Džeralds Darels - PUTNI, ZVĒRI UN RADINIEKI

Pagānisms. Lūk, kas tas ir, - Prū nerimās.

Muļķības, Prū, tu nudien pārlieku satraucies, - no kāpostu lapu aizsega skanēja Margo apslāpētā balss.

Reizēm es prātoju, - māte paziņoja, sasiedama pēdējo mezglu, - vai mana ģimene ir pie pilna prāta.

Vai Margo dosies uz karnevālu? - apjautājās tante Fena, kas bija ar interesi vērojusi šo procedūru.

Nē, mammīt, - Prū auroja, - tas ir viņas pinnēm.

Margo piecēlās kājās un taustījās uz durvju pusi.

Tā, es nu došos gulēt, - viņa sacīja.

Ja tu kādu satiksi kāpnēs, tu viņu pamatīgi pārbiedēsi, - Prū brīdināja.

Izpriecājies labi, - tante Fena novēlēja. - Nepaliec līdz pašam rītam. Es gan zinu, kādi jūs, jaunie, esat.

Kad Margo bija aizgājusi, Prū pievērsās mātei.

Vai redzēji, mīļā Lū? Es nebiju pārspīlējusi, - viņa teica. - Tai sievietei piemīt velnišķīga ietekme. Margo izturas kā jukusi.

Nu, - teica māte, kuras dzīves princips bija vienmēr aiz­stāvēt jaunos, lai cik aplami tie izrīkotos, - manuprāt, viņa iz­turas mazliet negudri.

Negudri! - Prū iesaucās. - Kāpostlapas pār visu seju! Ne­kad nedarīt to, ko Mavake aizliedzis! Tas ir neveselīgi.

Es nemaz nebrīnītos, ja viņa saņemtu pirmo godalgu, - tante Fena ieķiķinājās. - Nedomāju vis, ka tajā ballē vēl kāds būs pārģērbies par kāpostu.

Strīds turpinājās, pa starpām ievijoties tantes Fenas atmi­ņām par karnevāliem, kuros viņa Indijā piedalījusies. Beidzot Prū un tante Fena mūs atstāja, un mēs ar māti posāmies gulēt.

Reizēm man liekas, - māte teica, apsegdamās un izslēgdama gaismu, - reizēm man liekas, ka mūsu ģimenē es esmu vienīgā saprātīgā būtne.

Nākamajā rītā mēs nolēmām doties iepirkties, jo bija milzum daudz lietu, kas Korfu nebija dabūjamas un ko māte vēlējās iegādāties. Prū sacīja, ka tā esot teicama doma, jo pa ceļam viņa varēšot aizvest savus Bedlingtonas kucēnus to jaunajiem saim­niekiem.

Tā nu deviņos no rīta mēs sapulcējāmies uz ielas Balaklavas īres nama priekšā. Droši vien mēs kopā veidojām interesantu ainu. Tante Fena, laikam vēlēdamās atzīmēt mūsu ierašanos, bija uzlikusi savu laumiņas cepuri ar tajā iespraustu milzīgu spalvu. Viņa stāvēja uz ietves un atgādināja maija koku, kuram apkārt vijās astoņu kucēnu pavadas; visi mazie Bedlingtoni draiskojās, kāvās un čurāja, kur patapdami.

Domāju, mums labāk vajadzētu paņemt taksometru, - māte teica, satraukti nolūkodamās uz negantajiem kucēniem.

Ak nē, Lū, - Prū protestēja. - Padomā, cik tas būs dārgi! Mēs varam braukt ar metro.

Ar visiem šiem kucēniem? - māte šaubījās.

Jā, mīļā, - Prū apgalvoja. - Mammīte ir labi iemanījusies viņus pieskatīt.

Pirms mēs devāmies uz metro staciju, mums nācās vispirms atbrīvot tanti Fenu, kuru savijušās kucēnu pavadas bija pada­rījušas gandrīz nekustīgu.

Raugs un kļavu sīrups, - Margo skaitīja. - Nekādā gadī­jumā neļauj man aizmirst nopirkt raugu un kļavu sīrupu, māt. Mavake saka - tas lieliski palīdzot pret pinnēm.

Ja tu vēlreiz pieminēsi to cilvēku, es patiesi kļūšu dusmīga, - māte paziņoja.

Mēs virzījāmies uz priekšu gaužām lēni, jo kucēni skraidīja dažādos virzienos un apkārt katram objektam, kas gadījās ceļā, tā ka mums pastāvīgi nācās apstāties un atpiņķēt tanti Fenu no laternu stabiem, pastkastītēm un reizēm arī no garāmgājējiem.

Mazie draiskuli, - viņa pēc katra šāda gadījuma, elpu at- gūdama, iesaucās. - Viņi negribēja neko ļaunu.

Kad mēs beidzot nonācām metro stacijā, Prū nodevās ilgam un dzēlīgam strīdam ar biļešu pārdevēju par Bedlingtonu pār­vadāšanas maksu.

Bet kucēni ir tikai astoņas nedēļas veci! - viņa nebeidza pro­testēt. - Bērni, kas jaunāki par trim gadiem, brauc bez maksas.

Galu galā biļetes tika nopirktas, un mēs devāmies pie eska­latoriem, no kuriem uzdvesmoja zemes dzīļu siltā elpa; kucē­niem tā likās loti uzmundrinoša. Vaukškēdami un samudžinā- > >

jušies pavadu jūklī, tie rāvās uz priekšu, vilkdami tanti Fenu aiz sevis kā masīvu liellaivu. Vienīgi tad, kad kucēni ieraudzīja eskalatorus, viņus pārņēma ļaunas priekšnojautas par to, kas līdz šim bija šķitis aizraujošs piedzīvojums. Likās, ka kucēniem netikās atrasties uz lietām, kas virzās uz priekšu, un viņi visi šajā jautājumā bija vienprātīgi. Drīz vien mēs visi eskalatora augšgalā bijām saķīlēti ciešā mezglā, cīnoties ar spiedzošajiem, histēriskajiem kucēniem.

Aiz mums izveidojās rinda.

To vajadzētu aizliegt, - teica kāds barga izskata vīrs katliņ- cepurē. - Suņus nedrīkstētu pārvadāt metro.

Esmu par tiem samaksājusi, - Prū elsa. - Tiem ir tādas pašas tiesības braukt ar metro kā jums.

Velns un elle! - komentēja kāds cits. - Es steidzos! Vai varat palaist mani garām?

Mazie draiskuli, - smējās tante Fena. - Viņi savam vecu­mam ir tik dzīvīgi!

Kā būtu, ja mēs katrs paņemtu vienu kucēnu? - māte ie­rosināja, jo pūļa murdoņa viņu uztrauca aizvien vairāk.

Šajā mirklī tante Fena paspēra soli uz priekšu, nokļuva uz eskalatora pirmā pakāpiena, paslīdēja un novēlās lejā kā tvīda ūdenskritums, vilkdama spalgi kaucošos kucēnus sev līdzi.

Paldies dievam, - teica vīrs katliņcepurē. - Varbūt tagad mēs beidzot tiksim uz priekšu.

Prū stāvēja eskalatora augšgalā un blenza lejup. Tante Fena tobrīd bija sasniegusi pusceļu, bet kucēnu svara dēļ nespēja piecelties.

Mammīt, mammīt, vai tu jūties labi? - Prū spiedza.

Esmu par to pārliecināta, mīļā, - māte mierinoši teica.

Mazie draiskuli! - tante Fena vārgi nomurmināja, jopro­jām slīdēdama lejup.

Tagad, kad jūsu suņi ir prom, kundze, - vīrs katliņcepurē atsāka, - varbūt arī mums pārējiem būtu iespējams izmantot šīs stacijas ērtības?

Prū pagriezās pret cilvēku, gatava cīņai, taču māte un Margo satvēra viņu un kopīgi brauca lejup pie viļņojošās tvīda un Bed- lingtonu kaudzes, kurā atradās tante Fena.

Mēs piecēlām viņu kājās, notīrījām un atpiņķējām kucēnus. Tad devāmies uz peronu. Kucēni tajā brīdī varēja būt īsti pie­mēroti kādam RSPCA [4] plakātam. Neviens cits suns pasaulē kritiskā brīdī nespēj izskatīties tik izmantots un pazemots kā pievilcīgais Bedlingtons. Viņi stāvēja tur, izgrūzdami drebe­līgus, spalgus vaukšķienus kā mazas kaijas, mežonīgi trīsēja un laiku pa laikam pietupās, lai izdekorētu platformu ar sava pār­bīļa rezultātu.

Mazie nabadziņi, - līdzjūtīgi noteica kāda resna garāmgājēja. - Kauns skatīties, kā daži cilvēki izturas pret dzīvniekiem.

Ak! Vai dzirdējāt? - Prū aizkaitināta iesaucās. - Man tā vien gribas viņai sekot un pateikt dažus siltus vārdus.

Par laimi, tajā brīdī, aurodams un karstu gaisu pūzdams, pienāca vilciens un novērsa visu klātesošo uzmanību. Kucēni reaģēja nekavējoties. Pirms brīža viņi bija stāvējuši, smilkstē­dami un trīcēdami kā bariņš badā pamirušu pelēku jēriņu, nākamajā mirklī visi barā metās prom pa peronu, kā aizjūgā vilkdami tanti Fenu sev līdzi.

Mammīt, mammīt, atgriezies! - Prū spiedza, un mēs me­tamies baram pa pēdām.

Viņa bija aizmirsusi tantes Fenas metodi suņu savaldīšanā, ko tante bija man gari un plaši izklāstījusi: nekad neraut aiz pavadas, lai nesavainotu suņa kaklu. Izmantojot šo jaunieve­dumu suņu dresūras mākslā, tante Fena nu lēkšoja prom pa platformu, nopakaļ Bedlingtonu straumei. Visbeidzot mēs no­ķērām tanti un savaldījām suņus - tieši tajā brīdī, kad vilciena durvis ar pašapmierinātu šņācienu aizvērās un tas aizdārdēja no stacijas. Tā nu mums Bedlingtonu jūras vidū nācās gaidīt nākamā vilciena pienākšanu. Kad mēs beidzot iedabūjām kucēnus vagonā, viņi atplauka un ņēmās cits citu aizrautīgi ķerstīt, ņurdēt un spiegt. Tie apvija savas pavadas cilvēkiem ap kājām, un viens no kucēniem enerģijas uzplūdā ielēca klēpī kādam vīrietim, kurš izskatījās pēc Anglijas bankas prezidenta, un izrāva viņam no rokām The Times.