Džeralds Darels - Šķirsta jubileja

Viņš izšķērdīgi uzcienājās ar manu džinu.

- Bet kāpēc, Džeims? - es vaicāju.

- Tas ir pārāk tālu. Pasaules otrā malā, - Fišers paskaidroja, noraidoši mādams ar roku. - Kurš, pie joda, dosies uz kaut kādu sasodīti nomaļu vietu Normandijas salu grupā, lai aplū­kotu jūsu iestādījumu? Šī ideja ir vājprātīga! Tik tālu es ne­brauktu pat jūsu džina dēļ. Šim argumentam vajadzētu jūs pār­liecināt par tāda projekta muļķīgumu. Jūs skatāties tieši acīs iznīcībai. Tikpat labi jūs varētu apmesties Lieldienu salā!

Tas izklausījās skarbi, tomēr nepārliecinoši.

Es aizbraucu apciemot Žanu Delakūru uz Klēru*, kur atra­dās viņa slavenā putnu kolekcija. Žans bija apbrīnojams putn­kopis un ornitologs, ļoti daudz ceļojis, vācis putnus, aprakstījis jaunas sugas un sarakstījis pamatīgus izglītojošus sējumus par ornitoloģiju attālos pasaules nostūros. Abu pasaules karu gaitā vācieši viņa neaptverami vērtīgo putnu kolekciju izpostīja. Kad beidzās karš, Žans nevis meta mieru, kā rīkotos lielākā daļa cilvēku, bet gan sāka no atlikušajām druskām Klērā veidot kolekciju jau trešo reizi.

Mēs pastaigājāmies pa brīnišķīgajām ārēm, apbrīnodami putnus un zīdītājus, un Žans man sniedza daudz vērtīgu pa­domu par iecerēto plānu; padomi no tik pieredzējuša cilvēka bija ļoti vērtīgi. Drīz vien nonācām pie plaša, samtaina zāliena, kur ezera krastā bija uzklāts tējas galds. Mēs sēdējām un klau­sījāmies gibonus laimīgi dziedam uz salas ezera vidū un vēro­jām rožainu flamingu barus kā ciklamenu pumpurus svinīgi so­ļojam pa zaļajām pļavām kopā ar fazāniem, vizošajām džungļu vistām un pāviem, kas nevērīgi vilka pa zemi savas dārgakme­ņiem rotātās astes. Tad es nolēmu uzzināt Francijas dižākā orni­tologa viedokli par sugu saglābšanu.

- Sakiet, Žan, - es teicu, - jūs tagad esat nodarbojies ar sugu saglābšanu jau vairāk nekā 60 gadu…

- Jā, - viņš piekrita. Žans bija masīvs vīrs ar pamatīgu galvu - kā Vinstonam Čērčilam un ar tādu akcentu, par ko viņu ap­skaustu pats Moriss Ševaljē.

- Tātad, - es turpināju, - kāds ir jūsu viedoklis? Vai domā­jat, ka ir kāda cerība?

Viņš brīdi domāja, atbalstījis zodu pret rokām, kas turēja pastaigu spieķa rokturi.

— Jā, - viņš beidzot teica, - cerība ir.

Mani iepriecināja, ka tāda izcila speciālista viedoklis nebija pesimistisks.

— Ja mēs atgriezīsimies pie kanibālisma, - Žans piebilda.

Pēc tam es aizbraucu apciemot seru Pīteru Skotu, kurš, kā

vienmēr, bija entuziasma pilns un izpalīdzīgs. Pīters bija gan­drīz vienīgais no sugu saglabātāju augstākās elites, kurš ticēja pavairošanai nebrīvē, un šī ticība bija viens no iemesliem, lai nodibinātu savu nu jau pasaules slavu ieguvušo Meža un pār- mitro zemju putnu trestu. Viņam pret maniem plāniem bija ārkārtīgi labvēlīga un lietišķa attieksme. Viņš arī sniedza man daudz vērtīgu padomu, izceldams slēptās problēmas, ar kurām pats bija saskāries. Runādams viņš aizrautīgi beidza gleznot lielu gleznu, kas attēloja saullēktu virs purva un zosu kāsi laiža­mies lejup. Otai slīdot pa audeklu un viegli tam pieskaroties, šķietami nevērīgais triepums brīnumainā kārtā pārvērtās ai­navā. Vērodams es atcerējos stāstu, ko man bija stāstījusi drau­dzene - māksliniece, darba un sacīkšu zirgu gleznotāja. Viņa bija devusies pie Pītera pēc padoma savas pirmās izstādes sa­karā, un viņš to pieklājīgi uzņēmis savā darbnīcā, tērpies daudzkrāsainos zīda rītasvārkos. Runādams Pīters turpinājis gleznot pīļu baru laižamies lejup uz purvu saulrieta blāzmā. Viņš tobrīd devis tai kādu precīzu, lielisku padomu, kad iezva­nījies telefons.

- Sasodīts, - Pīters noteicis, domīgi blenzdams uz audeklu. Tad viņa vaigs noskaidrojies.

- Klau, - viņš teicis manai draudzenei, - jūs esat māksli­niece. Vai jūs neiekrāsotu šos pīļu knābjus dzeltenus, kamēr es runāšu pa telefonu?

Par laimi, Pīters nepieprasīja, lai arī es demonstrētu māksli­nieka spējas kā atlīdzību par sniegtajiem padomiem.

Nudien nedomāju, ka mans projekts, tā sakot, gūtu Māj­saimnieču institūta atbalstu*, ja nebūtu to aprakstījis seram Džuliānam Hakslijam, šim biologu aprindu augstākajam eta­lonam, un saņēmis viņa sankciju. Sers Džuliāns līdz šim vien­mēr bijis laipns un izpalīdzīgs, taču ideja bija tik grandioza, ka es baidījos no viņa noraidošās attieksmes. Šo uztraukumu es būtu varējis sev aiztaupīt, jo viņš to uztvēra ar aizrautīgu entu­ziasmu, kādu izrādīja ikvienai jaunai idejai - vienalga, sīkai vai lielai. Es nomierinājos, un mēs kopā iebaudījām lielisku tēju, apspriezdami visdažādākās tēmas - no Čīles araukāriju me­žiem līdz Patagonijas alās sastopamo milzu sliņķu ādai, no narvaļu barošanās īpatnībām līdz Gviānā noķerto ķirzaku jocī­gajiem zobiem, kuru pielāgošanās ļāva radījumiem pavisam viegli saķert, sašķaidīt un sakošļāt vismilzīgākos gliemežus. Es tiku nosūtījis seram Džuliānam fotogrāfijas, kurās viss šis pro­cess attēlots, un tās viņu apbūra.

- Ja runājam par fotografēšanu, Darel, - viņš ierunājās, kad tēja bija padzerta, - vai esat redzējis filmu, ko jaunais Atenboro Āfrikā uzņēma par to lauveni… Elsu, vai ne? Viņu uzaudzēja kāda sieviete - Ādamsone.

- Nē, ser, - es teicu, - diemžēl esmu palaidis garām.

Sers Džuliāns pameta skatienu pulkstenī.

- Šopēcpusdien to rādīs vēlreiz, - viņš teica, - varēsim no­skatīties kopā, labi?

Tā nu lieliskākais no Anglijas dzīvajiem biologiem un es ap­sēdāmies atzveltnes krēslos pie televizora, un Hakslijs to ie­slēdza. Mēs klusēdami vērojām, kā Džoja Ādamsone dzenas pakaļ Elsai, kā Elsa dzenas pakaļ Džojai Ādamsonei, kā Džoja Ādamsone guļ virsū Elsai, kā Elsa guļ virsū Džojai Ādamsonei, redzējām Elsu gultā kopā ar Džoju Ādamsoni, Džoju Ādam- soni gultā kopā ar Elsu, un tādā garā bez sava gala. Beidzot filma bija galā, Hakslijs paliecās uz priekšu un izslēdza televi­zoru. Viņš bridi prātoja. Es klusēju.

- Ziniet ko, Darel? - viņš pēkšņi ievaicājās.

Es gudroju, kādu gan vērīgu un žilbinošu komentāru par dzīvnieku uzvedību šis lieliskākais no Anglijas dzīvajiem bio­logiem grasās man sniegt.

- Jā, ser? - es, elpu aizturējis, gaidīju atbildi.

- Tas bija vienigais lesbiskās mīlas attēlojums starp cilvēku un lauveni, kādu jebkad biju redzējis, - viņš pilnā nopietnībā teica.

Es nospriedu, ka pēc šā komentāra jebkurš sarunas turpinā­jums būtu lemts atslābumam, tāpēc devos prom.

1959. gada 14. martā Džērsijas zoodārzs kļuva par realitāti. Tā pirmie iemītnieki bija visdažādākie radījumi, kurus biju atvedis no Rietumāfrikas un nobēdzinājis savas māsas dārzā Bornmutā (šajā visveselīgākajā no piejūras kūrortiem) līdz brī­dim, kad viņiem nāksies kļūt par jaunā zoodārza pamatkapi­tālu. Dzīvniekus aizgādāja uz Džērsiju, un manas māsas kai­miņi visi kā viens atvieglojumā nopūtās.

Protams, vairākus mēnešus pirms dzīvnieku ierašanās Les Augres muižā risinājās drudžaina rosība. Apkārt skraidīja galdnieki un mūrnieki, klādami cementu, darinādami krātiņus no itin visa, kas gadījās pa rokai. Krātiņi uz kājām, kā mēs tos dēvējām, tika darināti no neaptēsta koka, ķēžu galiem un drāšu sieta. Iepakojuma redeļu kastes tika prasmīgi pārveidotas par slēptuvēm, un mums noderēja katrs vietējā izgāztuvē dabū­jamais dzelzs caurules gals vai skārda gabals. Mēs pārveidojām itin visu, ko cilvēki bija aizmetuši kā nederīgu, par dzīvnieku patvērumu. Krātiņi bija neveikli un neglīti, toties noderīgi un novietojami itin visur.