Džeralds Darels: PUTNI, ZVĒRI UN RADINIEKI

Ko viņš teica, mīļais? - māte jautāja, kad nesējs bija aizgājis, jo viņa akcents bija tik izteikts, ka bezmaz izklausījās pēc svešvalodas. Es paskaidroju, ka Margo aizgājusi uz sanāk­smi un ka māsīca Prū un tante Fena barojot suņus.

Ko gan viņš ar to domāja? - māte apmulsusi prātoja. - Uz kādu sanāksmi Margo aizgājusi? Un kas tie par suņiem?

Es atteicu, ka nezinu, bet no tā mazumiņa, ko esmu pama­nījis Londonā, nopratu - pāris suņu cilvēka tiešā tuvumā ir pilnīgi nepieciešami.

Nu labi, - māte sacīja, nemākulīgi ielikusi skaitītājā šiliņu, lai iedegtu gāzes degli, - pieņemu, ka mums vienkārši jāiekār­tojas un jāgaida viņas pārnākam.

Kad bijām gaidījuši kādu stundu, durvis pēkšņi atsprāga vaļā un istabā, rokas papletuši, iemetās masīca Prū, kliegdama kā dīvains putns: "Lū, Lū, Lū!" Viņa apskāva mūs abus; dze- loņplūmju tumšās acis staroja no mīlestības un uzbudinā­juma. Es māsīcu paklausīgi noskūpstīju un jutu, ka viņas daiļā, viegli iesmaržotā seja ir maiga kā atraitnītes zieds.

Es jau sāku domāt, ka jūs nekad neatbrauksiet, - Pru- densa teica. - Mammīte tūlīt būs klāt. Mīļā nabadzīte, viņasprāt, kāpnes ir tik nogurdinošas. Neko teikt, jūs abi izska­tāties lieliski. Jums man viss jāpastāsta. Vai tev patīk šī viesnīca, Lū? Tā ir lēta un ērta, taču pilna ar visdīvainākajiem cilvēkiem.

No atvērtajām durvīm atskanēja klusa sēkšana.

Ak, mammīte ir klāt, - Prū iesaucās. - Mammīt, mammīt! Lū ir klāt!

Pa durvīm ienāca mana vectante Fena. Pēc viena acu uzme­tiena es diezgan cietsirdīgi novērtēju, ka viņa atgādina staigājošu telti. Vecā dāma bija ģērbusies rūsas sarkanā neiedomājama pie­griezuma un izmēra tvīda kostīmā. Viņai galvā bija diezgan apbružāta samta cepure, kādu, saskaņā ar manu pieņēmumu, mēdza valkāt laumiņas. Cauri mirdzošajām brillēm raudzījās pūces acis.

Lū! - viņa sauca, atplezdama rokas un paceldama acis uz augšu, it kā māte būtu kāda dievišķa parādība. - Lū un Dže- ralds! Jūs esat klāt!

Mēs ar māti tikām sirsnīgi apskauti un skūpstīti. Šis vairs nebija māsīcas Prū gaisīgais, maigais apskāviens. No tādām skavām varēja tikt pie lauztām ribām, un pēc tik cieša skūpsta lūpas jutās kā nobrāztas.

Lū, dārgā, man tik žēl, ka neatradāmies šeit, lai jūs sagai­dītu, - Prū teica, - bet mēs nebijām pārliecinātas, kad tieši jūs ieradīsieties, un suņus vajadzēja pabarot.

Kādus suņus? - māte noprasīja.

Kā, manus Bedlingtonas kucēnus, protams, - Prū atbildēja.

Vai tu nezināji? Mēs ar mammīti esam kļuvušas par suņu au­dzētājām. - Viņa kautri, drebelīgi iesmējās.

Bet iepriekšējā reizē jūs audzējāt kaut ko citu, - māte aizrādīja, - vai tās nebija kazas?

Ak, mums tās joprojām pieder, - tante Fena paskaidroja.

Un vēl manas bites un vistas. Bet Prudensa iedomājās, ka suņu audzēšana varētu būt labs pasākums. Viņai ir varens ķēriens uz darījumiem.

Es nudien domāju, ka tas ir ienesīgs uzņēmums, Lū, dārgā, - Prū dedzīgi stāstīja. - Es nopirku Tinkerbelu un Lusibelu…

Un Tainibelu, - tante Fena pārtrauca.

Un Tainibelu, - Prū piekrita.

Un tad vēl Lusibelu, - tante Fena turpināja.

Ak, mammīt, paklusē. Es jau pastāstīju par Lusibelu.

Un ir taču vēl Tinkerbela, - tante Fena turpināja.

Mammīte slikti dzird, - Prū bez vajadzības paskaidroja,

un viņām visām atskrēja kucēni. Mēs atvedām visus sunīšus uz Londonu, lai pārdotu, un pie reizes pieskatījām Margo.

Jā, kur tad ir Margo? - māte jautāja.

Prū uz pirkstgaliem piezagās pie durvīm un klusītēm tās aizvēra.

Viņa ir sanāksmē, mīļā, - tā paziņoja.

Es zinu, bet kas tā par sanāksmi? - māte taujāja. Prū nervozi palūkojās apkārt.

Spiritistu sanāksme, - viņa čukstēja.

Un vēl mums ir Iaisibela, - teica tante Fena.

Ak, mammīt, lūdzu paklusē!

Spiritistu sanāksme? - māte pārvaicāja. - Dieva dēļ, kāpēc viņa ir tajā sanāksmē?

Lai izdziedētu savu resnumu un pūtītes, - Prū paskaid­roja. - Bet, piemini manus vārdus, nekas labs nav gaidāms. Tas ir nelabs spēks.

Es manīju, ka māti pārņem panika.

Bet es nesaprotu, - viņa teica, - es sūtīju Margo šurp, lai viņa apmeklē ārstu - kā jel viņu sauca?

Es zinu, mīļā, - Prū piekrita. - Bet, nonākusi šajā viesnīcā, viņa krita tās velna mātītes nagos.

Kādas velna mātītes? - māte jautāja, nu jau patiesi satraukta.

Kazām arī klājas labi, - tante Fena iestarpināja, - bet iz­slaukums šogad mazliet krities.

Mammīt, lūdzu aizveries, - Prū nošņācās. - Es domāju to velna mātīti misis Hedoku.

Hedoka, Hedoka, - māte samulsusi novilka. Viņas domu gājienu vienmēr varēja viegli pārtraukt, ja tika pieminēts kaut kas no kulinārijas pasaules [2] .

Viņa ir medijs, mīļā, - Prū paskaidroja, - un ir pilnīgi sa­valdzinājusi Margo. Viņa ir teikusi Margo, ka tai vajadzīgs vadonis.

Vadonis? - māte vārgi pārjautāja. - Kāds vadonis?

Varēja redzēt - savā apjukumā māte iedomājusies, ka Margo

pievērsusies alpīnismam vai tamlīdzīgai nodarbei.

Garīgais skolotājs, - Prū sacīja. - Viņu sauc Mavake. Pastāv uzskats, ka viņš ir indiānis.

Man tagad ir jau desmit stropi, - tante Fena lepni stāstīja. - Mēs ievācam divtik medus.

Māt, apklusti, - Prū teica.

Es nesaprotu, - māte žēlabaini teica. - Kāpēc viņa joprojām neiet pie ārsta un nesaņem injekcijas?

Tāpēc, ka Mavake lika viņai tās pārtraukt, - Prū trium­fējoši atbildēja. - Pirms trim seansiem viņš teicis - vismaz tā apgalvo Margo, un tas viss, protams, nāk caur misis Hedoku, tātad tam ne mirkli nevar ticēt - Margo saka - Mavake esot licis viņai pārtraukt durstīties.

Durstīties? - māte pārjautāja.

Jā, droši vien indiāņu valodā tas nozīmē injekcijas.

Ir tik jauki tevi atkal satikt, Lū, - teica tante Fena. - Es domāju, mums vajadzētu iedzert tasi tējas.

Ļoti laba doma, - māte vārgi noteica.

Es negrasos iet lejā un pasūtīt tēju, mammīt, - Prū pazi­ņoja un paglūnēja uz durvīm tā, it kā aiz tām atrastos visi elles briesmoņi. - Ne jau tagad, kad tur notiek sapulce.

Kāpēc ne, kas noticis? - māte noprasīja.

Un arī dažus grauzdiņus, tas nudien būtu jauki, - tante Fena turpināja.

Ak, mammīt, lūdzu paklusē, - Prū teica. - Tev nav ne jausmas, kas notiek tajās sanāksmēs, Lū. Misis Hedoka krīt transā un visa pārklājas ar ektoplazmu.

Ar ektoplazmu? - māte jautāja. - Kas ir ektoplazma?

Man istabā ir podiņš ar medu no pašas stropiem, - tante Fena ierosināja. - Esmu pārliecināta, Lū, ka tev tas garšos. Tas ir daudz dzidrāks par tiem sintētiskajiem draņķiem, kādi šobrīd jāpērk.

Tas ir kaut kas tāds, ko izdala mediji, - Prū teica. - Tas iz­skatās kā… Nu, izskatās gandrīz kā, es gribēju teikt, izskatās kā… es nekad tā tieši neesmu to redzējusi, bet man stāstīja, ka tas izskatoties pēc smadzenēm. Tad viņi liek trompetēm lidi­nāties apkārt un tamlīdzīgi. Kad es tev saku, mana mīļā, es nekad neeju uz viesnīcas apakšstāvu, kad viņi notur sapulci.

Kaut arī šī saruna mani valdzināja, es tomēr jutu, ka iespēja redzēt šo sievieti, misis Hedoku, aplipušu ar smadzenēm, pāris trompetēm lidinoties apkārt, ir pārāk laba, lai to palaistu garām, tāpēc pieteicos doties lejā un pasūtīt tēju.

Sev par lielu vilšanos, es viesnīcas apakšstāvā neredzēju ne­ko tādu, kas kaut iztālēm atbilstu māsīcas Prudensas aprak­stam, toties man laimējās dabūt tējas paplāti, ko augšā uznesa vecais īrs. Mēs sēdējām un dzērām tēju, un es pūlējos tantei Fenai izskaidrot, kas ir ektoplazma; tajā brīdī ieradās Margo, nesdama padusē lielu kāpostgalvu, un kopā ar viņu - drukna, maza auguma sieviete ar izvalbītām, zilām acīm un kumšķai- niem matiem.