Džeralds Darels - Šķirsta jubileja

Mūsu draugi visus viņus redz - dzīvniekus, kurus pazīst, dzīvniekus, par kuru eksistenci viņiem nav bijis ne jausmas, un viņi jautā, kā un kāpēc mēs to visu esam uzsākuši. Mēs atbil­dam, ka mūsu kolekcijā ir vairāk par tūkstoti dzīvnieku, ka de­viņdesmit procentiem no redzētajiem radījumiem draud iz­miršana un ka tie ieradušies no visām pasaules malām. Drau­dus šiem dzīvniekiem lielākoties izraisa cilvēku darbība, un dzīvnieku nožēlojamais stāvoklis parāda, ko mēs nodarām planētai. Mūsu sūtība ir dot patvērumu šiem radījumiem, un tas ir iemesls, kāpēc es vēlējos pats savu zoodārzu.

Pat šo nemierpilno sākumu gadu laikā es nolēmu, ka mums jācenšas īstenot plānu, lai pārvērstu zoodārzu par to, kādēļ tas tika radīts: par zinātnisku, labdarīgu trestu. Tomēr pirms tresta dibināšanas un zoodārza nonākšanas tā paspārnē bija jātiek galā ar zoodārza parādu. Kaut ari kases ieņēmumi no apmek­lētājiem nemitīgi pieauga, nelaimīgie divdesmit pieci tūkstoši mārciņu patstāvīgi rēgojās pamalē kā melns mākonis. Bija pilnīgi skaidrs, ka neviens neuzticēsies trestam ar tik milzīgu parādu. Nebija citas izejas, kā vien parādu samaksāt, turklāt ātri: manas grāmatas pirka labi, tāpēc es personīgi uzņēmos parāda atmaksu, lai Džērsijas Brīvās dabas aizsardzības trests varētu tikt radīts bez parāda sloga.

Lielajā dienā 1963. gadā mēs sapulcējāmies Sentheljēras ka­raliskās tiesas iespaidīgās ēkas tumšajās dzīlēs, lai noklausītos lēmumu par mūsu firmas juridisko reģistrēšanu. Advokāti kā melni kraukli vidēja tumsā, viņu baltās parūkas atgādināja sēņu cepurītes meža paēnā; viņi pusbalsī tērzēja advokātu dīvainajā valodā, kas izklausījās nesaprotama kā Čosera [3] angļu valoda un rakstītā formā izskatījās tikpat noslēpumaina kā Nāves jūras tīstokļi, reizumis ari tikpat arhaiska. Visbeidzot mēs, acis mirkšķinādami, iznirām atpakaļ pavasara saulē un devāmies uz tuvāko viesu namu, lai nosvinētu faktu, ka Džērsijas Brīvās da­bas aizsardzības trests no sapņa kļuvis par īstenību.

Ja vēlējāmies, lai trests darbotos sekmīgi, vajadzēja paveikt vairākus ārkārtīgi svarīgus uzdevumus. Mums bija nepiecie­šami biedri - jebkuras organizācijas dzīvības sula -, un to iegū­šana bija lēns process. Mūsu gadījumā šis process, par laimi, izrādījās ātrāks, jo kopš savas rakstniecības sākuma es biju sa­glabājis ikvienu saņemto pateicības vēstuli. Tagad mēs sazinā­jāmies ar šiem jaukajiem cilvēkiem, un es ļoti priecājos atzīmēt, ka daudzi no viņiem piekrita kļūt par tresta dibinātājiem. (Kopš tā laika biedru skaits turpināja augt, un šīs grāmatas rakstīšanas brīdi tas sasniedzis jau divdesmit tūkstošus biedru visā pasaulē.)

Viens no pirmajiem uzdevumiem, trestam sākot darboties, bija drūms. Liels skaits dzīvnieku mūsu kolekcijā savvaļas ap­stākļos nebija apdraudēti - tos es biju savācis, kad vēl strādāju citu zoodārzu uzdevumā, vai ari tie mums bija nodoti "man­tojumā". Tie aizņēma vērtīgo vietu, un to turēšana bija dārga, bet gan platību, gan naudu varēja izmantot labāk. Tāpēc bija ļoti svarīgi izņemt šos parastos dzīvniekus no kolekcijas un atrast tiem citus mājokļus. Šķiršanās no dzīvniekiem, no ku­riem daudzus biju pats uzaudzējis un uzskatīju par ilggadējiem draugiem, bija nepatīkams, tomēr nepieciešams pienākums, ja vēlējos, lai trests veiktu tos uzdevumus, kuru dēļ ticis nodibi­nāts. Papildu grūtības radīja tas, ka bija ļoti maz labu zoo­dārzu, kuriem es vēlētos atdot savus dzīvniekus. Britu salās tos ar lielām grūtībām varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, turklāt pirkstu nekādā ziņā nepietrūktu.

Tā nu mēs ar Džeremiju Malinsonu tajā rītā devāmies ap­gaitā pa zoodārza teritoriju un apņēmāmies būt nežēlīgi, izvē­loties dzīvniekus, no kuriem jātiek vaļā. Džeremijs ir mūsu zoodārza direktors - viņš "uz laiku" pievienojās mūsu kolek­tīvam tikai dažas nedēļas pēc zoodārza dibināšanas, bet nu šis "uz laiku" ir ieildzis jau 30 gadu. Būdams apveltīts ar Velingto- nas hercoga degunu, gundegu dzelteniem matiem un gaišzilām acīm, Džeremijs bija pieķēries mūsu dzīvniekiem tik sirsnīgi, it kā pats personīgi būtu katram no tiem dāvājis dzīvību. Viņa paradums saukt savus sieviešu un vīriešu kārtas paziņas par "lieliskiem eksemplāriem" kalpoja par pierādījumu, ka darbs tiecas ielauzties ari viņa privātajā dzīvē.

Vispirms mēs apstājāmies pie tapiru aploka. Šie Dienvid­amerikas dzīvnieki ir augumā apmēram tik lieli kā Šetlendas poniji un mazliet atgādina aizvēsturiska zirga un maza ziloņa bez snuķa krustojumu. Viņus sauca par Klaudiju un Klodeti, bet viņu mazuli - par Neronu. Viņi nāca pāri aplokam mums pretī, sveicinādami ar smalkiem falseta spiedzieniem. Šī skaņa izklausījās smieklīgi neatbilstoša tuklajiem, šokolādes brūna­jiem radījumiem. Kasīdams Klaudijam aiz auss, es atcerējos, kā atradu viņu - labsirdīgu, bet nomāktu tupam dzīvnieku tirgo­tāja skatlogā Buenosairesā. Ar manām spāņu valodas zināša­nām šādā situācijā nepietika, tādēļ es tirgošanās nolūkos nodrošinājos ar Bebitas Fereiras - gandrīz visskaistākās man zi­nāmās sievietes - palīdzību. Viņa iepeldēja netīrajā veikalā un pāris sekunžu laikā ar savu šarmu un zivju tirgotājas cienīgo apsviedību bija tiktāl apbūrusi veikala īpašnieku, ka es ieguvu Klaudiju par puscenu.

Pēc tam Bebita uzvilka garos, baltos cimdus, kurus tirgošanās sākumā bija novilkusi, lai varētu labāk žestikulēt, un karaliskā gaitā izgāja no veikala. Es pazemīgi sekoju, vezdams Klaudiju saitē. Viņa apturēja taksometru, bet šoferis, atklājis Bebitas no­domu iesēdināt mašīnā Klaudiju, sastinga šausmās.

- Senjora, bichos taksometrā nav atļauts pārvadāt, - viņš aizrādīja.

Bicho Dienvidamerikā ir noderīgs vārds, ar ko apzīmē jeb­kuru savvaļas dzīvnieku.

Bebita uzmeta viņam skatienu, ar kādu, domājams, kara­liene Viktorija vērsās pie savas tautas, kad nejutās labā omā.

- Tas nav bicho, - viņa teica, - tas ir tapirs.

- Tas ir gan bicho, - taksometra šoferis tiepīgi apgalvoja, - mežonīgs un nikns bicho.

- Tas nav ne mežonīgs, ne nikns, nedz ari bicho, - Bebita pa­ziņoja. - Tomēr, ja nevēlaties nopelnīt trīsdesmit peso par viņa vešanu, mēs noteikti atradīsim citu taksometru, kas to vēlēsies.

- Bet policija… - šoferis iebilda, kamēr alkatība viņā cīnījās ar pašaizliegumu.

- Policiju atstājiet manā ziņā, - Bebita apsolīja, un tādējādi Klaudijs bija glābts.

Nu viņš jau divas reizes bija kļuvis par tēvu un izvērties par skaistāko tapiru, kādu biju jebkad redzējis. Kamēr kasīju viņam aiz auss, Klaudijs skaļi nopūtās un novēlās garšļaukus kā lodes ķerts. Tas bija signāls, lai pakasu viņam vēderu. Ka­mēr es to darīju, Nerons, kurš patstāvīgi meklēja ko ēdamu, mēģināja apēst vienu tēva ausi, tā ka Klaudijs, nikni sprauslā­dams, pietrūkās kājās. Džeremijs stāstīja, ka viņam bijušas grūtības atrast piemērotu zoodārzu Klaudijam un viņa ģi­menei. Kaut arī es izskatījos situācijai atbilstoši nomākts, klu­sībā biju pavisam priecīgs.

Pēc tam mēs apstājāmies pie pekaru aploka. Tajā mita lai­mīgā māte Huanita - Dienvidamerikas cūka ar savu mazuļu pulciņu. Es viņu pavisam mazu biju dabūjis Argentīnas zie­meļu provincē Huhujā, un tobrīd, kad man vajadzēja savu dzīvnieku kolekciju ar vilcienu nogādāt Buenosairesā, Hua- nitai piemetās plaušu karsonis. Dzīvnieki mitinājās Dabas mu­zeja teritorijā, bet es pats pārgulēju drauga dzīvoklī. Dabiski, arī Huanitai vajadzēja pavadīt nakti dzīvoklī, lai es varētu viņu pienācīgi aprūpēt. Viņas stāvoklis bija nožēlojams, un es biju pārliecināts, ka cūciņu zaudēšu. Starp Dabas muzeju un mana drauga dzīvokli atradās Buenosairesas sarkano lukturu kvar­tāls un iela ar nosaukumu Venti Cinco de Marzo. Apdarījuši ikdienas darbus muzejā un apkopuši Huanitu, mēs tur mē­dzām iegriezties kafejnīcā, ko sauca par Ollija Mūzikas bāru, lai stiprinātos ar dažiem kausiem vīna. Ollija meitenes drīz vien uzzināja, ar ko es un mans draugs Deivids nodarbojamies, kā arī par Huanitas bēdīgo likteni. Katru vakaru viņas vislielākajā maigumā iztaujāja par slimnieces stāvokli un sacentās, nes­damas Huanitai mazas dāvaniņas (kuras droši vien bija pirktas par "netīro naudu", kā cilvēki būtu teikuši), - šokolādes kon­fekšu kasti, dažas vīģes vai avokado, vai arī mazas, vārītas kuku­rūzas vālītes. Viņas milzīgi priecājās par ziņu, ka Huanitai kļuvis labāk un viņa izdzīvos. Viena no meitenēm izplūda asarās, un viņu nācās uzmundrināt ar pamatīgu brendija devu, savukārt pats Ollijs visiem bārā ielēja par velti. Varu teikt tikai vienu - vai nu šīs Ollija dāmas bija pērkamas vai nē, tomēr, nonācis slimnīcā, es noteikti vēlētos, lai tieši viņas par mani rūpētos ar savu neviltoto mīlestību un līdzjūtību. Jutos iepriecināts, uz­zinot, ka Džeremijam nebija izdevies atrast jaunas mājas arī mūsu pekaru bariņam.