Malā piestājām kā sapnī, līdz negaidot un rupji tikām piespiesti atgriezties īstenībā un pusstundu, pacietību nezaudējot, sniegt muitas ierēdņiem paskaidrojumus par mūsu bagāžu. Beidzot traucāmies pa lielceļu uz Viktoriju — pa sarkanu zemes ceļu, kam gar malām slējās ziedos liesmojošu hibisku dzīvžogi un dzeltenu, kā spalvas vieglu, sīvi smaržojošu mimozu krūmu puduri. Nonācām nelielajā, baltajā atpūtas mājā pakalna virsotnē, kur mums bija paredzēts nodzīvot nedēļu, un sākām iepazīties ar apkārtni. Darba bija daudz, un jebkurā citā vietā tas, iespējams, būtu šķitis apnicīgi; mūs intervēja, uzspieda zīmogus mūsu neskaitāmajiem dokumentiem, mēs iepirkām lielā daudzumā visu vajadzīgo, gājām pusdienās pie jaukiem cilvēkiem, peldējāmies jūrā un darījām daudz ko citu — visu it kā sapnim līdzīgā transā. Kurp vien pa- griezāmies, visur ieraudzījām kaut ko jaunu. Izkliedus uzceltā pilsētiņa atradās līča piekrastē, kur šalkoja palmas, ziedos margoja hibisku un bugenvilu dzīvžogi, visos pagalmos un dārzos glītās rindās kā sveces slaidos, zaļos turekļos liesmoja kannu lilijas. Burvīgs nostūris, tomēr mēs nepacietībā gaidījām to dienu, kad varēsim doties uz zemes iekšieni. Pēdīgi tā atausa.
Kravas mašīna bija sarunāta pusastoņos pie atpūtas mājas; cerējām aši iekraut mantas un ap pusdeviņiem jau būt gabalā. Taču drīz sapratām, ka esam Āfrikā zaļi iesācēji. Desmitos riņķojām pa verandu apkārt savas bagāžas kalnam, bezspēcīgi šķendēdamies, lādēdamies un blenzdami uz ceļu, vai beidzot neieraudzīsim mašīnu. Pulksten vienpadsmitos pie apvāršņa parādījās putekļu mākonis, kura vidū kā virpuļa nesta vabole kūņojās mašīna. Tā kaukdama nobremzēja, un no kabīnes izkāpa šoferis. Pamanīju, ka kravas kastē sasēduši un jautri tērgā dīvaini pasažieri, savi divpadsmit skaitā, savākuši līdzi kazas, vistas, kulītes ar jamsu, kalabašus ar palmu vīnu un citus ceļojumam nepieciešamus atribūtus, ko ērti bija izlikuši izklaidus sev visapkārt. Lēkšiem metos lejā izskaidroties ar šoferi un tūliņ arī sapratu, ka nav nozīmes viņu izprašņāt, kādēļ Kamerūnā kravas mašīnas mēdz noseboties: šoferis man izklāstīja vismaz sešus pretrunīgus iemeslus, kas spēja pārliecināt vienīgi viņu pašu. Domādams, ka prātīgāk būs mainīt tematu, pievērsos ļaužu bariņam mašīnas kravas kastē. Uzzināju, ka tur sēž šofera sieva un šofera sievas māsīca, un mehāniķa tēvs, un vēl mehāniķa sievasmāte, un tā joprojām. Pēc pailgas izskaidrošanās, kurai skaļumā un nesaprotami izkliegtās skaņās netiek līdzi neviena tauta zemes virsū, pasažierus beidzot izsēdināja ar visiem saimniecības piederumiem un mājdzīvniekiem. Šoferim nu vajadzēja mašīnu apgriezt, lai tajā varētu iekraut mantas, un mana ticība viņa aroda prasmei bīstami sadila, kad viņš atpakaļgaitā divi lāgi ietriecās hibisku dzīvžogā un vienreiz atpūtas mājas sienā. Mūsu bagāžu iekrāva tādā steigā un tik nevērīgi, ka es iztrūcies prātoju, cik gabalu mūsu ekipējumā vēl būs veseli, kad nokļūsim Mamfē. Taču velti es baiļojos. Vēlāk noskaidrojās, ka cietuši tikai visnepieciešamākie un visgrūtāk aizstājamie priekšmeti.
Manā dialogā ar šoferi un rūpīgajās pasažieru ģenealoģijas studijās Džons nepiedalījās. Tagad, kad tracis sāka aprimt, viņš apgāja mašīnai apkārt un tās priekšgalā atklāja kaut ko tādu, kas viņu lieliski uzjautrināja. Virs aizsargstikla lieliem, nevienādiem burtiem bija uzrakstīts: «DIEVA BULTA… VIKTORIJA KUMBĀ». Viņam šķita varen jocīgi, ka mašīnai ar tik impozantu nosaukumu iznācis divarpus stundas nokavēties. Tikai vēlāk mēs atklājām, kāds apsmiekls mašīnai īstenībā ir šis nosaukums. Divpadsmitos devāmies ceļā, aizdrāzām pa Viktorijas ielām, saceldami putekļu un izbiedētu vistu mākoni; «Dieva bultas» motors rēca, ko spēja, vīrišķīgi cenzdamies attaisnot lepno nosaukumu.
Gandrīz tūliņ aiz Viktorijas ceļš sāka kāpt neskaitāmos nolaidenos pauguros, pa kuriem stiepās šķietami bezgalīgas palmu plantācijas. Bijām nobraukuši pārdesmit jūdžu un patlaban sākām iejusties. Aizkūpinājām cigaretes un spriedelējām, cik ilgi būs jābrauc, līdz sasniegsim īstu mežu, kad motors pirmoreiz skaļi iespraustajās, tad nomierinājās, drīz nosprauslojās vēlreiz un pēdīgi lēnām, it kā atvainodamies, apklusa. Mašīna lēnprātīgi apstājas.
— Pirmā pietura nometnei, — noteica Džons, pārlaizdams acis bezgalīgajās rindās sastādītajām palmām, kuru lapu vēdekļi vieglajā vējiņā klusi šalkoja.
Visi sapulcējās ap motoru, runāja cits pār citu un, pirkstus apsvilinādami, centās cits citam ieskaidrot, kur meklējama vaina. Apmēram pusstundu vēlāk izjauktā motora sastāvdaļas mētājās uz lielceļa un četri vīri, skaļi strīdēdamies, gulēja zem mašīnas. Man uzmācās drausma nojauta, ka šī neinteresantā palmu birzs patiesi var kļūt par mūsu pirmo nometni, tādēļ ieminējos Džonam, vai tikai mums nevajadzētu iet pa ceļu uz priekšu un pārējie varētu mums sekot mašīnā, kad būs salabojuši motoru. Viņš palūkojās uz motora daļām ceļa vidū, uz melnajiem kāju lieliem, kas rēgojās zem pārsega, un nopūtās:
Šķiet, ka vajadzēs vien iet. Centīsimies nezaudēt optimismu un cerēsim, ka viņi mūs panāks, pirms būsim sasnieguši Mamfi.
Sākām iet, taču ceļš bija gaužām neinteresants. Putnus palmās neredzēja, un putekļiem klātajā pameža joslā gar ceļu bija ļoti maz kukaiņu. Pēc brīža mašīna mūs tomēr panāca, un iekšā sēdētāji visi smējās un gavilēja kā negudri.
Читать дальше