Džeralds Darels - PUTNI, ZVĒRI UN RADINIEKI

Es atrisināju šo problēmu - vismaz daļēji veltīdams veselu rīta cēlienu kāda mēslu vaboļu pāra vērošanai, nepieļaudams, lai manu uzmanību novērstu citi kukaiņi dārzā vai Rodžera vārgie smilksti un garlaikotās žāvas. Es četrrāpus lēnām sekoju katram smagajam vaboļu solim pāri dārzam, kas man likās tik mazs, tomēr vabolēm bija milzu pasaule. Beidzot viņas nonāca pie maza mīkstas zemes pauguriņa zem fuksiju dzīvžoga. Mēslu bumbuļa velšana kalnup bija zvēra darbs, un vairākas reizes vienas vai otras vaboles kājas samežģījās, bumbulis izslī­dēja un ripoja lejup pa mazo nogāzi; vaboles steidzās tam pa­kaļ, kā man tikās iztēloties, viena otru nolamādamas. Tomēr beidzot viņas bija dabūjušas bumbuli paugura galā un sāka velt lejup otrā pusē. Tikai tad es pamanīju, ka otrajā nogāzē uz zemes dzīlēm ved apaļš, akai līdzīgs caurums, uz kuru vaboles virzījās. Kad līdz alai bija atlikušas tikai pāris collas, viena no vabolēm aši metās uz priekšu un atmuguriski iebīdījās bedrē, un tupēja tajā, mežonīgi vicinādama priekškājas, kamēr otra vabole ar ievērojamu piepūli (es gandrīz pārliecināju sevi, ka dzirdu to elšam) ripināja bumbuli tuvāk alas mutei. Pēc krietni ilgas stumdīšanas un grūstīšanas mēslu bumbulis beidzot nozuda zemes dzīlēs un abas vaboles kopā ar to. Tas mani sa­kaitināja. Galu galā vaboles nepārprotami grasījās kaut ko ar bumbuli darīt, bet kā gan lai es to spētu redzēt, ja viņas to dara zem zemes? Cerēdams iegūt jelkādu gaismas stariņu savas ne­ziņas tumsā, es šo problēmu cēlu priekšā ģimenei pusdienu laikā. Apjautājos, ko mēslu vaboles dara ar mēsliem? Brīdi val­dīja satraukts klusums.

Nu, kaut ko derīgu jau viņas dara, mīļais, - māte mīklaini paskaidroja.

Ļoti ceru, ka tu negrasies dažas slepus ienest mājā? - Larijs apvaicājās. - Es atsakos dzīvot villā, kuru dekorē mēslu bumbuļi pa visu grīdu.

Nē, nē, mīļais, esmu pārliecināta, ka viņš to nedarīs, - māte miermīlīgi un melīgi apgalvoja.

Nu, es jūs vienkārši brīdinu, neko vairāk, - Larijs paziņo­ja. - Fakts paliek fakts, viņš saslodzījis savā guļamistabā visus bīstamākos kukaiņus, kādi vien dārzā sastopami.

Varbūt viņām tie vajadzīgi siltumam? - ierosināja Leslijs, kas bija zināmā mērā aizdomājies par mēslu vaboļu problēmu. - Mēsli ir viena silta padarīšana. Fermenti.

Es to paturēšu prātā, - Larijs teica, - ja mums kaut kādu iemeslu dēļ būtu nepieciešama centrālapkure.

Varbūt viņas tos ēd, - ieteicās Margo.

Margo, mīļā, - māte aizrādīja, - nerunā tā pie pusdienu galda.

Kā vienmēr, manas ģimenes bioloģiskā neziņa bija mani pie­vīlusi.

Ir kaut kas tāds, kas tev būtu jāizlasa, - Larijs teica, izklai­dīgi uzkraudams uz sava šķīvja vēl vienu porciju sautējuma, ko tikko bija mātei raksturojis kā bezgaršīgu. - Šis tas no Fabra [6] .

Es apjautājos, kas tas Fabrs tāds ir - galvenokārt pieklājības pēc, jo biju pārliecināts: tā kā priekšlikumu izteicis Larijs, tas izrādīsies kāds mazpazīstams viduslaiku dzejnieks.

Dabas pētnieks, - Larijs pilnu muti atteica, pamādams man ar dakšiņu. - Rakstījis par kukaiņiem un tamlīdzīgi. Es mēģināšu dabūt tev kādu eksemplāru.

Tāda negaidīta vecākā brāļa augstsirdība mani tik ļoti ap­būra, ka tuvākās divas vai trīs dienas es ļoti piesargājos viņu saniknot; taču dienas gāja, un grāmata neparādījās; visbeidzot es par to aizmirsu un veltīju savu laiku citiem kukaiņiem dārzā.

Taču "kāpēc" nebeidza man sekot un kaitināt. Kāpēc nam­daru bites izgrauž no rožu lapām mazus aplīšus un lido ar tiem prom? Kāpēc skudras ļaujas tādām kā kaislīgām mīlas dēkām ar laputīm, kas lieliem bariem bija apsēdušas daudzus dārza augus? Kas ir savādie, caurspīdīgie dzintarkrāsas kukaiņu līķi vai čaulas, ko redzēju pielipušas pie zāles stiebriem un olīv­koku stumbriem? Tukšas ādiņas, tik trauslas kā pelnu plēnes, atstāja kaut kādi tukli radījumi ar izvalbītām acīm un pāri resnu, ļoti dzelkšņainu priekškāju. Kāpēc katrai no čaulām visā mugurdaļas garumā bija plaisa? Vai radījumiem kāds uz­brucis un izsūcis visas viņu dzīvības sulas? Ja tā bija, tad - kas ir uzbrucēji un kas - paši upuri? Manī virda tūkstošiem jautā­jumu, uz kuriem mana ģimene nespēja atbildēt.

Pāris dienas vēlāk es mātei virtuvē rādīju savu jauniegu­vumu: garu, tievu simtkāji karameļu krāsā, kurš, kā es apgalvoju par spīti mātes neticībai, tumsā spīd; tajā brīdī ieradās Spiro. Viņš iegāzelējās virtuvē, izšķērdīgi liedams sviedrus un, kā vien­mēr, izskatījās nikns un norūpējies.

Es atnesu jūsu pasts, misis Darels, - viņš teica mātei un tad iesāņus uzrunāja mani, - labrīt, māster Džerijs.

Savā nevainībā nodomājis, ka Spiro šis jaunais mīlulis ie­priecinās tikpat karsti kā mani, es pagrūdu viņam zem deguna ievārījuma burku un mudināju pamielot acis. Viņš uzmeta vienu īsu skatienu simtkājim, kas riņķoja burkas dibenā kā uz­velkamais vilcieniņš, nosvieda pastu uz grīdas un steigšus atkā­pās aiz virtuves galda.

Dies, māster Džerijs! - viņš aizsmacis iesaucās. - Ko tu dara ar to turs?

Apmulsis par šādu reakciju, es paskaidroju, ka tas ir tikai simtkājis.

Tie bandubērns ir indīgi, misis Darels, - Spiro dedzīgi apgalvoja mātei. - Dievvārds, māsters Džerijs nevajadzētu ar tiem spēlēties.

Nu, laikam nevajadzētu gan, - māte nedroši atteica. - Bet viņu tas viss tik ļoti interesē. Nes simtkāji ārā, mīļais, lai Spiro to vairs neredz.

Nerādās man acīs, - es dzirdēju Spiro sakām, dodamies prom ar dārgo burku rokās. - Dievvārds, misis Darels, tīri bail, ko tas puika atrods.

Man izdevās ienest simtkāji istabā, nesatiekot nevienu citu ģimenes locekli, un es to iemitināju mazā bļodiņā, kas bija gaumīgi izrotāta ar sūnām un koka mizas gabaliņiem. Biju pārliecināts, ka ģimene novērtēs faktu, ka esmu atradis tumsā spīdošu simtkāji. Biju nodomājis todien pēc vakariņām sarīkot īpašu pirotehnisku demonstrāciju. Tomēr visas domas par simtkāji un tā spīdēšanu mirklī izgaisa no mana prāta, jo tās dienas pastā bija arī bieza, brūna paciņa, kuru Larijs, mirkli aplūkojis, pāri pusdienu galdam pasvieda man.

Fabrs, - viņš īsi noteica.

Aizmirsis par ēdienu, es atrāvu paciņu vaļā un iekšā atradu biezu, zaļu sējumu ar nosaukumu: "Svētā vabole un citi. Sarak­stījis Žans Anrī Fabrs." Atvēris grāmatu, es sajūsmināts ierau­dzīju priekšlapā uzzīmētas divas mēslu vaboles, tik līdzīgas manām, ka varētu būt to vistuvākās radinieces. Vaboles kopīgi vēla brīnišķīgu mēslu bumbuli. Aizgrābts, izbaudīdams katru mirkli, es lēni šķirstīju lappuses. Teksts bija apburošs. Tā ne­bija pārgudra vai mulsinoša grāmata. Tā bija uzrakstīta tik vienkārši un saprotami, ka skaidri uztverama pat man.

Liec tagad grāmatu nost, mīļais. Ēd, kamēr viss nav at­dzisis, - māte atgādināja.

Es negribīgi noliku grāmatu klēpī un tik strauji un nikni klupu virsū ēdienam, ka vēdergraizes mani mocīja visu pēc­pusdienu. Nekas visā pasaulē nespētu mani atraut no pirmās iepazīšanās ar Fabru. Kamēr ģimene baudīja pēcpusdienas snaudu, es apgūlos dārzā, mandarīnkoku ēnā, un rīšus apriju lappusi pēc lappuses, līdz ap tējas dzeršanas laiku grāmata, man par apbēdinājumu, bija galā. Tomēr nekas nespētu aprak­stīt manu sajūsmu. Es tagad biju bruņojies ar zināšanām. Jutu, ka nu es zinu par mēslu vabolēm visu, ko vien vērts zināt. Nu tās vairs nebija vienīgi noslēpumaini kukaiņi, kas smagnēji čāpo cauri olīvu birzīm, - tagad tās bija man tuvi draugi.