DŽERALDS DARELS - PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS

Lēkšiem metos lejā izskaidroties ar šoferi un tūliņ arī sapratu, ka nav nozīmes viņu iz­prašņāt, kādēļ Kamerūnā kravas mašīnas mēdz nosebo­ties: šoferis man izklāstīja vismaz sešus pretrunīgus iemeslus, kas spēja pārliecināt vienīgi viņu pašu. Domā­dams, ka prātīgāk būs mainīt tematu, pievērsos ļaužu ba­riņam mašīnas kravas kastē. Uzzināju, ka tur sēž šofera sieva un šofera sievas māsīca, un mehāniķa tēvs, un vēl mehāniķa sievasmāte, un tā joprojām. Pēc pailgas izskaid­rošanās, kurai skaļumā un nesaprotami izkliegtās skaņās netiek līdzi neviena tauta zemes virsū, pasažierus beidzot izsēdināja ar visiem saimniecības piederumiem un māj­dzīvniekiem. Šoferim nu vajadzēja mašīnu apgriezt, lai tajā varētu iekraut mantas, un mana ticība viņa aroda prasmei bīstami sadila, kad viņš atpakaļgaitā divi lāgi ietriecās hibisku dzīvžogā un vienreiz atpūtas mājas sienā. Mūsu bagāžu iekrāva tādā steigā un tik nevērīgi, ka es iztrūcies prātoju, cik gabalu mūsu ekipējumā vēl būs ve­seli, kad nokļūsim Mamfē. Taču velti es baiļojos. Vēlāk noskaidrojās, ka cietuši tikai visnepieciešamākie un vis­grūtāk aizstājamie priekšmeti.

Manā dialogā ar šoferi un rūpīgajās pasažieru ģene­aloģijas studijās Džons nepiedalījās. Tagad, kad tracis sāka aprimt, viņš apgāja mašīnai apkārt un tās priekš­galā atklāja kaut ko tādu, kas viņu lieliski uzjautrināja. Virs aizsargstikla lieliem, nevienādiem burtiem bija uz­rakstīts: «DIEVA BULTA… VIKTORIJA KUMBĀ». Vi­ņam šķita varen jocīgi, ka mašīnai ar tik impozantu no­saukumu iznācis divarpus stundas nokavēties. Tikai vēlāk mēs atklājām, kāds apsmiekls mašīnai īstenībā ir šis no­saukums. Divpadsmitos devāmies ceļā, aizdrāzām pa Vik­torijas ielām, saceldami putekļu un izbiedētu vistu mā­koni; «Dieva bultas» motors rēca, ko spēja, vīrišķīgi cenz­damies attaisnot lepno nosaukumu.

Gandrīz tūliņ aiz Viktorijas ceļš sāka kāpt neskaitā­mos nolaidenos pauguros, pa kuriem stiepās šķietami bez­galīgas palmu plantācijas. Bijām nobraukuši pārdesmit jūdžu un patlaban sākām iejusties. Aizkūpinājām cigare­tes un spriedelējām, cik ilgi būs jābrauc, līdz sasniegsim īstu mežu, kad motors pirmoreiz skaļi iespraustajās, tad nomierinājās, drīz nosprauslojās vēlreiz un pēdīgi lēnām, it kā atvainodamies, apklusa. Mašīna lēnprātīgi apstājas.

— Pirmā pietura nometnei, — noteica Džons, pārlaiz­dams acis bezgalīgajās rindās sastādītajām palmām, kuru lapu vēdekļi vieglajā vējiņā klusi šalkoja.

Visi sapulcējās ap motoru, runāja cits pār citu un, pirkstus apsvilinādami, centās cits citam ieskaidrot, kur meklējama vaina. Apmēram pusstundu vēlāk izjauktā mo­tora sastāvdaļas mētājās uz lielceļa un četri vīri, skaļi strīdēdamies, gulēja zem mašīnas. Man uzmācās drausma nojauta, ka šī neinteresantā palmu birzs patiesi var kļūt par mūsu pirmo nometni, tādēļ ieminējos Džonam, vai tikai mums nevajadzētu iet pa ceļu uz priekšu un pārējie varētu mums sekot mašīnā, kad būs salabojuši motoru. Viņš palūkojās uz motora daļām ceļa vidū, uz melnajiem kāju lieliem, kas rēgojās zem pārsega, un nopūtās:

Šķiet, ka vajadzēs vien iet. Centīsimies nezaudēt optimismu un cerēsim, ka viņi mūs panāks, pirms būsim sasnieguši Mamfi.

Sākām iet, taču ceļš bija gaužām neinteresants. Putnus palmās neredzēja, un putekļiem klātajā pameža joslā gar ceļu bija ļoti maz kukaiņu. Pēc brīža mašīna mūs tomēr panāca, un iekšā sēdētāji visi smējās un gavilēja kā ne­gudri.

Bīstos, — Džons sacīja, — ka viņu kopējā pārlie­cība par savu mehāniķa mākslu ir visai nepamatota.

Kad «Dieva bulta» piecas jūdzes tālāk atkal sabojājās, man bija prāts viņam piekrist. Trešo reizi motors saniķo- jās, kad bijām izbraukuši cauri pēdējām plantācijām un sasnieguši īsto mežu apvidu, tā ka ar lielāko prieku kāpām ārā no mašīnas un devāmies pa ceļu projām. Amatier- mehāniķu klaigas drīz izgaisa, iegriezāmies līkumā, un pār mums nolaidās meža klusums. Beidzot ieraudzījām īstu tropu mežu, un mēs nesteidzīgi gājām uz priekšu, izbaudīdami katru ainavu un skaņu, apkārtnes apburti, lielā skaistuma un krāsu bagātības apskurbināti. Vienā ceļa malā stiepās dziļa, ar krūmiem aizaugusi aiza, otrā malā kalns krauji slējās augšup. Abās ceļa pusēs pret de­besīm tiecās milzu koki, balstīdamies uz stāvām saknēm, ar parazītaugiem, ķērpjiem un sūnām apaugušiem stum­briem. Sajā biezoknī liānas cilpu cilpām, līkumu līkumiem, ekscentriskās spirālēs griezdamās, vijās no koku pamat­nes uz galotni. Tikušas līdz augšai, tās krita lejup taisni kā līmeņrādis. Vietumis mežā pavērās it kā logi, kur bija nocirsts vai pats nogāzies kāds koka milzenis; pamežs tur steidzās nokritušo stumbru pāraugt, un visam pāri klājās baltie un tumši dzeltenie tīteņi un neiedomājams daudzums citu puķu — sārtu, ar zvaigžņveida ziediem. Pa puķu bie­zokni šaudījās nektārputniņi, tie saulē zvīguļoja metāla spožumā, ik pa brīdim uz mirkli, spārniņiem trīsuļojot.

paplanēdami pie kāda zie­da. Mirušo koku stumbri pret košo zaļumu baloja kā balti koraļļi, un uz tiem pulciņos tupēja pundura zivjudzenīši, sīki kā pa- ceplīši; spalvas tiem vi­zēja gaišzilos, oranžos un dzeltenbrūnos toņos, bet knābji un kājas bija koši sarkani. Degunragputni, kas mielojās koku galot­nēs, mūs ieraudzījuši, iz­trūcināti pacēlās gaisā un nekārtīgā pūlī laidās pāri ceļam, mežonīgi kliegdami, bet viņu neveiklo spārnu vēdas skanēja kā kalēja lielā vesera klaudzieni pret laktu. Pārgājām pāri vai­rākiem koka tiltiņiem, kas šķērsoja seklas, straujas, pa tīru, baltu smilšu gultnēm plūstošas upītes. To krastos bija valgi un vēsi, un tikai vietām zālē zeltojās saules plankumi, kur bariem tupēja tauriņi. Mums tuvojoties, tie sacēlās spārnos un dzirkstīja pakrēslī kā bengāliskās ugu­nis — zeltainzili, dzelteni, zaļi un oranži, mirgodami un jaukdamies kā ainas kaleidoskopā.

Lāgiem pabraucām garām kādam ciematam — būdu pudurim ceļa malā; tam apkārt pletās mazi tīrumiņi ar spilvainiem maniokas ceriem un auga pa retai platānai ar saulē gurdi nokārtām, apskrandušām lapām. Mežonīgi vaukšķošu suņu bars metās pakaļ mūsu mašīnai, bērneļi ar apaļiem vēderiņiem, dīķī sabriduši, baltos zobus mir- dzinādami, vētraini māja mums ar rožainajām plauksti- ņām. Vienā šādā ciematā apstājāmies, nopirkām par se­šiem pensiem lielu banānu ķekaru un mielojāmies ar brī­nišķīgi smaržīgajiem augļiem, kamēr vēders sāka sāpēt. Kumbu sasniedzām īsajā zaļganā mijkrēšļa brīdī, kad pār mūsu galvām papagaiļi ķērkdami lidoja uz savām nakts­mītnēm džungļos. Vārdiem neskopodamies, ieskaidroju ma­šīnas personālam, ka nākamajā rītā gribam agri izbraukt. Tad paēdām un noguruši palīdām zem moskītu tīkliem.

Mums pašiem par pārsteigumu, jau pulksten astoņos

bijām ceļā, un, it kā gribē­dama izpirkt iepriekšējās dienas vainu, «Dieva bulta» lidoja kā putns. Lenču ietu­rējām ceļmalā zem lieliem kokiem, dzērām siltu alu, centāmies ar apkārtējām skudru ciltīm izšķirt strīdu par to, kam pieder sviestmai­zes, un tālskati vērojām ap­kārtni. Tāpat kā lidz šim gal­venie faunas pārstāvji bija putni: dzeltengalvainie de- gunragputni klaigādami šau­dījās koku galotnēs, zivju­dzenīši vizuļoja uz kritušo koku stumbriem, skaista koši brūna un dzeltena dzeguze ar garu knābi izbrīnījusies vēroja mūs visu laiku, kamēr ēdām. Burvīga asinssarkana spāre švirkstēdama lidinājās virs ceļa, tad pašāvās sānis un beidzot apmetās uz manas alus glāzes malas. Sešas lielas skudras mērķtiecīgi līda augšup gar manām biksēm, kur tām drīz piebiedrojās sīks, zaļš kāpurs, kas piepeši gandrīz nesaredzamā pavedienā bija nolaidies tieši no debesīm.

Читать дальше