Džeralds Darels - PUTNI, ZVĒRI UN RADINIEKI

iegrimu līdz pat padusēm. Par laimi, tuvumā auga kāds mazs kociņš, un man… ēēē… izdevās to cieši satvert un izvilkties laukā. Bet nu es no vidukļa uz leju biju klāts ar smirdīgiem, melniem dubļiem. Jūra bija… ēēē, vai ziniet… diezgan tuvu, un es… ēēē… nodomāju, ka labāk ir būt izmirkušam tīrā jūras ūdenī nekā klātam ar dubļiem, tāpēc iebridu jūrā un staigāju pa ūdeni šurpu turpu. Tieši tajā brīdī garām pa ceļu brauca autobuss, un, tiklīdz tie mani ieraudzīja uniformā un ar cepuri galvā pastaigājamies jūrā, vadītājs apturēja autobusu, lai pasa­žieriem… ēēē… būtu labāk redzams. Viņi izskatījās pamatīgi apjukuši, taču bija vēl vairāk pārsteigti, kad es izbridu krastā un viņi ieraudzīja, ka man kājās ir arī zābaki ar piešiem.

Teodors svinīgi nogaidīja, kamēr mūsu smieklu vētra no- rimstas.

- Ziniet, tā vien liekas, - viņš domīgi un pavisam nopietni teica, - es toreiz pamatīgi satricināju viņu ticību armijas vese­lajam saprātam.

Kopš tās reizes Teodors pavadīja kopā ar mums vismaz vienu dienu nedēļā, bija vēlams arī vairāk, ja vien mums palai­mējās aizvilināt viņu no tā daudzajām nodarbēm.

Ap to laiku mēs bijām sadraudzējušies ar daudzām vietējām zemnieku ģimenēm, kas bija tik trokšņaini viesmīlīgas, ka pat visīsākā pastaiga ievilkās gandrīz bezgalīgi, jo ikkatrā, pat vis­mazākajā mājā, kurai gājām garām, mums nācās apsēsties, ie­dzert glāzi vīna un iekost augļus kopā ar saimniekiem, un pa­pļāpāt. Netiešā veidā tas mums bija noderīgi, jo katra šāda tik­šanās nostiprināja mūsu diezgan nedrošās grieķu valodas zinā­šanas, tā ka drīz vien mēs pavisam labi spējām ar saviem draugiem zemniekiem risināt visai sarežģītas sarunas.

Tad sekoja akolāde [8] , kas pierādīja, ka esam pieņemti sabied- ribā, - mūs ielūdza kāzās. Līgava bija Katerina, mūsu kalpones Marijas māsa. Viņa bija juteklīga meiča ar platu, mirdzošu smaidu un brūnām acīm, tik lielām un maigām kā atraitnītes. Viņa bija jautra, izaicinoša un skanīga kā lakstīgala, un savu divdesmit dzīves gadu laikā bija lielākoties lauzusi sirdis visā apkaimē. Nu viņas izvēle bija apstājusies pie Stefanosa - vese­līga, izskatīga puiša, kas pēc viena vienīga Katerinas skatiena sāka stostīties, buldurēt un sarkt no mīlas.

Kad tikām ielūgti uz kāzām, drīz atklājām, ka tās ieplānotas ne pa jokam. Vispirms tika svinēta saderināšanās, kad visiem bija jāierodas līgavas mājās ar dāvanām, par kurām viņa mīļi pateicās un devīgi pacienāja ar vīnu. Noveduši viesus līdz pie­nācīgai skurbuma pakāpei, līgava un līgavainis sekoja jautri spēlējošam orķestrim (divas vijoles, flauta un ģitāra) uz savu topošo māju, un aiz viņiem soļoja viesi, nesdami dāvanas. Ka­terinas dāvanas bija diezgan dažādas. Visievērojamākā no tām bija gigantiska misiņa divguļamā gulta, ko visai procesijai pa priekšu stiepa Stefanosa draugi. Tālāk sekoja viesu virkne ar palagiem, spilvendrānām, spilveniem, koka krēslu, cepešpan­nām, lielām eļļas pudelēm un tamlīdzīgām veltēm. Novietojuši dāvanas jaunajā kotedžā, mēs iedzērām uz jaunā pāra veselību, tādējādi iesildīdami viņu jauno mītni. Tad mēs mazliet jautrā prātā devāmies mājup un gaidījām izrādes nākamo cēlienu - pašas kāzas.

Mēs mazliet bikli apjautājāmies, vai arī Teodors drīkstētu ierasties kāzās; līgavu un viņas vecākus šī ideja pilnīgi aizgrāba, jo, kā viņi apburošā vienkāršībā paskaidroja, tikai retās precī­bas apkārtnē spētu lepoties ar veselu ģimeni angļu un īstu dok­toru savu viesu vidū.

Uzausa lielā diena, un mēs, uzģērbuši savas labākās drānas un savākuši pilsētā Teodoru, devāmies uz Katerinas vecāku māju, kas atradās starp olīvkokiem pašā mirdzošās jūras krastā. Tur arī vajadzēja notikt ceremonijai. Kad ieradāmies, māja jau dūca kā bišu strops. Radinieki bija atjājuši ar ēzeļiem no attāliem ciematiem pat desmit jūdzes. Visapkārt mājai pulciņos bija sasēdušies veci vīri un sagrabējušas sievas, lielos daudzumos malkodami vīnu un pļāpādami tik dzīvi un nebeidzami kā ža­gatas. Šī bija viņu lielā diena - ne tikai kāzu pēc, bet arī tāpēc, ka viņi dzīvoja tik tālu cits no cita, un divdesmit gadu laikā šī bija varbūt pat pirmā iespēja apmainīties ar jaunumiem un tenkām. Orķestris spēlēja pilnā sparā - vijoles smilkstēja, ģitāra dārdināja un flauta laiku pa laikam iespiedzās kā bez pieska- tīšanas atstāts kucēns; un šīs mūzikas pavadībā viesu jaunākā paaudze zem olīvkokiem grieza dančus, kamēr turpat līdzās virs lieliem kokogļu pavardiem dzeltenās krāsas krizantēmu liesmās čurkstēja uz iesmiem uzdurti četri jēri.

- Aha! - Teodors teica, acīm aiz intereses iespīdoties, - ta­gad viņi dejo Korfu danci. Šī deja un… ēēē… melodija sacerēta tepat Korfu. Protams, dažas autoritātes uzskata, ka deja… nu, tā sakot, dejas soļi… radušies Krētā, bet es pilnīgi ticu, ka tā ir… ēēē… tīrs Korfu produkts.

Meitenes savos košajos tērpos kā cigļi bija glīti sastājušās puslokā, kamēr tām priekšā dīžājās melnīgsnējs jauneklis, tu­rēdams koši sarkanu mutautiņu; viņš grozījās, lēkāja, locījās un klanījās kā lielīgs gailēns savas apbrīna pilnās vistu svītas priekšā. Katerina un viņas ģimene nāca mūs apsveikt un bīdīja uz goda vietu - ļodzīgu koka galdu, kas bija apklāts ar baltu galdautu un pie kura jau sēdēja pārsteidzošs vecs mācītājs, kuram pienācās pildīt laulātāja pienākumus. Viņam bija vaļa augums un tik biezas un krāšņas ūsas, uzacis un bārda, ka no sejas gandrīz nekas nebija redzams, izņemot divas mirdzošas, olīvu melnas acis un lielu, izliektu, vīnsarkanu degunu.

Padzirdis, ka Teodors ir ārsts, viņš sirsnīgi, vissīkākajās detaļās aprakstīja savu daudzo slimību neskaitāmos simptomus, ar kādiem Dievam labpaticis viņu apgrūtināt, un šī uzskaitījuma beigās ņēmās dārdoši smieties par Teodora bērnišķīgo diagno­zi, ka nedaudz mazāk vīna un mazliet vairāk fizisku vingrinā­jumu varētu atvieglot viņa ciešanas.

Larijs blenza uz Katerinu, kura, tērpusies baltā līgavas tērpā, bija pievienojusies dejotāju pulkam. Cieši iespīlēts baltajā at­lasā, viņas vēders bija izspiedies un vairāk pamanāms nekā cit­kārt.

Šīs kāzas notiek tieši īstajā laikā, - Larijs piezīmēja.

Apklusti, mīļais, - māte nočukstēja. - Kāds no viņiem var­būt saprot angliski.

Dīvaini, bet fakts, - Teodors teica, neņemdams vērā mātes aizrādījumu, - ka ļoti daudzās kāzās jūs redzēsiet līgavu lī­dzīgā… ēēē… āāā… stāvoklī. Šo zemnieku uzskati ir ļoti viktori- āniski. la jaunais cilvēks… ēēē… nopietni lakstojas ar meiteni, nevienai no ģimenēm pat sapņos nerādīsies doma, ka viņš varētu to neapprecēt. Patiesību sakot, ja viņš mēģina… ēēē… nu, ziniet… mukt prom, tad gan viņa paša, gan līgavas ģimene dzenas pakaļ. Tas noved pie situācijas, kad jauno cilvēku, kas lakstojas… ēēē… visi citi apkārtnes puiši apsmej, tā sakot, iz­zobo, sakot, ka apšauba viņa… ēēē… spējas… ēēē… ziniet… kļūt par tēvu. Viņi noved nabaga jaunekli tiktāl, ka viņš jūtas bez­maz spiests… ēēē… ziniet… ēēē… pierādīt savu vīrišķību.

Man jāsaka, ļoti negudri, - māte aizrādīja.

Nē, nē, - Teodors apgalvoja, cenzdamies izlabot mātes nezinātnisko pieeju problēmai, - patiesībā līgava stāvoklī tiek uzskatīta par labu zīmi. Tas pierāda viņas… ēēē… auglību.

Drīz vien mācītājs pieslēja apjomīgo rumpi uz savām po­dagras nomocītajām kājām un devās uz dzīvojamo istabu, kas bija sagatavota ceremonijai. Kad viņš bija saposies, bariņš jaunu puišu, aumaļām svīzdami, smiedami un jokus bārstī­dami, stūma uz mājas pusi Stefanosu, kas bija tērpies pārāk šaurā uzvalkā un izskatījās savas veiksmes apstulbināts, kamēr spalgi tērgājošas jaunas meitenes to pašu funkciju veica ar Katerinu.