Džeralds Darels - PUTNI, ZVĒRI UN RADINIEKI

Apmēram tajā pašā laikā es iepazinu vēl kādu cilvēku, kas paplašināja un veicināja manu interesi par dabaszinībām, kaut arī nevarētu teikt, ka toreiz man viņš patika, - tas bija mans pirmais privātskolotājs Džordžs. Džordžs bija Larija draugs - garš, izstīdzējis vīrs ar brūnu bārdu un brillēm, kuram piemita klusināta, sardoniska humora izjūta. Viens rīts nedēļā bija vel­tīts tikai un vienīgi dabaszinībām. Tas bija vienīgais rīts, kad es pats devos sagaidīt savu skolotāju. Es nogāju cauri olīvu birzīm pusceļu līdz viņa mazajai villai, un tad mēs ar Rodžeru paslē­pāmies miršu pudurī un gaidījām viņa parādīšanos. Visbei­dzot viņš nāca - ģērbies vienīgi izbalējušos šortos un sandalēs, gigantisku, noskrandušu salmu cepuri galvā, vienā padusē nesdams grāmatu kaudzi, otrā rokā vicinādams garu, tievu pa­staigu spieķi. Mēs ar Rodžeru tupējām saldi smaržīgajās mirtēs un slēdzām derības, vai šajā rītā Džordžs uzsāks cīņu ar olīv­koku vai ne.

Džordžs bija pieredzējis paukotājs, un viņam bija ļoti daudz kausu un medaļu, kas to apstiprināja, tāpēc laiku pa laikam viņu pārņēma tieksme ar kaut ko pacīnīties. Mans skolotājs, brillēm mirgojot, gāja lieliem soļiem un vicināja spieķi, kad pēkšņi viens no olīvkokiem kļuva par ļaunuma iemiesojumu, kurš jāpārmāca. Nosviedis grāmatas un cepuri takas malā, viņš uzmanīgi tuvojās izvēlētajam kokam, labajā rokā turēdams pastaigu spieķi, kas nu bija kļuvis par zobenu cīņas gatavībā, bet kreiso eleganti aizlicis aiz muguras. Stīvā gaitā kā terjers, kas tuvojas bulmastifam, viņš lēnām riņķoja ap koku, piemiegtām acīm vērodams un gaidīdams tā pirmo izaicinošo kustību. Pēkšņi Džordžs klupa uz priekšu un viņa spieķa gals nozuda vienā no caurumiem olīvkoka stumbrā. Tad viņš ap­mierināts noteica "Ha!" un nekavējoties atkāpās drošā attālu­mā, pirms koks pamanās dot prettriecienu. Es ievēroju - ja viņam gadījās ietriekt zobenu vienā no olīvkoka sīkākajiem caurumiem, ievainojums neskaitījās nāvīgs, tikai tāda skramba, un tas acīmredzot iesvēla viņa pretiniekā niknumu, jo jau nā­kamajā mirklī Džordžs nelokāmi cīnījās par savu dzīvību, iz­veicīgi dejodams apkārt kokam, uzbrukdams un izvairīdamies, atlēkdams atpakaļ un ar lejupvērstu zobena cirtienu atvairī­dams olīvkoka ļaunprātīgo uzbrukumu, ko tas bija izdarījis tik veikli, ka es šo kustību netiku pamanījis.

Dažus olīvkokus viņš pieveica itin drīz - ar nāvējošu dū­rienu vienā no lielākajiem dobumiem, kurā zobens ietriecās gandrīz līdz spalam, taču atsevišķos gadījumos olīvkoki izrādī­jās Džordža cienīgi pretinieki, un tad cīniņš uz dzīvību un nāvi ilga apmēram stundas ceturksni, kura laikā Džordžs ar bargu vaigu lika lietā ikvienu sev zināmu viltīgu paņēmienu, lai lauz­tu milzīgā koka aizsardzību. Nogalinājis pretinieku, Džordžs izsmalcināti noslaucīja asinis no zobena, uzlika galvā cepuri, uzlasīja grāmatas un, pie sevis dungodams, turpināja soļot pa taku. Es allaž ļāvu viņam noiet labu gabalu, pirms piebied­roties, jo baiļojos - Džordžs varētu nojaust, ka es vēroju viņa

iztēlotās cīnās, un tas vinu mulsinātu.

> ' >

Džordžs iepazīstināja mani ar cilvēku, kas tūdaļ kļuva par vissvarīgāko personu manā dzīvē: ar doktoru Teodoru Stefa- nidi. Manās acīs Teodors bija ievērojamākais cilvēks, kādu man jebkad gadījies satikt, - un tagad, trīsdesmit trīs gadus vēlāk, es joprojām domāju tāpat. Ar saviem gaišajiem pelnu krāsas matiem un bārdu un pievilcīgo ērgļa profilu viņš atgādināja grieķu dievu un neapšaubāmi bija tikpat viszinošs. Viņam bija medicīniskā izglītība, bet viņš bija arī biologs, rakstnieks, tulko­tājs, astronoms un vēsturnieks, un starp visām šīm daudzveidī­gajām nodarbēm vēl atrada laiku, lai palīdzētu vadīt Korfu pilsētas vienīgo rentgena laboratoriju. Pēc tam kad pirmo reizi biju apciemojis viņu pilsētas dzīvoklī, es izmēģinājuma kārtā pa­jautāju mātei, vai drīkstu ieaicināt Teodoru pie mums uz tēju.

- Droši vien, mīļais, - māte atbildēja. - Es gan ceru, ka viņš runā angliski?

Cīņā ar grieķu valodu māte bezcerīgi zaudēja. Vēl iepriek­šējā dienā viņa bija pavadījusi veselu nogurdinošu rīta cēlienu, gatavodama pusdienām izcili garšīgu zupu. Apmierināta ar rezultātu, viņa ielēja zupu terīnē un pasniedza to kalponei. Ka­mēr kalpone jautājoši vērās mātē, viņa lika lietā vienu no tiem dažiem vārdiem grieķu valodā, ko bija pamanījusies iegaumēt. "Exo," viņa stingri teica, vēcinādama rokas, "exo [7] ." Tad viņa no jauna pievērsās gatavošanai un pagriezās pret kalponi tieši īstajā brīdī, lai redzētu, ka tā salej zupu izlietnē. Dabiski, ka šis incidents radīja mātei fobiju attiecībā uz savām valodnieces spējām.

Es sašutis apgalvoju, ka Teodors teicami runā angliski, patiesībā pat labāk par jebkuru no mums. Tas māti nomieri­nāja, viņa ieteica man uzrakstīt Teodoram zīmīti un ielūgt viņu ciemos nākamajā ceturtdienā. Tajā dienā es pavadīju dārzā divas stundas kā agonijā, vai ik minūti blenzdams cauri fuksiju dzīvžogam, un mani mocīja visšausmīgākās izjūtas.

Varbūt viņš nav saņēmis zīmīti? Varbūt ielicis to kabatā un

> >

aizmirsis, un šobrīd viszinīgi blandās apkārt pa salas vistālāko dienvidu nostūri? Vai varbūt viņš dzirdējis kaut ko par manu ģimeni un nolēmis nemaz nenākt? Ja šis pēdējais pieņēmums izrādītos patiess, es nozvērējos nemūžam viņiem nepiedot. To­mēr beidzot es viņu ieraudzīju - ģērbušos kārtīgā tvīda uzvalkā, ar precīzi galvā uztupinātu platmali - soļojam starp olīvkokiem, vicinām spieķi un pie sevis dungojam. Viņam plecā karājās kolekcionāra soma, kas piederējās pie tēla tikpat nepārprotami kā rokas un kājas.

Man par prieku, Teodors nekavējoties guva vētrainu manas ģimenes piekrišanu. Viņš spēja kautrīgā izsmalcinātībā disku­tēt ar Lariju - par mitoloģiju, grieķu poēziju un venēciešu vēs­turi, ar Lesliju - par ballistiku un labākajām salas medību vietām, ar Margo - par labām novājēšanas diētām un pūtīšu ārstēšanu un ar māti - par zemnieku ēdienu receptēm un kri- minālstāstiem. Mana ģimene izturējās tieši tāpat kā es, kad pirmo reizi dzēru ar viņu kopā tēju. Šis cilvēks bija tik neizsme- > lama zināšanu krātuve, ka viņi nemitīgi bombardēja to ar jautājumiem, un Teodors atbildēja uz visiem tik nepiespiesti kā staigājoša enciklopēdija, pievienodams labu tiesu lielisku vārdu spēļu un pikantu anekdošu par salu un saliniekiem.

Reiz, man par sašutumu, Larijs ierosināja, ka Teodoram vajadzētu atturēties no manas dabaszinību intereses veicināša­nas, jo villa, kā viņš aizrādīja, esot maza un jau tagad līdz pē­dējai iespējai piebāzta ar visatbaidošākajām vabolēm, kādas vien man palaimējies noķert.

Ne jau tas mani uztrauc, - māte piebalsoja, - bet gan tā nekārtība, kādu viņš ap sevi rada. Nudien, Teodor, pēc pastai­gas ar Rodžeru viņam jānomaina pilnīgi visas drēbes. Nesa­protu, ko viņš ar tām dara.

Teodors uzjautrināts sīki ieurkšķējās.

Reiz, es atceros, - viņš teica, iebāzdams mutē gabalu kūkas un metodiski to košļādams, kamēr viņa bārda laistījās un acīs zibēja bērnišķīgs prieks, - es devos uz tēju pie dažiem… ēēē…. nu, ziniet, dažiem saviem draugiem te, Peramā. Es tolaik dienēju armijā un pamatīgi lepojos ar faktu, ka tikko biju paaugstināts par kapteini. Un tā… ēēē… ziniet… ēēē… lai izrā­dītos, es biju uzvilcis uniformu, pie kuras piederējās arī lieliski nospodrināti zābaki ar piešiem. Es pārcēlos ar prāmi uz Pe­ramu un, soļodams cauri kādai purvainai vietai, pamanīju augu, kādu līdz šim nepazinu. Devos turp, lai to savāktu. Sper­dams soli vietā… vai ziniet… kas likās cieta zeme, pēkšņi