Džeralds Darels - Šķirsta jubileja

- Un tomēr, - Deivids nopietni teica, - lai ko cilvēki teiktu par Flinu, vienā jautājumā uz viņu pilnīgi droši var paļauties. Krīzes gadījumā viņš noteikti otru iegāzīs.

Nākamajā rītā pirms pulksten desmitiem, kad tiek atslēgti vārti, es izvadāju Naivenus pa teritoriju un iepazīstināju ar dzīvniekiem, kuri tos abus pilnīgi apbūra. Visbeidzot mēs no­nācām pie orangutāniem, un es viņus iepazīstināju ar Bali - visburvīgāko pērtiķieni, kas tobrīd mātes cerībās bija raženi piebrieduši, daiļa un labvēlīga. Viņa gulēja salmos un rāmi kā Buda vēroja mūs ar skaistajām, mazajām, tumšajām mandeļ- veida acīm. Ar oranžo vilnu klātais augstu izslējies vēders un piena pilnās, piebriedušās krūtis nepārprotami norādīja, ka viņa ir "Mis Orangutane" - skaistumkonkursa potenciālā uz­varētāja.

- Lūk, - es teicu Deividam, - vai nedomājat, ka viņa izska­tās pēc orangutanu pasaules Lolobridžidas ?

Tajā mirklī no Bali "ziemeļpola" atskanēja skaļi, lēdijai ne­piedienīgi trokšņi.

- Ne tikai izskatās, - Deivids atzina, - bet ari ož.

Pēc ilgām, teicamām pusdienām, kuru laikā bagātīgi plūda šampanietis, Deivids kļuva nemierīgs.

- Paklau, draugs, - viņš ieminējās, - vai te ir kāda vieta, kur es varētu pārģērbties?

Es blenzu uz viņa nevainojamo uzvalku - drēbniekmākslas augstāko sasniegumu.

- Ko gan citu jūs grasāties uzvilkt? - es apstulbis vaicāju.

Deivids bargi savilka pieri.

- Jūs domājat, ka es grasos piedalīties svarīgajā pasākumā ar šo mugurā? - viņš noprasīja, nicīgi norādīdams uz savu nevai­nojamo ietērpu.

- Kas tam vainas? - es vaicāju.

- Nav gana labs, - Deivids paziņoja. - Man līdzi ir uzvalks, ko es speciāli pasūtīju uz sava dēla kāzām un grasos to vilkt mugurā. Galu galā, ja tas ir gana labs manam dēlam, būs gana labs gorillām, vai tā nav?

Es piekritu un pavadīju viņu uz savu guļamistabu, tālredzīgi sagādājis vēl pudeli šampanieša, kas varētu palīdzēt pārģērbša­nās gaitā. Desmit minūtes vēlāk es ielūkojos istabā, lai redzētu, kā Deividam veicas, un ieraudzīju viņu staigājam pa guļamis­tabu vienās apakšbiksēs un ārkārtīgi uztrauktā izskatā malko­jam šampanieti.

- Kas noticis? - es vaicāju.

- Es uztraucos, - Naivens atzinās.

- Par ko?

- Baidos, ka esmu aizmirsis savu tekstu, - teica viens no sla­venākajiem Holivudas aktieriem.

- Savu tekstu? Kādu tekstu? Jums vienīgi jāpasludina šo vietu par atklātu un jāizsaka cerību, ka gorillas te jutīsies laimī­gas, - es mierināju, ieliedams Deividam vēl glāzi šampanieša.

- Jūs nesaprotat, - viņš žēlabaini teica, - es biju sagatavojis runu, bet tagad tik traki uztraucos, ka esmu to aizmirsis.

- Cik filmās jūs esat filmējies? - es apvaicājos.

- Es nezinu… laikam kādās piecdesmit. Kād§ tam sakars ar runu?

- Ar piecdesmit filmu pieredzi jūs taču nesajauksiet tekstu vienkāršā gorillu mītnes atklāšanā? - es aizrādīju.

- Bet tas ir kaut kas pilnīgi cits, - Deivids iebilda, - ja filmē­jot gadās kļūme, to var nofilmēt vēlreiz. Bet gorillu māju nevar atklāt divreiz, vai ne? Tas izskatītos neprofesionāli.

Ar vēl lielākas šampanieša devas palīdzību es iedabūju Dei­vidu uzvalkā - ārkārtīgi elegantā, dūju pelēkā frakā un tādās biksēs, kādas deviņpadsmitā gadsimta sākumā valkāja aristo­krātiskie kāršu spēlmaņi Misisipi tvaikoņos. Uzteicis, ka viņš lieliski izskatās (tā arī bija), un pārliecinājis, ka runa atgriezī­sies atmiņā, es aizstūmu ievērojamo Deividu Naivenu uz jauno gorillu kompleksu, un viņš, protams, teica savu runu ar šarmu un humoru, nesajaukdams nevienu vārdu. Tomēr vē­lāk, kad pasākums bija galā un es biju viņu aizvadījis atpakaļ uz muižas ēku un ielējis dzērienu, es pamanīju, ka Deividam trīc rokas. Un tas, es prātoju, ir cilvēks, kurš pelnīti saņēmis "Oskaru" par savu aktierspēli un kļuvis slavens ar spējām jeb­kurā situācijā bārstīt šarmu un dzīvesprieku.

Tagad, septiņdesmito gadu sākumā, mums ir teicami panā­kumi retu dzīvnieku pavairošanā, un mūsu apgādībā esošo sugu saraksts ievērojami audzis. Galvenokārt tas ir manu ko­lekcionēšanas ekspedīciju rezultāts, bet esmu dzīvniekus arī pircis no citiem zoodārziem vai pat no vairumtirgotājiem. To­laik tirgošanās ar retiem dzīvniekiem nebija aizliegta kā šobrīd, un bieži vien pirkšana bija veiksmīgākais veids, kā tikt pie dzīvniekiem pavairošanas koloniju veidošanai. Es uzskatīju, ka ērtas mājas Džērsijā, kur dzīvniekiem nodrošināti dzīves un vairošanās apstākļi, noteikti ir labāka izvēle nekā nīkšana tir­gotāju veikalos vai nenozīmīgās, mazās kolekcijās. (Šobrīd, protams, mēs un lielākā daļa ievērojamu zoodārzu maināmies ar retiem dzīvniekiem vai aizdodam tos cits citam, neiesaistot šajos darījumos naudu.) Mēs joprojām sirgām ar hronisko kaiti - naudas badu, tomēr attīstījāmies, un mūsu reputācija kļuva aizvien labāka, tā ka cilvēki ārpus zoodārzu sabiedrības sāka saprast mūsu motīvus un ne tikai uzteica mūsu panāku­mus, bet arī devīgi atbalstīja mūsu darbu finansiāli.

Toreiz es biju grasījies doties uz savu mazo namiņu Fran­cijas dienvidos, lai ķertos pie iztikas naudas pelnīšanas, rakstī­dams grāmatu, kad uzzināju, ka salu ar savu apciemojumu gatavojas pagodināt princese Anna. Pārējie uzstāja, lai es sa­zvanu varasvīrus, kas organizē šādus pasākumus, un it kā ne­vainīgi apjautājos, vai princesi ir paredzēts vest uz muižas ēku, lai satiktos ar dzīvniekiem. Es teicu, ka vienkārši noskaidroju situāciju, jo grasos doties uz Franciju, taču, protams, pārcelšu savu ceļojumu, ja Viņas Karaliskā augstība vēlētos mūs pago­dināt ar savu klātbūtni. Varasvīri bija šokēti. Rādīt princesei zoodārzu? Nekad! Viņas vizītes plāns esot pārlieku noslogots. Turklāt viņiem padomā esot daudz interesantākas izklaides ie­spējas, ko princesei piedāvāt, piemēram, jaunā notekūdeņu sistēma (laikam tā to sauca). Mazliet noskaities, ka mūs uz­skata par neinteresantāku vietu nekā notekūdeņu sistēma, es par to pastāstīju valdei; valde paziņoja, ka tas esot smieklīgi. Man jāzvanot vēlreiz. Es tā izdarīju un izteicu cerību, ka esmu pareizi saprasts: es grasos doties uz Franciju un palikt tur, līdz būšu pabeidzis grāmatu. Atbilde bija noraidoša. Notekūdeņi princesei interesējot vairāk nekā izzūdošo dzīvnieku sugu glābšana. Tā nu es aizbraucu uz Franciju.

Biju tieši ticis līdz otrajai nodaļai, kad man drudžainā steigā piezvanīja no Džērsijas. Princese izteikusi vēlēšanos apskatīt zoodārzu. Vai es, lūdzu, varētu ierasties? Nē, es atteicu, neva­rētu vis. Esmu aizbraucis uz Franciju un tur arī taisos palikt, lai rakstot nopelnītu sev maizes kumosu. Protams, es pilnīgi no­teikti biju gatavs atgriezties zoodārzā, taču varasvīru neizda­rība mani bija aizvainojusi, un es nolēmu likt viņiem mazliet pasvīst. Sekoja vēl citi telefona zvani. Kukuļošana, šantāža, glaimi un lišķi neatstāja uz mani nekādu iespaidu. Visbeidzot, kad tā vien likās, ka visi vizītes sagatavošanā iesaistītie grasās masveidīgi doties nāvē, es žēlsirdīgi piekritu atgriezties. Dien- vidfrancijas tālumos es dzirdēju no Džērsijas atskanam atvieg­lojuma nopūtu.

Nekad agrāk man nebija gadījies piedalīties šādā vizītē. Mans vienīgais kontakts ar karalisku personu bija gluži perifē­risks - kādreiz jaunībā es vienā pūli ar simt tūkstošiem citu cil­vēku biju par godu kādai no tām vicinājis mazu papīra karo­dziņu. Man nebija ne jausmas, cik sarežģīti ir šādi pasākumi, cik sparīgi drošībnieki izpēta katru kaktiņu un stūrīti (es vaicāju, vai viņi vēlas pārmeklēt arī gorillas, bet viņi atteicās), cik rūpīgi tiek hronometrēts ikkatrs solis. Lai parādītu prin­cesei septiņus simtus zoodārza dzīvnieku, kas izvietoti vairāk nekā divdesmit akru lielā teritorijā, un paskaidrotu par tresta uzdevumiem, man bija atvēlētas divdesmit piecas minūtes. Es nospriedu, ka manam sirdsmieram nekādu labumu nedos ap- jautāšanās, cik daudz laika atvēlēts notekūdeņiem.