera apmetnī, bet divi atlikušie kalpotāji jo­projām noņēmās ap maniem lieliem, ķerot skudras. Fri­zieris, šķiet, gadiem nebija tā uzjautrinājies: viņš uzma­nīgi vēroja raibos notikumus, šad tad veltīdams pa labam padomam vai lamu vārdam kādam nesējam vai kalpotā­jam, un pa to laiku izklaidīgi laida šķēres mana pakauša virzienā. Vienu mirkli, kad viņš patlaban pamācīja ne­sēju, kurš sainis ņemams, argumenti izvērsās tik dedzīgi, ka es jau gaidīju teju, teju ieveļamies klēpi pats savu ausi.

Beidzot tomēr sakārtojām saiņus nešanas gatavībā, un Džons nāca mūs pavadīt līdz sarūsējušās ķēdēs iekārtajam tiltam, kas stiepās pāri Krosai. Otrā krastā atradās mežs un Ešobi. ■ Stāvējām, nolūkodamies, kā nesēji aiziet pa tiltu — simt pēdu virs tumšajiem ūdeņiem. Nokļuvuši pre­tējā krastā, viņi ienira daudzkrāsainajā pamežā. Kad bija nozudis pēdējais nesējs un arī balsis bija vairs tikko dzir­damas, es pagriezos pret Džonu.

— Nu, labi, vecīt, — sacīju, — iešu drosmīgi pretī ne­zināmajam. Satiksimies apmēram pēc trim mēnešiem.

— Laimīgu ceļu! — Džons atteica un vēl piebilda: — Domāju, ka tev šāds novēlējums tiešām vajadzīgs…

Pārgāju pār tilta ļodzīgajām, čīkstošajām plankām, kur ik solis izbiedēja ķirzakas saules sakarsētā koka sprau­gās. Otrā krastā ticis, palūkojos atpakaļ un pamāju Džo­nam, kas pret plato upi un lielajiem kokiem, zem kuriem stāvēja, izskatījās gluži sīciņš. Tad pagriezos un steigšus aizsoļoju pa taku uz mežu, jo gribēju panākt nesējus.

Pēc garajiem gaidu un gatavošanās mēnešiem lielais brīdis beidzot bija klāt.

Sapratu — tikko sāksies īstā medību rosme un sagūs­tīto dzīvnieku skaits augs augumā, man lielāko daļu laika vajadzēs pavadīt, aprūpējot savu saimi, un nekur tālu no nometnes projām iet nevarēšu. Tādēļ izmantoju katru iespēju tikt uz mežu un, kamēr vēl līda un tīrīja vietu no­metnei, aizsūtīju ziņu Ešobi ciema vecākajam, teikdams, ka vēlētos viņu sastapt. Viņš ieradās kopā ar četriem pa­domniekiem visai kritiskā brīdī, kad es skaizdamies vē­roju, kā pieci vīri pūlas uzsliet manu telti un kā viņiem tas nepagalam negrib izdoties.

Ciema vecākais bija sīks, samulsis vīriņš sarkanā, ar zeltu rotātā tērpā un oranžu mici galvā; pie krūtīm viņš turēja cieši piespiestu milzīgi lielu un drausmīgi sanik­notu pīli. Padomnieki, labi noēdušies puisieši viltīgām acīm, izmanevrēja viņu pa saiņu starpu līdz tai vietai, kur stāvēju es, un tad pagrūda uz priekšu, lai teic savu teicamo. Vecākais nokremšļojās, satvēra ciešāk pīli un sāka runāt. Pīle viņam apgrūtināja runāšanu, cik nu vien spēja, plosījās kā negudra, sitās spārniem viņam sejā un žēlabainā, aizsmakušā balsī pēkšķēja. Tā bija tik mil­zīga un stipra, ka vienu brīdi jau nodomāju — pacels tas putns ciema vecāko gaisā un aizlidos ar visu, taču viņš piespieda to ciešāk klāt un turpināja runu, gan mazliet aiz­elsies, arī micīte uz galvas sašķiebās. Beidzis runāt, viņš atvieglots iegrūda pīli man rokās, un es tikpat žigli to no­devu tālāk Piusam.

Sekoja gara komplimentu apmaiņa starp vecāko un mani (ar Piusa starpniecību) un mani paskaidrojumi, kā­dēļ esmu ieradies Ešobi. Parādīju viņam un padomniekiem to dzīvnieku attēlus, kādi man būs vajadzīgi; viņi pē­tīja uzņēmumus, bakstīja tos ar brūnajiem pirkstiem, smējās, māja cits citam ar galvu un katru jaunu atklājumu pavadīja ar skaļiem un atzinīgiem «ēēē … āāā!» saucie­niem. Viss vedās lieliski, es pat izspiedu no vecākā solī­jumu, ka viņš man par ceļvedi atsūtīs ciema labāko med­nieku. Iedāvināju viņam divas paciņas cigarešu, un viņš, gaužām apmierināts ar panākumiem, aizkumuroja atpa­kaļ uz ciema pusi. Redzēju, kā, gabaliņu pagājuši, pa­domnieki saspiedās vecākajam cieši apkārt un, neklausī­damies vārgajos protestos, atbrīvoja viņu no manas dā­vanas lauvas tiesas. Es no jauna pievērsos teltij, kura nupat jau sesto lāgu bija graciozi saļimusi.