Džeralds Darels: PUTNI, ZVĒRI UN RADINIEKI

košanos…? Vaaaahha.

>

Šis bija viens no retajiem brīžiem, kad tiku redzējis māti no tiesas pārskaitušos. Viņa piecēlās kājās un sabozusies izslējās visā savā četras pēdas un trīs ar pusi collas garajā augumā [5] .

Šarlatāne, - viņa nežēlīgi paziņoja misis Hedokai. - Es teicu, ka tās ir muļķības, un tās ir muļķības. Es nepieļaušu, ka manu ģimeni ievelk šādās mahinācijās. Nāc, Margo, nāc, Dže- rij, nāc, Prū. Mēs ejam prom.

Mēs bijām tik ļoti pārsteigti par šo mūsu citkārt tik rāmās mātes apņēmības demonstrējumu, ka paklausīgi sekojām viņai ārā no istabas, atstājot saniknoto misis Hedoku un viņas mācekļus.

Tiklīdz bijām nonākuši savas istabas patvērumā, Margo iz­plūda asarās.

Tu visu esi sabojājusi. Tu visu esi sabojājusi! - viņa dvesa, lauzīdama rokas. - Misis Hedoka ar mums nekad vairs nerunās.

Kāda laime, - māte nežēlīgi paziņoja, liedama trīcošās un joprojām satriektās Prū glāzē brendiju.

Vai jūs labi pavadījāt laiku? - jautāja tante Fena, pēkšņi pamodusies un caur brillēm mums uzsmaidīdama.

Nē, - māte īsi atteica, - nepavisam.

Es nevaru beigt prātot par to ektoplazmu, - Prū teica, mal­kodama brendiju. - Tas bija kaut kas… nu, tāds kā… nu, saproti, elastīgs.

Tieši tad, kad Mavake sāka runāt, - Margo gaudoja. - Tieši tad, kad viņš grasījās mums pateikt kaut ko svarīgu.

Manuprāt, jūs labi darījāt, ka atgriezāties tik agri, - tante Fena teica, - jo pat šajā gadalaikā vakari ātri kļūst auksti.

Es skaidri jutu, ka tas snaikstās pēc mana kakla, - Prū stāstīja. - Es to sajutu. Tas bija kaut kas tāds, kā… kaut kas lī­dzīgs, kā… tāda kā mīksta un drebelīga roka.

Un Mavake ir vienīgais, kas darījis man ko labu.

Mans tēvs mēdza teikt, ka laiks šajā gadalaikā ir tik nepa­stāvīgs, - tante Fena teica.

Margo, beidz uzvesties kā pēdīgā muļķe, - māte īgni pa­vēlēja.

Un, Lū, mīļā, es skaidri jutu tos šausmīgos trīceklīgos pirkstus taustāmies pēc mana kakla, - Prū nerimās, ignorē­dama Margo, aizņemta ar sava pārdzīvojuma izpušķojumiem.

Mans tēvs vienmēr mēdza ņemt līdzi lietussargu, ziema vai vasara, - tante Fena turpināja. - Ļaudis par viņu smējās, bet pat diezgan karstās dienās bieži gadījās, ka viņam tas bija vaja­dzīgs.

Tu vienmēr visu sabojā, - Margo pārmeta, - tu vienmēr iejaucies.

Tur jau tā nelaime, ka es neiejaucos pietiekami bieži, - māte atteica. - Klausies uzmanīgi, izbeidz šīs muļķības, beidz raudāt, un mēs nekavējoties dosimies atpakaļ uz Korfu.

Ja es nebūtu laikus pielēkusi kājās, - Prū teica, - tas būtu iekampies manā jūga vēnā.

Nekas nav labāks par galošām, tā mans tēvs teica, - tante Fena stāstīja.

Es nebraukšu atpakaļ uz Korfu. Nebraukšu! Nebraukšu!

Tu darīsi, ko es tev teikšu.

Tas tik ļaunprātīgi apvijās ap manu kaklu.

- Viņš nekad neatzina gumijas zābakus, jo teica, ka tie sa­dzenot asinis galvā.

Es vairs neklausījos. Visa mana būtne plūda pāri sajūsmā. Mēs dodamies atpakaļ uz Korfu. Mēs pametam putekļaino, bezdvēselisko, absurdo Londonu. Mēs atgriežamies pie apburoša­jām olīvu birzīm un zilās jūras, pie siltuma un mūsu draugu smiekliem, pie garajām, laimīgajām un vieglajām dienām.

Tur aug lieli koki, kas dod vēsu ēnu

Bumbieri granātāboli, lieli āboli, kā meduas saldas vīģes un plaukstošas olīvas,kas vienmēr augļus nes ziemu un vasaru allaž lapu rotā.bet rietenis liek vieniem augļiem dzimt un citiem gatavoties pēc bumbiera nāk bumbieris un ābols pēc ābola

* ^ *

kristības

Korfu atrodas patālu no Albānijas un Grieķijas piekrastes un atgādina garu, līku, rūsas sagrauztu austrumnieku zobenu.

* Zobena spals ir salas kalnainais apvidus, kura lielākā daļa ir neauglīga un akmeņaina, ar augstām klintīm, ko aplido strazdi, zili kā vara vitriols, un lielie piekūni. Tomēr šā kalnainā apvi­dus ielejās, kur no sarkanajām un zeltainajām klintīm bagātīgi plūst ūdens, sastopami mandeļu un valriekstu koku meži, kas dod tik vēsu ēnu kā akas dzelme, biezas šķēpiem līdzīgu ciprešu audzes un vīģes koki ar sudrabainiem stumbriem un tik lielām lapām kā paplātes. Zobena asmens ir veidots no zaļgan- sudrabainām gigantisku olīvkoku audzēm - kā gāgas dūnu mā­koņiem; pastāv uzskats, ka daži no kokiem ir vairāk nekā piecsimt gadu veci; ikviena kumpais, gluži kā artrīta sakropļo­tais stumbrs ir savā ziņā unikāli veidots un klāts ar tūkstošiem iedobumu kā pumeks. Tuvāk zobena smailei parādās Lefkimi ar smilšu kāpām, kas mirgo tik spoži, ka acis žilbst, un lieliem sāls purvājiem, ko rotā veseli akri bambusu, kas čīkst, šalc un slepus sačukstas cits ar citu.

Manā izpratnē atgriezties Korfu nozīmēja atgriezties mājās. Mēs bijām te ieradušies pirms gada vai diviem un ātri vien

iekārtojušies spilgtā zemeņkrāsas mājā ar zaļiem, taisnstūrai­niem slēģiem. Katedrālei līdzīgā olīvu birzī, kas stiepās lejup uz jūru, šī villa bija pieplakusi zemei, un to ieskāva dārziņš mut­autiņa lielumā ar Viktorijas laikmetā tik ļoti iecienītajām ģeo­metriskas formas puķudobēm; visu īpašumu aizsargāja augsts, biezs fuksiju dzīvžogs, kurā noslēpumaini čabinājās putni.

Lai cik krāšņi bija mūsu daudzie dārzi Anglijā, tie nekad nebija mani nodrošinājuši ar tik plašu dzīvo radījumu daudz­veidību. Es atklāju, ka esmu kritis par upuri dīvainai nerealitā­tes sajūtai. Jutos kā tikko piedzimis. Tajā spilgtajā, trauslajā gaismā es kā īsts mednieks spēju pilnībā novērtēt mārītes spārnu sarkanumu, spīļastes šokolādes brūnumu un dzintarai- no dzeltenumu un skudru ahāta spīdīgumu. Toreiz es varēju mielot acis ar mulsinošu daudzumu man nezināmu radījumu. Lielas, pūkainas namdaru bites, savā nodabā dūkdamas, lož­ņāja no zieda uz ziedu kā elektrozili spēļu lācīši, zaļgandzelteni dižtauriņi ar melnām svītrām, gluži kā tērpušies elegantās frakās, griezās piruetēs augšup un lejup gar fuksiju dzīvžogu, dejodami cits ar citu sarežģītus menuetus, un kolibri nakts­tauriņi nekustīgi karājās gaisā ziedu priekšā, spārnu ņirboņas noturēti, tie gremdēja garo, tievo smeceri katrā ziedā.

Man trūka pat viselementārāko zināšanu par šiem '•adīju­miem, un nebija arī grāmatu, kas spētu palīdzēt. Vienīgais, ko varēju darīt, bija vērot tos rosāmies pa dārzu viņu gaitās vai arī sagūstīt un tiešā tuvumā izpētīt pamatīgāk. Pavisam drīz manā guļamistabā rindojās veseli bataljoni ievārījuma burku un ce­pumu kārbu ar dārgumiem, kurus biju atradis mūsu sīkajā dār­ziņā. Man nācās tos nogādāt mājā paslepus, jo mana ģimene, varbūt vienīgi izņemot māti, uzņēma faunas parādīšanos villā ar ievērojamu satraukumu.

Ikkatra jauna, mirdzoša diena nāca ar jauniem pārsteigumiem manu dzīvnieku uzvedībā, tādējādi vēl vairāk izceļot manu nezināšanu. Viens no radījumiem, kas mani intriģēja un uzbu­dināja stiprāk par citiem, bija mēslu vabole. Es mēdzu gulēt uz vēdera, kamēr mans suns Rodžers kā tumšsprogots kalns elso­dams tupēja līdzās, un vērot, kā divas spoži melnas vaboles ar glīti uzliektiem degunradžu ragiem uz galvas neizmērojamā aizrautībā veļ brīnišķīgi veidotu govju mēslu bumbuli. Vis­pirms jau es kāroju zināt, kā vaboles pamanās izveidot bumbu tik precīzi apaļu. No paša eksperimentiem ar mālu un plasti­līnu es zināju, ka tas ir ārkārtīgi grūti izdarāms, lai cik rūpīgi valstīju un mīcīju materiālu; tomēr vaboles, kuru vienīgie rīki bija smailās kājas, bez kādiem mērinstrumentiem vai citām palīgierīcēm prata izveidot šīs pievilcīgās mēslu bumbiņas apaļas kā mēness. Un tad radās otrs jautājums - kāpēc viņas veido bumbuļus un uz kurieni tos veļ?