Džeralds Darels - Šķirsta jubileja

Kādu nakti mani pamodināja skrejošu soļu troksnis grantē­tajā pagalmā mājas priekšā. Skrejoši soļi trijos no rīta nozīmē tāda vai citāda veida nepatikšanas, un zoodārzā tām ir neiedo­mājami daudz iespēju. Es izlēcu no gultas un noskrēju līdz pustrepēm, pirms vēl biju pilnībā pamodies. Lielā istaba zem mana dzīvokļa, kurā tolaik atradās kabineti (tagad pieņemamā telpa), bija pilna dūmu. Es skrēju pa gaiteni, kas veda uz Dže­remija kabinetu, un dūmi un karstums kļuva aizvien necieša­māki. Apbrīnojami, cik muļķīgi cilvēks spēj izturēties krīzes situācijā. Mana vienīgā doma bija tāda, ka Džeremija kabinetā atrodas kolobusa mazulis, ko mēs barojām no pudelītes (tolaik mums vēl nebija dziednīcas), un vērtīgā kartotēka - abus vaja­dzēja glābt. Atrāvu kabineta durvis, un man virsū gāzās uguns siena, koša kā tīģeris, vienā mirklī nosvilinot lielu daļu manu matu, uzacu un bārdas. Es atstreipuļoju atpakaļ un pamanījos aizcirst durvis. Bija pilnīgi skaidrs, ka kolobusa mazulis un, kā likās, arī visa mūsu kartotēka šajā ellē būs iznīcināti. Mēs varē­jām vienīgi gaidīt, līdz ierodas ugunsdzēsēju brigāde - kā pa­rasti, izveicīgi un aši kā zuši. īsā laikā viņi bija noplacinājuši Lielā Londonas ugunsgrēka [4] cienīgās liesmas līdz pieticīgi dū­mojoša Gaja Foksa [5] sārta izmēriem un bīstamības pakāpei. Visbeidzot man atļāva ieiet sīvi smirdošajās, nomelnējušajās kabineta drupās, kur oda kā ogļraktuvēs un pa grīdu pludoja eļļaina ūdens urdzinas.

Protams, nabaga mazais kolobuss bija pagalam, un nepie­vilcīgās ainas pašā vidū stāvēja mūsu četri kartotēkas skapji - pārogļojošies un melni kā koka stumbri pēc meža ugunsgrēka. Es uzmanīgi atvilku viena drupanā kokogļu pīlāra atvilktni. Man par pārsteigumu, saturs bija gandrīz nebojāts, kaut arī kartīšu malas bija apsvilušas un mazliet samirkušas.

- Ak, jā, - teica ražens ugunsdzēsējs ar melni nokūpējušu seju, kurš turpat stāvēja ar pilošu šļūteni rokās, - jums pavei­cās, ka papīri bija šajos skapjos, citādi jūs tos zaudētu.

- Kā tā? - es apjucis vaicāju.

- Redziet, tas ir koks, - ugunsdzēsējs paskaidroja, - biezs koks. Paietu labs laiciņš, lai izdegtu. Ja kartotēka atrastos tajos mūsdienīgajos skapjos, metāls būtu nokaitis sarkans un visi papīri sadegtu pelnos. Koks tos izglāba, jo deg lēni.

Tā mūsu aizvēsturiskie kartotēku skapji izglāba vērtīgos pierakstus. Reizēm neatmaksājas skriet pakal modei.

Tagad mēs strauji augam un sākam pilnveidoties, tomēr, kā šķiet, joprojām visai zoodārzu brālībai sagādājam zināmu pār­steigumu. Mēs neievērojām noteikumus. Ko mēs centāmies panākt? Bija smieklīgi iedomāties, ka visa konservatīvā dabas aizsargātāju sabiedrība nopietni uzņems ideju par pavairošanu nebrīvē. Tolaik, protams, šī doma zināmā mērā atbilda patie­sībai, taču atblāzma bija manāma gan zoodārzu, gan dabas aizsargātāju aprindās, un tās tomēr bija divas dažādas pasaules un blāzmojums nebija spožāks par jāņtārpiņu gaismu. Sena paruna saka - kad cilvēki zināmā mērā neizprot kādu ideju, jāliek tiem saprast, ko grasāties teikt, tad tas jāpasaka un pēcāk jāpaskaidro, ko esat pateikuši. Paturēdami prātā šīs vērtīgās in­strukcijas, mēs nolēmām noorganizēt un ar Faunas un Floras Aizsardzības biedrības palīdzību savā paspārnē sarīkot pirmo Pasaules konferenci par apdraudēto sugu dzīvnieku pavairo­šanu nebrīves apstākļos. Konferencei bija lieli panākumi, taču, paveroties pagātnē, šobrīd tā liekas kā tāds savārstījums. To arī varēja gaidīt, jo pavairošana nebrīvē vēl atgādināja lupatu segu, kurss kvadratiņi gan bija sagriezti, bet kopā nebija sašūti. Tomēr domāju, ka konference deva ierosmi pareizā virzienā. Brīnišķīgi, ka šī konference - pirmoreiz notikusi Džērsijā 1972. gadā - kļuva par regulāru pasākumu, kas informācijas vākšanas un iz­platīšanas nolūkos notiek dažādos zoodārzos un organizācijās dažādās pasaules malās.

Tieši pirmās konferences laikā mums divreiz neticami pa­veicās. Mums piederēja un problēmas sagādāja divas pusaugu gorillas - N'pongo un Nendija. Pirmkārt, tā kā viņām nebija tē­viņa, abas pamazām vērtās ļoti vīrišķīgas, un tas radīja bažas, ja vēlējāmies no viņām iegūt pēcnācējus. Otrkārt, viņas strauji auga un kļuva pārāk lielas savam mājoklim. Un tad abas problē­mas brīnumainā kārtā atrisinājās. Džērsijas iedzīvotājs Braiens Pārks, kas vēlāk kļuva par tresta valdes locekli un pēc tam par priekšsēdētāju, bija redzējis mani vietējā televīzijā vaimanājam par līdzekļu trūkumu fonda attīstībai (tolaik es to darīju nepār­traukti) un piedāvāja devīgu ziedojumu desmit tūkstošu mār­ciņu apmērā. Mēs šo negaidīto zelta lietu izmantojām, lai uzbū­vētu teicamu, jaunu mājokli savām gorillu meitenēm; tas gan bija lieliski, tomēr nepalīdzēja atrisināt viņu seksuālās problē­mas, kas sarežģījās aizvien vairāk. Tad mums palīgā nāca Bāzeles zoodārza direktors Ernsts Langs, kurš, tā sakot, kļuva par zoolo­ģisko laulību konsultantu. Ernsts bija pirmais cilvēks, kas pa­nācis gorillu vairošanos nebrīvē, un arī to, ka māte mazuli baro pati, nevis nākas to nošķirt no mātes un barot mākslīgi, kā tas jo bieži darīts zoodārzos, kuri bijuši gana veiksmīgi, lai panāktu šo brīnišķīgo primātu vairošanos. Viņš mūs bija apciemojis Džēr­sijā, augstu novērtējis mūsu darbu un tagad piezvanīja un teica, ka došot mums Džambo - pirmo nebrīvē dzimušo gorillu, ko bija barojusi paša māte un kas pats bija pierādījis auglības spējas, tā palīdzot atrisināt mūsu jaunavīgo gorillu delikāto problēmu. Iegūt jaunu gorillu tēviņu, kas jau pierādījis tēva spējas, bija kaut kas tik ekskluzīvs kā iegūt Fortnoksa* atslēgas piedevām Ame­rican Express kredītkartei.

Nu mūsu lielā problēma bija atrisināta - vismaz tā likās. Vajadzēja izplānot vēl tikai vienu: pēc iespējas plašāk izrekla­mēt mūsu jauno gorillu mītni un Džambo ierašanos. Kam lai uzticam tās atklāšanu? Tolaik bija vairākas ļoti slavenas dabas aizsardzības autoritātes, kuras, kā likās, atklāja pilnīgi visus pa­sākumus. Taču es vēlējos ielūgt kādu no dabas aizsargātāju vides tālāk stāvošu personību, lai parādītu, ka pasaules brīvās dabas liktenis rūp ne tikai biologiem vai dabas pētniekiem vien. Tomēr publicitātes nolūkos tam vajadzēja būt cilvēkam ar vārdu. Pēc ilgas domāšanas es ar zināmām bažām izvēlējos Deividu Naivenu - lielisku aktieri, kuru jau sen biju apbrī­nojis. Vai cilvēks ar tik starptautiski atzītu reputāciju uzskatītu ierašanos Džērsijā un gorillu mītnes atklāšanu par pūļu vērtu pasākumu - tas bija apšaubāms jautājums. Es piezvanīju un lūdzu padomu savam aģentam, un viņš mani saveda kopā ar Naivena dēlu, kurš strādāja Londonā. Es piesardzīgi vaicāju, vai viņa tēvs labvēlīgi uztvertu ideju par vedējtēva lomu gorillu kāzās.

- Man nav ne mazākās jausmas, - Naivena dēls uzjautrināts atbildēja, - bet viņam patīk darīt visādas trakas, neparastas lietas. Kāpēc gan neuzrakstīt viņam vēstuli un nepavaicāt?

Es tā arī izdarīju un drīz vien saņēmu šādu telegrammu: "Jutīšos laimīgs ievest gorillas laulības dzīvē, ja vien nenāksies ne uz mirkli palikt ar jauno pāri divatā. Deivids Naivens."

Sagaidīju Deividu un viņa daiļo sievu lidostā; kaut arī au­roja vētra un gāza lietus, Deivids bija lieliskā omā. Vakariņojot viņš demonstrēja savu izdaudzināto smalko asprātību un dzirkstošo šarmu, turklāt darīja to dabiski, nepavisam netēlo­dams. Viņš man pastāstīja daudzus uzjautrinošus, atklātībai nepiemērotus stāstiņus par Erolu Flinu, pret kuru tam bija ne­pārprotami gluži vai dievinošas jūtas.