Džeralds Darels - Šķirsta jubileja

- Hm… jā, - viņš murmināja, vilkdams ar pirkstu šurpu turpu pa skaitļu stabiņiem, it kā meklētu vēl arī kādu kļūdu. - Jā, tā izskatās, ka jums nedaudz pietrūkst naudas.

Es klusēju. Nebija nekā, ko teikt.

- Kā izskatās, - pārvaldnieks turpināja, vērdamies griestos, -jums nepieciešami līdzekļi, lai izturētu šo… ēēē… patiesi grūto

ziemas dalu.

- Divi tūkstoši mārciņu, - es teicu.

Viņš saviebās.

- Jūs laikam gan nevarat… no jebkādiem avotiem… jā, sa­protu… nu jā, divi tūkstoši mārciņu, jā, liela summa, un… jūsu kredīta pārtēriņš mūsu bankā šobrīd ir… paskatīsimies… desmit tūkstoši mārciņu, jā, un nav nekādu iespēju, ka jūs…? Hm… sa­protu.

Pārvaldnieks brīdi pārdomāja. Tad viņš pievilka tuvāk mazu bloknotu un uzrakstīja kādu vārdu, adresi un telefona numuru. Norāvis lapiņu, viņš to it kā nejauši pastūma pāri galdam uz manu pusi. Tad piecēlās kājās un sāka staigāt šurpu turpu pa kabinetu.

- Šajā salā, protams, dzīvo daudz cilvēku, kuri varētu… ēēē… jums palīdzēt, ja zinātu par jūsu bēdīgo situāciju, - pār­valdnieks teica. - Es kā bankas pārvaldnieks, protams, esmu devis klusēšanas solījumu, gluži kā to dara ārsti. Man nekādā ziņā nav atļauts izpaust kāda klienta vārdu, adresi un telefona numuru, ne arī izplatīt informāciju, ka tiem ir ievērojami lī­dzekļi. Žēl gan, ka tā.

Viņš apklusa un dziļi nopūtās par smago nastu, kādu tam neapšaubāmi uzkrāvis šis noslēpuma glabāšanas zvērests. Tad izslējās un kļuva priecīgāks.

- Atnāciet pie manis atkal pēc pāris dienām, kad būsiet ticis skaidrībā par savām grūtībām, - viņš teica un, starojoši smai­dīdams, paspieda man roku.

Es atgriezos zoodārzā. Galīgi neprotu lūgt cilvēkiem naudu, pat ja tie ir man parādā, bet šis papīra gabaliņš mani nostatīja tādas problēmas priekšā, kuras atrisināšanai vēl mācību grāmatas nav sarakstītas un kurai es biju pilnīgi nesagatavots. Ko cilvēks parasti mēdz teikt, kad aukstā, nemīlīgā naktī pie­zvana pilnīgi svešam cilvēkam un prasa divus tūkstošus mār­ciņu? "Sveicināti, mans vārds ir Darels, un man ir problēma!" Tādā gadījumā mans sarunas biedrs iedomātos, ka viena no manām gorillām tobrīd dzemdē un es viņu uzskatu par izcilu veterināro ķirurgu. "Esmu no zoodārza, un man ir kāds priekš­likums, kas jūs pilnīgi noteikti interesēs…" - šis teiciens izklau­sījās tik pilns mājienu un slēptu domu, ka es to noraidīju tajā pašā mirklī. "Vai jūs vēlētos iemaksāt divus tūkstošus mārciņu mana kredīta pārtēriņa dzēšanai?" Tas izklausījās mazliet rupji un ar mafijas piegaršu. Visbeidzot, plaukstām svīstot un balsij aizkrītot, es apstājos pie versijas, ko pats uzskatīju par intriģē­jošu, tomēr nepārprotamu.

- Ēēē, mans vārds ir Darels, - es teicu gausajai, cienīgajai balsij, kas man atsaucās. - Es… ēēē… zvanu no zoodārza. Man iedeva jūsu vārdu, jo esmu nonācis grūtībās, un man ļoti no­derētu jūsu padoms.

- Jā, protams, - teica X kungs. - Kad jūs vēlaties mani satikt?

- Vai tagad jums būtu ērti? - es vaicāju, jo sapratu, ka dzelzs jākaļ, kamēr karsta, kaut arī biju pārliecināts, ka galā čiks vien iznāks.

- Protams, - viņš teica. - Vai atradīsiet ceļu? Gaidīšu jūs pēc pusstundas.

Ceļš pie X kunga pa svilinošo vēju, spēcīgajām lietus gāzēm un zibens šautrām atgādināja kādas Holivudas drāmas ekspo­zīciju. Trūka tikai Borisa Karlova, kas atvērtu durvis. Tā vietā mani ielaida pats X kungs. Viņš bija gara auguma vīrs ar lielu, rāmu seju, gudrām acīm un izskatījās nebeidzami šarmants un labvēlīgs kā liels, uzticams, pavecs, vasarraibumains medību suns. Viņš izteica līdzjūtību, ka esmu izmircis, paņēma manu mēteli un pamāja ar roku uz dzīvojamās istabas pusi, kur košās krāsās mirgoja televizors, bet nemanīju neko no noslēpu­mainā, fantāziju raisošā Dikensa laikmeta Ziemassvētku ka­mīna.

- Lūdzu, nāciet iekšā, - X kungs aicināja. - Mans tēvs te skatās televizoru. - Viņa tēvs izskatījās gadus astoņdesmit pie­cus vecs, tomēr varēja arī būt jaunāks. Viņš noteikti izskatījās uz pusi jaunāks, kā man likās, tātad mans novērojums varēja nebūt pareizs.

- Vai mēs varētu parunāt privāti? - es vaicāju.

- Kāpēc ne, - X kungs piekrita, - iesim manā guļamistabā.

- Paldies, - es teicu.

Mani ievadīja ļoti mazā guļamistabā, kurā atradās milzum liela divguļamā gulta. Nekad vēl nebiju iedomājies, cik grūti ir apspriest pilnīgi jebkāda veida darījumu, atrodoties mazā ista­biņā, kur vienīgā sēdvieta ir divguļamā gulta. Mēs abi ar dzē­rieniem rokās apsēdāmies uz gultas malas kā šķīsts pārītis me­dusmēneša pirmajā naktī.

- Nu, - X kungs atsāka, - kā varu palīdzēt?

Es viņam pastāstīju.

Viņš noklausījās, mani ne reizi nepārtraucis.

- Protams, es jums palīdzēšu, - namatēvs teica, celdamies ie­liet man vēl dzērienu, turklāt gultas pamatīgo atsperu kustības sabīdīja mūs vēl tuvāk - it kā mēs sēdētu uz tramplīna. - Cik jūs vēlaties?

Juzdamies kā izspūrusi un gaužām nepievilcīga kurtizāne, kas tikusi pie viegla laupījuma, es ķērcošā balsī nosaucu summu. Parādījās čeku grāmatiņa, varas apziņā uzmanīgi nogludināta, lapiņā pedantiski ierakstīti maģiskās summas cipari - un tad es atkal biju brīvs ārā mežonīgajā ziemas naktī, un čeks sildīja manu kabatu. Šis cilvēks bija izturējies taktiski un apburoši un ne mirkli nebija licis man nojaust (pat tramplīnveida gultā), ka patiesībā neko nav man parādā. Lai šādos apstākļos izdarītu kaut ko tādu, vajadzīgs ārkārtīgi izsmalcināts takts. Par patei­cību es biju apņēmies nosaukt viņa vārdā pirmo mūsu orangu­tānu mazuli. Trīs mēnešus vēlāk mana X kunga vārds pēkšņi parādījās laikrakstu pirmajās lappusēs. Runāja, ka viņš izkrāpis godīgajiem Džērsijas iedzīvotājiem pamatīgu naudiņu, tāpēc būs spiests pavadīt zināmu laiku kādā no Viņas Majestātes vis­neveselīgākajiem cietumiem. Vēlējos, kaut būtu ar šo cilvēku iepazinies krietni agrak. Ne tikai viņa šarma, bet ari jauka lau­pīšanas stila dēļ. Es būtu varējis daudz ko no viņa iemācīties.

Manas Robiņa Huda karjeras (jo es ņēmu naudu no bagā­tajiem un devu to dabas aizsardzībai) laikā es daudz ceļoju un daudz ko piedzīvoju - vieni piedzīvojumi bija uzjautrinoši, citi ne pārāk, tomēr nekad nebiju iedomājies naudas meklējumos iesaistīt divas ārkārtīgi atšķirīgas zemes, un tomēr tās abas katra savā īpatnējā kārtā nesaraujami iesaistījās mūsu Džērsijā veiktā darba vēsturē. Viena bija pasaulē spēcīgākā un bagātākā - Amerikas Savienotās Valstis, bet otra - nabadzīga, attāla sala Indijas okeānā. Tieši šī pēdējā vispirms piesaistīja manu uzma­nību.

Tā atradās pie Āfrikas dienvidaustrumu krasta - milzīgs ze­mes gabals, tūkstoš jūdzes garš un platākajā vietā kādas trīssimt jūdzes plats, pēc izskata atgādinot slikti pagatavotu omleti. Šo vietu daiļskanīgi sauc par Madagaskaru, un tā ir ceturtā lielākā sala pasaulē. Bioloģiskā ziņā Madagaskara laikam gan ir viens no aizraujošākajiem zemes gabaliem uz šīs planētas. Tas tādēļ, ka tajās sensenajās dienās, kad kontinenti, iemantodami pašrei­zējo formu, tika kalti, dragāti un stumdīti pa zemes nokaitēto, putrai līdzīgo virsmu šurpu turpu kā papīra kuģīši pa dīķi, Ma­dagaskara atrāvās no mātes ķermeņa - Āfrikas - un kā gigan­tisks šķirsts ar augu un dzīvnieku kravu slīdēja tālāk prom uz leju un pa labi, līdz nokļuva pareizajā vietā. Tādējādi visi augi un dzīvnieki turpināja attīstīties izolēti un veidojās pilnīgi atšķirīgi no saviem radiniekiem kontinentā.