Džeralds Darels - Šķirsta jubileja

Pēc tam mēs nonācām pie palmu civetu tēviņa Potsila. Šie dzīvnieki izskatās pēc maziem, rūsganbrūniem kaķiem ar ga­rām, gredzenotām astēm, viņu kažokus grezno izplūduši tum­šāki plankumi, bet īpatnējās, dzintardzeltenās acis ar vertikā­lām zīlītēm piešķir civetām tādu kā rāpuļa izskatu. Potsilu es tiku iemantojis Rietumāfrikā, kad tas bija tikko dzimis un vēl akls. Tiklīdz viņam atvērās acis un izauga piena zobi, es sa­pratu, ka audzinu īstu briesmoni. Potsils dzīvoja, lai ēstu, un klupa virsū itin visam, kas gadījās tuvumā, - vienalga, dzīvam vai nedzīvam. Mācību grāmatās minētais apzīmējums "vis­ēdājs" šim radījumam piemita vispilnīgākajā mērā. Nebija nekā tāda, kam Potsils nekluptu virsū ar sajūsmas spiedzieniem, pat ja šis kumoss bija kaut kas tik atbaidošs, ka ikvienas citas sugas pārstāvji to būtu noraidījuši kā neēdamu. Viņa karstākā vēlēša­nās dzīvē bija apēst cilvēku, turklāt šo mērķi zvēriņš nepavisam neuzskatīja par nesasniedzamu. Tādējādi civeta būra tīrīšana bija bīstams darbs, jo Potsils, kaut arī izskatījās letarģisks, kuņģa sulu ietekmē spēja kustēties ātrāk par zibeni. Vienu no savām visiespaidīgākajām rētām es guvu no Potsila, tāpēc par šķirša­nos no viņa man dalītu jūtu nebija. Kādu ritu es gāju garām viņa mājoklim un ieraudzīju jaunu zoodārza darbinieku tīrām Potsila būri. Potsils izskatījās rāms kā kaķis, tāpēc neko nezino­šais jauneklis bija vienkārši pacēlis dzīvnieku aiz čupra un piespiedis sev pie krūtīm, lai ar otru roku varētu iztīrīt būri. Šāda veida naivums reizēm palīdz, jo dzīvnieks no tā pilnīgi ap­jūk. Muļķīgā kārtā es nolēmu palīdzēt.

- Paklau, es paturēšu to dzīvnieku, - es teicu, - viņš mani pazīst.

Pieliecies uz priekšu, es sagrābu Potsilu aiz čupra. Pēc tam taisījos saķert viņa asti. Šādā veidā izdodas pasargāties gan no zvēra žokļiem, gan nagiem. Taču, iekams paguvu to izdarīt, man aiz muguras iepriecināta balss teica: - Jūs noteikti esat misters Darels! - Šī balss novērsa manu uzmanību un deva Potsilam iespēju. Karādamies manā rokā kā virves galā, viņš izveicīgi sagriezās līkumā un iecirta savus sirpjveidīgos nagus manas rokas locītavā. Nagiem tūlīt pat sekoja arī vesels kom­plekts zobu, par kādiem civetu apskaustu pat zobenzobu tīģera mazulis. Cilvēks laikam gan vienmēr jūtas pārsteigts par to, cik daudz viņam ir asiņu, jo parasti ar tām nešķiežas vairāk, kā nepieciešams. Tiklīdz Potsila ilkņi ieurbās manā rokā kā no­kaitētas žiletes sviestā, es, kā likās, zaudēju vismaz trīs pintes savas dzīvības sulas sekundē. Man kaut kā izdevās apspiest neprātīgo sāpju kliedzienu un pārvērst to labrītā. Pagriezies es ieraudzīju divas vecas kundzītes ar laumiņu cepurītēm galvā un platos smaidos savilktām sejām.

- Piedodiet, ka iztraucējām jūsu rotaļas ar kustonīšiem, - teica viena no laumiņām, - bet mums noteikti vajadzēja jums pateikt, cik ļoti priecājamies par jūsu zoodārza apmeklējumu.

- Paldies, - es ķērkstošā balsī atteicu.

- Visi dzīvnieki izskatās tik laimīgi un paēduši, - viņa tur­pināja.

- Mēs cenšamies tiem dot vislabāko, - es paskaidroju, ka­mēr Potsils, sajūsmā ņurdēdams, turpināja ēsties pa manu roku no locītavas tālāk uz priekšu. Asinis plūda raženāk nekā jebkurai Drakulas filmas varonei, tomēr es pamanījos turēt dzīvnieku tā, ka laumiņas to neredzēja.

- Vai jūs ar visiem dzīvniekiem katru dienu spēlējaties? - otra laumiņa dedzīgā interesē apjautājās.

- Nē, nē, ar visiem nē, - es teicu.

- Tikai ar saviem mīluļiem - tādiem, kā šis? - minēja vecākā no laumiņām.

- Jā, - es apstiprināju un vienlaikus prātoju, cik daudz asiņu cilvēks zaudē, pirms paģībst.

- Cik mīļi - dzīvniekiem tas laikam ļoti patīk. Un dzīvnieki noteikti ļoti mīl jūs, - jaunākā turpināja.

- Jā, protams, - es teicu, kamēr Potsila zobi mala druskās manus pirkstu kauliņus, - viņi… ēēē… ļoti pieķeras.

- Nu ko, mēs jūs nekavēsim, zinām, cik aizņemts jūs esat, - teica vecākā laumiņa. - Mēs ļoti jauki pavadījām laiku. Liels paldies.

Kad viņas beidzot gāja prom, es dzirdēju vienu sakām: - Uzreiz redzams, cik ļoti viņš mīl dzīvniekus, vai ne, Edīt? - Ja kundzītes zinātu, ko es tobrīd jutu pret Potsilu, viņas neap­šaubāmi būtu izsaukušas RSPCA*.

Es teicu Džeremijam:

- Mēs pilnīgi noteikti varam iztikt bez Potsila, tomēr do­māju, ka mums jābūt godīgiem un jāpastāsta par viņa cilvēk­ēdāja tieksmēm.

* RSPCA (Royal Society for the Prevention of Cruelty to Animals) - dzīvnieku aizsardzības organizācija Lielbritānijā.

- Viņi ļoti vēlas iegūt Potsilu, - Džeremijs aizrādīja.

- Vai tu šiem pastāstīji, ka viņš ir rijīgs briesmonis un pat ar trakumsērgu slims Bengālijas tīģeris salīdzinājumā ar viņu ir gluži vai kaķēns?

- Nē, - Džeremijs atzina, pieklājības pēc nosarkdams, - taču es teicu, ka viņš ir lielisks eksemplārs.

- Pateicoties taviem eifēmismiem un izvairībai, mēs drīz vien spēsim tikt vaļā no visiem bīstamākajiem radījumiem, - es iz­teicu cerību.

Nocietinājuši sirdis, pamazām turpinājām atlases procesu, taču tas bija ļoti grūts uzdevums, jo vērā jāņem ne tikai manas un Džeremija jūtas, bet arī ikviena ar zoodārzu saistītā cilvēka emocijas. Bija gana grūti pieņemt lēmumu šķirties no dzīv­nieka, bet jo postošāk nācās vēlāk atklāt, ka šim radījumam pā­rējo darbinieku vidū bijis savs fanu klubs. Sekretāres uzņēma rīkojumus ar cieši sakniebtām lūpām un piesarkušām acīm, šņaukājās mutautiņos un raidīja uz manu pusi aukstus, naid- pilnus skatienus, it kā es būtu huņņu vadoņa Atilas reinkar- nācija. Skarbi strādnieki, par kuriem agrāk biju domājis, ka tiem trūkst jebkāda sentimenta, riebumā blenza uz mani ar aizturētu asaru apmiglotām acīm. Visiem līdzdalībniekiem tas bija ārkārtīgi smagu pārdzīvojumu pilns laiks, tomēr mums izdevās to pārlaist bez masveida atlūgumu straumes.

Vēl viens jaunā tresta uzdevums bija sākt sistematizēt kar­totēku. Mēs jau iepriekš visu pierakstījām par dzīvniekiem mūsu aprūpē, tomēr to darījām diezgan primitīvi. Mums bija nepieciešams kaut kas krietni aptverošāks, jo es uzskatīju, ka liela eksotisku radījumu kolekcija bez pienācīgas, detalizētas uzskaites ir tas pats, kas bibliotēka bez kataloga. Uzskaites sis­tēma nozīmēja kartītes, kurās fiksēts, no kurienes dzīvnieki ieradušies, viņu vecums, dzimums un pārējie dati, kādi parasti tiek atspoguļoti pasē. Papildus vēl vajadzēja ieviest kartītes ar ikdienas novērojumiem. īsā laikā mēs bijām uzkrājuši milzīgu daudzumu informācijas par dzīvnieku uzvedību, ēšanas para­dumiem, slimībām un ārstēšanu. Liela daļa šīs informācijas nekad agrāk nebija pierakstīta, tādējādi mēs pamazām veido­jām unikālu, ārkārtīgi vērtīgu arhīvu. Ticiet vai ne, bet toreiz, sešdesmito gadu sākumā, mēs bijām apsteiguši laiku, vismaz Apvienotajā Karalistē.

Kaut kad tajā laikā es Londonas zoodārzā piedalījos konfe­rencē ar nosaukumu "Zoodārzu loma un nozīme". Vislabāko referātu, pēc manām domām, nolasīja Kerolaina Džārvisa, kas tagad ir Krenbrūkas grāfiene. Viņa kodolīgi un skaidri izklās­tīja, kādiem jābūt zoodārziem un kas tiem jādara, lai uzlabotu savu kvalitāti. Mani īpaši iepriecināja tas, ka lielu daļu no viņas ieteiktā (kaut arī zoodārzi ieteikumiem nesekoja) mēs bijām ieviesuši jau pirms vairākiem gadiem, un viena no svaigākajām idejām, protams, bija kartotēka. Tā bija izvietota četros milzī­gos koka skapjos (tādu greznību kā metāla skapji mēs nevarē­jām atļauties). Šie skapji bija ļoti vērtīga dāvana no kāda tresta biedra, un vērtīgā kolekcija glabājās Džeremija kabinetā.